Par dzejoļu krājumu "Klēpis" (Mansards, 2011)
"Šīs dzejas galvenā kvalitāte ir cilvēcība un atvērtība pasaulei, lai arī cik traģiska tā reizēm būtu." Viguls, Arvis. Skatoties no kalna.
Latvju Teksti, Nr. 7, 2012.
"Štelmaheres grāmata ir pārliecinošs poētisks stāsts par to, kas dzejnieci notur gaismā starp veldzes un zaudējumu krastiem. Un rindas, kurās personiskais sasniedz lielāku plašumu un vispārinājumu, apliecina piedzīvotā īstumu."
Vādons, Jānis.
Gaismas briedums. Kultūras Diena un Izklaide. 03.05.2012.
Par dzejoļu krājumu "Kalps" (Neputns, 2021)
"Ruta Štelmahere ir māksliniece un nebeidz tāda būt pat tad, kad ir dzejniece. Rūpīgi izvēlētas krāsas, rūpīgi studēti objekti un noskaņas – gaismas, rūpīgi pludinātas krāsas, līdz tās sabiezē veidolos un pārnes nozīmi no vienas jomas objekta uz citu – bagātās, brīnumskaistās un lielākoties negaidītās metaforas ir viņas tēlainās, vizuālās domāšanas rezultāts. Tās nereti delikāti ļauj izteikties par laiku, novecošanas procesu saskatot valrieksta grubuļos (37. lpp.), bet arī viena un tā paša objekta vai cilvēka dažādo laiku momentuzņēmumu summā. [..] Te jāmin vēl viens diskurss, kura ietvaros lasīt šo dzeju, nepazaudējot kunga un kalpa pretnostatījumu, un tas ir dzimtes diskurss. Nepasakot atklāti, Ruta Štelmahere apraksta visas tās rūpes, ko, neviena neievērota, parasti tieši sieviete uzņemas gan ģimenē, gan dažādās sociālās grupās, gan sabiedrībā kopumā. Rūpes par ģimeni – vīru un bērniem –, rūpes par vecākiem (kam šīs rūpes arvien vairāk ir vajadzīgas) un rūpes par māju – tās pastāvīgi konkurē ar radošo darbu. Tas skan visai tradicionāli, un par feministi dzejnieci nenosaukt, tomēr te ārēja noliekšanās ir tieši proporcionāla klusinātai iekšējai drāmai. Ir svarīgi, ka tas ir ievērots un novērtēts, jo tikai tā kalpošanas smagums iegūst būtību un jēgu. Un gaismu, ko liriskā varone lūdz vienā no pēdējiem dzejoļiem: “iesveriet līdzu man gaismu / porainu graudainu svaigu / var arī gludu un kailu.” (81. lpp.)"
Skulte, Ilva. Noliekties.
PUNCTUM. 09.06.2021.