Aivars Ruņģis

Tēvs – lauksaimnieks, māte – mūzikas skolotāja.

Pēc ģimnāzijas beigšanas 1944: iesaukts Latviešu leģionā un aizsūtīts uz Rietumprūsiju.
Pēc gūsta dzīvoja Vācijā, Lībekā, vēlāk Šlēzvigā-Holšteinā Eitinas latviešu bēgļu nometnē.
1948: Eitinā, Vācijā salaulājās ar literatūrzinātnieci Valiju Ruņģi (1920–1999); bērni Sniedze Ruņģe (dzimusi 1951), dēls Austris Ruņģis, dēls Raitis Ruņģis (dzimis 1954).

1951: izceļoja uz ASV, dzīvoja Kalamazū.

Literārā darbība
1951: biļetenā "Daugavas Vanagi" īsprozas darbs "Otro Ziemassvētku nakts" publicēts 1. decembrī, 11. numurā (varētu būt pirmā publikācija).



Literārie darbi
Proza
1963: romāns "Vai, bāliņi, tālu jāsi".
1967: satīriskais romāns "Pats esi kungs, pats".
1968: stāstu krājums "Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas".
1996: miniatūru krājums "Numero Uno un ziedošs kartupeļu lauks".
1997: miniatūru krājums "Izmirstošas tautas valodā".
2001: stāsts "Uz tām prūšu robežām".

Dzeja
1975: dzejlapa "Slīdošajās kāpēs".
1987–1989: verlibrā sarakstīts miniatūru krājums "Piezīmes un uzmetumi" (1–2).




Darbība žurnālistikā, redaktora darbība
Viens no visaktīvākajiem trimdas publicistiem, kas rakstījis par nacionālo identitāti, kultūru un izglītību, to īpatnībām dažādos laikos un teritorijās. Raksti iespiesti biļetenā "Studiju grupa" (1963–1977, arī izdevuma atbildīgais redaktors).
Laikraksts "Lībekas Vēstnesis".
Laikraksts "Daugavas Vanagi".
1955–1959: žurnāla "Jaunā Gaita" redaktors, 1956–1957: atbildīgais redaktors.
20. gs. 60. gados rediģējis jaunatnes žurnālu "Mēs".
Satīras žurnāla "Rūgtais Apīnis" redakcijas loceklis.

Publicējis rakstus dažādos periodiskajos izdevumos: "Ceļa Zīmes", "Laiks", LaRA's Lapa", "Latvija", "Latvija Amerikā", "Treji Vārti" u. c., kā arī Latvijas izdevumos "Literatūra un Māksla", "Karogs", "Avots", "Skola un Ģimene".

Sastādītājs un autors
1964: referātu krājums "Tāltālu tālumā".
1965: "Kaut šķirti, tomēr nešķirami".
1984: "Ceļā uz mājām"
1982: eseju krājums "... iet latvieši caur gadu simteņiem".
1989: brošūra "Mēs gribam būt kungi..., bet tas nenāksies viegli!".
1997: kopā ar Valiju Ruņģi polemisku rakstu krājums "No ārzemju latviešu perspektīves".

Darbojās Kalamazū latviešu jaunatnes kopā.

Par Aivara Ruņģa personību
"Allaž nosvērts kustībās, saspriegts, bet nesteidzīgs. Apvaldītām roku kustībām, pārdomātu katru teikto vārdu, labsirdīgu, sevī vērstu skatu. Gaišo matu cekuls, smaids un balss tembrs viņa ārējo būtni veido pievilcīgu. Aistēts domās, rakstos un runās, tiekoties ar kolēgām auditorijā vai pie pusdienu galda. Pavadot kopā vairākas dienas Ruņģu mājā Kalamazū, redzēju, ka skaistumu daudz vieglāk veidot dabā nekā cilvēkos. Ruņģu piemājas dārzā ik puķe, krūms un koks stādīts ar ziņu un prasmi, apkopts ar mīlestību, pretī saņemot krāsu bagātību. Viss saskaņā un mierā – sākot ar zivtiņām dīķītī un zaļoksnēju, iesārtām ogām rotātu pīlādzi. [..] Aivars Ruņģis, pats agrāk aktīvi darbodamies Preses biedrībā, sarakstījis reportiera rokas grāmatu 6K: kas, ko, kad, kur, kāpēc, kā, jo ieskatījis, ka žurnālistiem būs liela nozīme trimdas latviešu saimes saturēšanā. Pats nebūdams biedrību runasvīra tips, jo raksturs neļauj norīt pārmetumus un tukšu runāšanu, Ruņģis tomēr vienmēr bijis tuvu latviskajām problēmām. To liecina nevien viņa raksti žurnālos, laikrakstos, divi referātu un rakstu krājumi ("Tāltālu tālumā" 1964. g. un "Kaut šķirti, tomēr nešķirami" 1965. g.), bet visvairāk Grāmatu Drauga nule izdotajā eseju grāmatā ".. iet latvieši caur gadu simteņiem", ko autors apzīmē par vērojumiem, pārdomām, secinājumiem par latvieti, latviskumu un latvisko izglītību. Aivars Ruņģis nemēdz piedalīties rakstnieku cēlienos vai nolasīt kāda darba fragmentu draugu pulkā. Viņš labāk klausās kolēģu lasījumos."
Zariņš, Aleksandrs. Viesos pie Aivara Ruņģa. Austrālijas Latvietis, 1982, 15. okt.

"Latvija, latviešu tauta bija tas, ar ko Aivars Ruņģis saistīja savas jūtas, domas, rakstīšanu – šķautnainu, daudzšķautņainu, vienmēr ar nepielūdzamu ideālismu. Ne ar glaimiem, reizēm ar skarbu kritiku, satini. Bet-vienmēr ar mīlestību. Ar absolūtu uzticību un nodošanos. Aivars bija viens no retajiem trimdiniekiem, kas tiešām savu dzīvi trimdā veltīja Latvijai. Ne augstos amatos, bet ar domām un darbu. Viņš nebija mācījies augstās skolās; skolotāju institūts un ģimnāzija Latvijā viņam bija devuši labu pamatu. Tālāk, kā daudzās vecāko latviešu literātu biogrāfijās teikts – autodidakts, pie tam ar plašu diapazonu. Viņš strādāja kvalificētu, bet fizisku darbu, kas viņam ļāva strādājot domāt, pat rakstīt piezīmes, kas nenoslogoja prātu pa brīvo laiku. Tas bija patiešām brīvs un veltīts latviskajam darbam sabiedrībā, publicistikā, literātūrā."
Nollendorfs, Valters. Aivars Ruņģis. Laiks, 2001, 8. sept.

Par romānu "Vai bāliņi tālu jāsi" (Linkolna: Vaidava, 1963)
"Šī ir Aivara Ruņģa pirmā grāmata, bet viņš stāsta koncentrēti un apvaldīti un lasītāja intereses spriegums neatslābst. Nav atstāstīti tikai notikumi, bet meklēta arī to jēga, pamatojums. Nav peļama, bet slavējama arī Ruņģa tēloto karavīru filozofēšana. [..] Ar lielu prasmi tēlotas karavīru izjūtas un pārdzīvojumi. [..] Aivars Ruņģis ar šo romānu devis vienu no interesantākajiem sacerējumiem, kas rakstīti par latviešu karavīru gaitām otrajā pasaules karā."
Apse, Arnolds. Vai bāliņi tālu jāsi. Laiks, 1964, 12. sept.



Par satīrisko romānu "Pats esi kungs, pats" (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1967)
".. izrakstīts ar tādu kā maigu, drusku kautru smaidu. A. Ruņgis devis un dod lielu ieguldījumu trimdas jaunākās paaudzes kultūras darbā; viņa jaunajā grāmatā arī darbojas šīs paaudzes pārstāvji, tur apcerēti mūsu kultūras un sadzīves jautājumi. Tēlojums bagāts ar jauku humoru un caurausts ar klusinātu latvisku degsmi. A. Ruņģa smaids ir aizplīvurotāks nekā iepriekš minētajam autoram, un prasa no lasītāja zināmu intellektuālu bagāžu, lai tas spētu šais priekos dalīties (tā reizē ir ari visai nopietna grāmata). A. Ruņģis mīl dažādas asociācijas, un lieto tās diezgan veiksmīgi. Būtu tomēr jāizvairās no atkārtošanās. To acīmredzot nejūt rakstnieks pats, bet to mana lasītājs."
U. J. [Ulafs Jansons]. Ar smaidu. Brīvība, 1967, Nr. 6.

Par stāstu krājumu "Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas" (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1968)
"No vairākiem viedokļiem Aivars Ruņģis savā jaunajā grāmatā ir gribējis un varējis būt pirmais vai šobrīd
spilgtākais. Nevis tradicionālo Daugavu, bet Gauju viņš pirmais pacēlis latviešu likteņupes godā, lai savdabīgā ietvara technikā komponētā ciklā iekļautu septiņus stāstus, kas visi veltīti gaujmalfešu dzīvei un pārdzīvojumiem gan dzimtenē, gan svešumā. Kas bijis lemts viņiem, tikpat labi attiecināms uz visu tautu. Dažādu folkloras tradīciju un folklorizējušos romanču elementu iestarpinājumi un iekausējumi šais stāstos vedina uz tik bagātām nacionālā sentimenta asociācijām, liek iezibsnīties tik krāsainām dzimtenes
reminiscencēm, kaut ko līdzīgu Ruņģa jaunajai grāmatai neviens nevarēs nosaukt. [..] Vismaz starp mūsu prozas rakstniekiem Runcis pašreiz ir pārākais no visiem tiem, kas tik smalki dzird un izvērtē vārdu skaņu sastāvu. Tālab dažādas vārdu rotaļas un onomatopoēzes viņam bārstās kā no pilnības raga [..] Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas ir ļoti interesanta, savdabīga, oriģināla stāstu grāmata ar pievilcīgu burvību."
Rudzītis, Jānis. Pirmreizība un oriģinalitāte. Laiks, 1968, 4. dec.

Par grāmatu "... iet latvieši caur gadu simteņiem" (1982)
"Sava satura un ievirzes dēļ Aivara Ruņģa grāmata ir viena no savdabīgākajam mūsu apgāda grāmatām. Tās tematika par tautību un latviskas dzīves problēmām svešumā un tēvu zemē ir tik aktuāla un Ruņģa grāmatā tik izsmejoši un saistoši apskatīta, ka tā būtu jālasa katram latvietim. Tā ir grāmata, kas vienādi nepieciešama kā vecākajai, tā jaunākajai paaudzei."



Par miniatūru krājumu "Numero Uno un ziedošs kartupeļu lauks" (Kalamazū: Divsimts eksemplāru grāmatniecība, 1996)
"Ziedošs kartupeļu lauks sola labu ražu. Liekas, Aivars Ruņģis, savas miniatūras būs veltījis izdzīvošanas tematam, kas viņa prātus ir nodarbinājis arī iepriekš izdotajās grāmatās. Bet kas vai kurš ir Numero Uno? Tas nu ir jāmeklē miniatūru rindās. [..] Lasot Numero Uno un ziedošs kartupeļu lauks, nav daudz jādomā par miniatūru stilu vai to rakstīšanas iemeslu, jo autors pats, grāmatas sākumā paskaidro – ka šis vispirms ir stāsts par viņu pašu un kas ap viņu, – rakstīts miniatūrā, kuru nenoteiks formas žņaugi, ne ideoloģiju, ne teorijas tranu priekšraksti... – Viss tikai noskatīts, no dzīves norakstīts. Šīs miniatūras ir arī par trimdinieku, kas vairs neatrod ceļu uz mājām. [..] Lasot grāmatu tālāk, atklājas, ka par savu Numero Uno Ruņģis bieži ir izvēlējies dzejnieku un filosofu Robertu Mūku. [..] Ruņģis savās miniatūrās raksta, kā solījis, par sevi un to, kas ap viņu. lerādījis tajās vietu arī saviem ģimenes locekļiem, iepazīstinājis lasītāju ar vidi, kurā nodzīvojis gandrīz pussimt gadu. [..] Gribētu arī Ruņģa darbus uzskatīt par varoņdarbiem, jo tajos daudz uzdrīkstēšanās un vientulība pavadītu stundu."
Rumberga, Julieta. Garīga vingrošana. Treji Vārti, Nr. 175, 1997.

Toms Konkordijs, Toms Bezmērs, Vilibalds Pāķis, Ostrembskis Jevlampjevs u. c.

–1939
Vaives 6-klašu pamatskola
Vaive

1939–1940
Cēsu skolotāju institūts
Bērzaines iela 34, Cēsis
1940.gadā institūtu likvidēja, tāpēc mācības turpināja ģimnāzijā.

1940–1944
Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija
Pūces iela 2, Cēsis

Vācija
Kā bijušais latviešu leģionārs Otrā pasaules kara beigās nonācis gūstā.

Latviešu Rakstnieku apvienība
1981–1986: valdes priekšsēdētājs.

1944
Latviešu leģions
Uzreiz pēc ģimnāzijas beigšanas iesaukts Latviešu leģionā. Ar 15. divīziju 19 gadu vecumā nonāca Rietumprūsijā. Ielenkums, atkāpšanās cīņas, gūsts, iedragāta veselība.

1956–1957
Žurnāls "Jaunā Gaita"
Atbildīgais redaktors.

09.1984–11.1984
Austrālija
Ieradās pēc Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē LAAJ Literatūras nozares aicinājuma; Sešu nedēļu turnejā uzstājās ar referātiem Ņūkāslā, Sidnejā, Kanberā, Adelaidē, Pertā, Melburnā un Brisbenā.

Matīsa kapi

Anšlava Eglīša fonda balva
Balva piešķirta par centieniem modernizēt latviešu literatūru trimdas sākuma gados.
1994