Seimaņs Putāns

Dzimis trūcīga zemnieka deviņbērnu ģimenē. Bērnībā smagi slimojis. Tēva nāves dēļ 14–15 vecumā pārņem saimniecības pārvaldnieka pienākumus. Mūža otrajā pusē cietis no psihiskās veselības traucējumiem.

Pirmie dzejoļi tapuši ap 1905. gadu, bet 1907. gadā bijuši nesekmīgi mēģinājumi tos publicēt Franča Trasuna avīzē "Auseklis".

Savas dzīves laikā ar vairāk nekā 10 pseidonīmiem publicējies tādos periodiskajos izdevumos kā "Drywa", "Taisneiba", "Zīdūnis", "Reits", "Latgolas Škola", "Jauno Straume", "Latgolas Dorbs" u.c.

Putāna dzejoļi iekļauti arī tādās antoloģijās, izlasēs, gadagrāmatās un krājumos kā "Kūkle" (1914) "Sējējs" (1925, 1928), "Latgalīšu Lyra" (1929), "Latviešu dzejas antoloģija" (1954, 1976), "Varavīksne" (1967, 1969), "Kamenes" (1987), "Latgalīšu dzejas antologija" (2001) "Es mīlu Latgali" (2002), "Latgale: valoda, literatūra, folklora" (2003) un "Latviešu/krievu dzeja. Латышская/русская поэзия" (2011).

Pirmpublikācija
1912: dzejolis "Komēta" (laikraksts "Drywa")

Dzeja
1922: Dainas myusu jauneibai
1922: Dūmas un nūpyutas
1924: Tovā vordā (izdots divās brošūrās, 1925. gadā aizliegts)
1927: Latgolas orōja bolss
1932: Dīva apsavēršona (1932. gadā aizliegts, 1936. gadā pārizdota)
1936: Ļaunōkais ciļvēces īnaidnīks
1949: Dzejas
1960: Tovā vōrdā
1968: Dzeives ceļā (Stepona Seiļa sastādītās izlases manuskripts, daļēji publicēts gadagrāmatā "Varavīksne" (1969))

Dzeja krievu valodā
1931: Latgales vaidi (oriģinālvalodā: Стоны Латгалии; aizliegts 1937. gadā)
1932: Ērkšķainais ceļs (oriģinālvalodā: Тернистый путь; aizliegts 1932. gadā)

Vitolds Valeinis par Seimaņa Putāna dzeju
"Daiļrades pirmajam posmam piemīt
elēģisms, skumju un asaru, varētu teikt, kults. Tas izaug no agrīnās dzīves
pieredzes – slimība, tad – vienatnība, ģimenes dievticība, izjūtu saistība ar
dabas norisēm. Daudz iejūtīgu dabas dzejoļu un plašs dabas ainu izmantojums
intīmu pārdzīvojumu izpausmei. [..] Še gan sastopamies ar dažiem valodas un
ritma negludumiem, taču kopumā vienotais pārdzīvojuma strāvojums ir
pārliecinošs un iespaidīgs. Šādā izjūtā un stilā rakstītus dzejoļus atrodam arī
pēc 1920. gada, kaut arī tad visumā pārsvaru pār meditējošo gūst manifestējoši
oratoriskais stils. [..] Lūzums S. Putāna literārajā biogrāfijā notiek 1919.
gadā. Deklaratīvi un programmatiski dzejnieks to izsaka dzejolī "Lai sōc skanēt
cytas dzīsmes" (1919), kas liecina par atteikšanos no agrīnās sentimentāli
romantiskās dzejas, kuras centrā, runājot paša dzejnieka vārdiem, bija "dabas
jaukumi" un "mīlestības jaukumi", kā arī dziesmas par dzimteni un svešumu. [..]
Kā redzams, līdz ar pozīcijas maiņu mainās arī stils: no maigi plastiska uz
retoriski deklaratīvu. Šī sociālā dūšināšanās un citu dūšināšana, vienota ar
naivu ticību gaišajai, Marksa paredzētajai nākotnei, pārņem tikpat ka visu S.
Putāna dzeju 20. un 30. gados. Saukļi skanīgi, bet dzeja vāja."



Valeinis, Vitolds. Atklāti
pasakāmais par Seimaņi Putānu viņa simtgadē. Varavīksne. Rīga: Artava,
1992, 113.–115. lpp.


Miķelis Bukšs par Seimaņa Putāna dzeju un politiskajiem uzskatiem

"S. Putāna dzejōs najyut skaudeibas un naida, najyut
ceiņas un atrībribas, bet tikai ilgas pēc taisneibas, pēc dzeibes syltuma, pēc
mīlesteibas. "Myusu laime mīrā svātā, kur nav vītas skaudeibai," soka
S. Putāns, un ar tū vysu jys rōda, cik lelā mārā jymā mōjoj syltī, latgalisko
sirds un tōs lobōkī tykumi.Ka jys sovā laikā nūsasvēre uz kreisū pusi, zaudēja
daudz nu sovas dzidrōs ticeibas pasauļam, lobojam un pasauļa taisnieigumam,
meklēja idealus maļdeigūs lozungūs, tū jam navarēs pōrmest. Jys beja dzeives
pabērņs ar maigu, leidzjyuteigu sirdi, kuru skorbō ikdīna ōtri samola un dzyna
izmysumā. Jam ir tryucis labvēļu un dzeives atbolsta, un tū jys ir meklējis,
klaidējīs, bet meklējis un ticējis vysu myužu. [..] S. Putāna dzeju forma ir
vīnkorša. Pat atskaņas jys ir lītojis na pōrōk bīži. Nikaidu retorisku rūtōjumu
jam nav. Vysur tautas poezijas vīnkoršeiba. Bet ari tōs jys nav imitējis. Jys
bīži lītoj pagaru stōstejumu, kas kaitej lirikai, bet jys ir patīss un
sirsneigs kai bārns; vyss jam ir sovs, un ar tū ari jō bīži vīn nagludo volūda
ir aizraunūša un īspaideiga. Jys ir talants un personeiba par sevi, kurai
borgais liktiņš nav devis eistu izaveidōšonas īspēju. Bet ari nu tō jau zynomā
mārā nūsavacōjušō materiala, kū jys sovā lelajā produktivitatē ir devis, vēļ
tagad varātu radeit skaistu izlasi, kas lobā redigējumā saisteitu ari moderni
izgleitōtu laiseitōju vysōs apryndōs."



Bukšs, Miķelis. Latgaļu literatūras vēsture. Minhene:
Latgaļu izdevnīceiba, 1957, 483.–484. lpp.

dzejnieks
zemnieks

Apmōneitais, Apsmītais, Atoms, Čangalāns, Dryumais Dzejnīks, Izvoltīts, Katōļs, Seimaņs Līpojs, Malinovīts, Orōjs, Valna Školāns, Vīntulis, Zemnīks

–1910
Biķernieku pagasts
Beidzis Biķernieku divklasīgo ministrijas skolu.

Turpinājis izglītoties pašmācības ceļā.

1913–1917
Iesaukts karadienestā Sibīrijā. Pirmā pasaules karā atradies frontē.

1918–1921
Krievija
Mobilizēts. Piedalījās Krievijas Pilsoņu karā kā Sarkanās armijas kareivis.

1921–1922
Rēzekne
Rēzeknes slimo kases kurjers

1926–1929
Valsts akciju sabiedrība "Latvijas dzelzceļš"
Daugavpils
Dzelzceļnieks

1929–1932
Valsts akciju sabiedrība "Latvijas dzelzceļš"
Talsi
Dzelzceļnieks

1932–1933
Valsts akciju sabiedrība "Latvijas dzelzceļš"
Tukums
Dzelzceļnieks

1933–1942
Valsts akciju sabiedrība "Latvijas dzelzceļš"
Rucava
Dzelzceļnieks

1942–1944
Valsts akciju sabiedrība "Latvijas dzelzceļš"
Jelgava
Dzelzceļnieks

Rēzeknes katoļu kapi