"Iespējams, tāpēc, ka daudz domu un spēka paņem publicistika, mani dzejoļi nav globāla rakstura, bet tādi mazi akvarelīši, kuriem neder apzeltīts rāmis. Dzejoļi manā uztverē ir līdzīgi gleznām: apbrīnoju monumentālus mūža darbus, tikpat kā eļļas gleznas, vēroju krāsainu plakātiskumu, mēģinu izprast abstrakcionistu veidojumus. Taču pati tā rakstīt nevaru."
Veckalne, Silvija. Par sevi. Acis. Rīga: Liesma, 1978. 156. lpp.