PAR STĀSTU KRĀJUMU "NEEJ MAN GARĀM" (1969)
"Ritas Luginskas prozai iezīmīga liriski intīma vēstījuma maniere ar noslieci uz pārdomām, pašanalīzi, apceri. Stāstu varoņi netiek rādīti plašās sabiedriskās sakarībās, taču tie nav arī no dzīves atrauti īpatņi, kas gremdējas sevī, lai nodotos pseidodziļdomīgām savu "smalko jušanu" analīzēm. (..) liela loma psiholoģiski patiesai detaļai, niansēm. Lietotas ar mēru, tās palīdz izgaismot varoņu iekšējo pasauli, atklāt viņu domu gaitu."
Antons Broks. Vēlēšanās teikt patiesību. Karogs, Nr. 10, 1.10.1969.
"Rita Luginska parāda sevi kā vērīgu psiholoģi, kas prot ieskatīties mūsu prozā samērā maz cilātās problēmās (cilvēka vecums, vientulība, nāve) un šo problēmu izpausmē konkrētu cilvēku raksturā. (..) Vērīgi ielūkoties cilvēka dvēselē – tādu uzdevumu sev izvirzījusi Rita Luginska savos pirmajos stāstos. Tas akcentēts gan grāmatas nosaukumā, gan arī par moto liktajā Albēra Kamī aforismā par nemitīgajām slāpēm pēc cilvēku iejūtības. Prozaiķe šo uzdevumu veikusi lielā mērā. Viņas stāsti saista ar iedziļināšanos mūsdienu cilvēka iekšējā pasaulē, psiholoģijā, apslēptajos konfliktos. Cilvēki, par kuriem stāsta Rita Luginska, un veids, kā viņa to dara, ir ticami, pārliecinoši. No šāgada debitantiem prozalķtem viņa, liekas, ir autore ar visspilgtāko talantu."
Jānis Čākurs. Pieci Ritas Luginskas stāsti. Literatūra un Māksla, Nr. 40, 04.10.1969.
PAR STĀSTU KRĀJUMU "MENUETS UN CŪKUPUPAS" (1979)
"R. Luginska ir laba stāstītāja, jēdzieni ņirbēt ņirb viņas vēstījumā, vietām ar filozofisku ievirzi, vietām rotaļīgi viegli un ironiski. Nereti vēstījums ir bez sižeta virzības un organizētības, bet tas netraucē pateikt iecerēto. Autore devīgi glezno tēlojamo vidi, brīžiem dialogs ieilgst, nenesot vēlamo attīstību domai un darbībai (..) Rita Luginska aizstāv mūsdienu sievieti, liek aizdomāties par to, kā atvieglināt sievietes dzīvi mūsu sabiedrībā. Protams ar aizdomāšanos nekas vēl nav panākts, tomēr turpmākā rīcība sākas ar uzmanības pievēršanu noteiktai problēmai. Autore stāstu nobeidz pārāk maigi, tas mazina jautājuma sociālo skanējumu, tomēr stāsta objektīvais materiāls runā savu valodu."
Atis Skalbergs. Rakstnieka misiju apzinoties. Karogs, Nr. 9, 01.09.1981.
PAR RITU LUGINSKU
"Kā redzam, tad auglīgākie bijuši septiņdesmitie gadi, īsteni – to pirmā puse. Pēdējā laikā daudz uzmanības un spēka paņem "sirds klātesamības" pienākumi pret tuvu cilvēku sakarā ar viņa slimību. Ir rakstnieki, kuri uzskata, ka viņa pirmais un augstākais pienākums ir kalpot literatūrai, nerēķinoties ne ar ko. Jubilāre tā neuzskata. Katrs brīvi izlemj pats, kā viņš šādos apstākļos rīkojas."
Jezups Laganovskis. Laiks iepazīties tuvāk. Karogs, Nr. 6, 01.06.1983.