Rita Gāle

Dzimusi veterinārārsta ģimenē. Tēvs – veterinārārsts Andrejs Gāle, māte – Latvijas Universitātes baltu filoloģijas studente Alvīne, dzimusi Gulbis. Dzejnieces vecāki saknēm saistīti ar Limbažiem. Bērnību pavadījusi vecāku lauku mājās Džūkstes pagastā “Tomiņos”, kur gājusi ganos. Džūkstes “Tomiņus” uzskata par savām īstajām mājām.

1944: rudenī ar māti un brāli devās bēgļu gaitās uz Vāciju, tēvs palicis Latvijā.

1951: izceļoja uz ASV.

1977: pirmo reizi viesojās Latvijā.

LITERĀRĀ DARBĪBA

1942: pirmā dzejas publikācija dzejolis "Lilija raud" laikrakstā "Zemgales Balss" 17. septembrī.
Pēc tam publicējusi darbus bēgļu nometņu laika periodiskajos izdevumos Vācijā, vēlāk latviešu trimdas periodiskajos izdevumos.

Dzejas krājumi un izlases
1965: dzejas krājums "Kas lietu sauks".
1977: dzejas krājums "Atkala".
1990: dzejas krājums "Atšķirtā".
1995: dzejas izlase "Gaŗa rinda sudraba naglu".
2005: dzejas krājums "Pirms Saulgriežiem".

2020: Ritas Gāles dzeja un dzīve "Saule pusdienā".

PAR DZEJAS KRĀJUMU "KAS LIETU SAUKS" (Šipenvilla: Upeskalns, 1965)

"... dzejoļu sacerēšana viņai nav poze, nav untumaina sevis izrādīšana, bet iekšēja nepieciešamība izteikt savu daiļuma pārdzīvojumu, arī prātojumu un vērojumu estētiskā formā. Viņu literatūras vēsturnieks tālab neuzskaitīs kā laikmeta kuriozitāti, par kuru vēlākās paaudzes vairs nekā nezinās, kā tas, bez šaubām, būs ar labu daļu modernistu, bet kā īstas dzejas mākslas pārstāvi. Rita Gāle ir būtisks loceklis īstas dzejas kontinuitātē. Ar sevišķu atzinību pieminams, ka dzejniece pratusi un arī gribējusi iecerētajam pantam pielaikot gan valodas sintaktiskās vienības, gan vārdu un vārdkopu nozīmi. [..] Ritai Gālei vienlīdz nozīmīgs ir gan vārsmu saistījums pantos, gan valodas formālā un nozīmes vērtība, gan dzejolī izteiktā doma. Dzeja viņai tiešām ir tas, kam tai jābūt – vārdu mākslai. Un vārdam nav tikai skaņas vērtība vien, bet arī saturs, un tā vērtība parādās saistījumā ar citiem vārdiem. Rita Gāle prot zinīgi izmantot visas šīs viņai dotās valodas vērtības. [..] Rita Gāle vēl pieder pie tiem autoriem, kuriem klausa īsta latviešu valoda. [..] pārdzīvojums un smalka gaume izteiksmes līdzekļu lietojumā raksturo Ritas Gāles jauno dzejoļu krājumu."
Gāters, Alfrēds. Īstas dzejas pārstāve. Latvija Amerikā, 1966, 23. nov.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "ATKALA" (Ņujorka: Grāmatu Draugs, 1977)

"Šis nosaukums Ritas Gāles dzejā raksturo to stāvokli, kādā pašreiz ir latviešu tauta – trimdā un Latvijā. It kā kāda ledus klāj vienu un otru, it kā bīstami, šķiet, soli spert, lai dotos ceļā un pretī vienotrai – un tomēr – šī ledus kārta ir plāna, to tiecas kausēt tautas sašķeltības sāpes un dziļi gremdētā apziņa, ka esam tomēr viens: viena tauta ar vienu kopīgu valodu, ar vienu un to pašu smagu un grūtu spaidu vēsturi, ar vienu zemi, kurā iestīdz mūsu visu latviskas saknes. [..] Rita Gāle pratusi atsegt arī to nedefinējamo, to neizskaidrojamo, bet ar sirdi izjūtamo, ko mēdzam saukt par latviskumu. [..] ir jauni un svaigi pagriezieni trimdinieku izjūtās un trimdas dzejā vispār – prom no senu atmiņu sērām un žēlabām par zaudēto dzimteni, prom no pagātnīgiem sapņiem uz tagadnīgāku un skaidrāku skatu mūsu šīsdienas situācijā. [..] Ritas Gāles dzejā vispār ļoti raksturīgs tas, ka viņa nemēdz centrēties tik daudz savos tīri personīgajos pārdzīvojumos, cik visā, kas notiek un rosās ap viņu."
Valtere, Nora. Ar ticību un uzticēšanos pasaulei. Laiks, 1978, 21. dec.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "ATŠĶIRTĀ" (Itaka: Mežābele, 1990)

"Ritas Gāles sirds, grāmatas sirds ir Latvijas sāpīgajā pagātnē – laikā īsi pirms pārmainām, apciemojumos laikā ap tām, Rīgā un laukos; ir arī tēva pēdējās dienas, mātes dzīve un nāve. Grūti izšķirt, ne biogrāfiski – to katrs kritiķis var viegli izdarīt – bet dziļāk, cik tālu māte, tēvs, vecāmāte ir personīgas, cik tālu jau arhetipiskas figūras emigrācijas latviešu apziņā, it sevišķi tās vidējā paaudzē."
Ezergailis, Inta. Par dzejas krājumu "Atšķirtā". Karogs, 1992, Nr. 10.

PAR DZEJAS IZLASI "GAŖA RINDA SUDRABA NAGLU" (Rīga: Preses nams, 1995)

“Ja atsevišķo krājumu nosaukumi simbolizēja slāpes pēc dzimtenes, nedrošību tai tuvoties, sašķeltību, tad šī izlases krājuma simbolika vedina domāt par to, kas mūs trimdas gados ir saturējis kopā, kas mūsu bērniem palīdzējis saglabāt tēvu valodu, saglabāt cerību, ka Latvija būs atkal brīva. Sudrabs – šis latvju dainās reizē ar zeltu tik daudzinātais skaistuma un vērtību simbols – taču šai krājumā arī to pašu simbolizē, kā to lasām dzejolī “18. novembris Ņujorkā”, no kura izraudzīts izlases nosaukums.[..] Mīlestība, tēvzeme, tauta, brīvība, daba ir mūžīgie temati, kuriem pieskaras vairāk vai mazāk visi dzejnieki. Pārdzīvojums, izraudzītie tēli, kas šo pārdzīvojumu rada, un vērtības (mākslā vissvarīgākās Estētiskās) ir tie mēri, kā vērtēt dzeju. Par Ritu Gāli jāsaka, ka viņa nav padevusies lētiem modernisma kārdinājumiem, mulsinājumiem. Viņas domu un izjūtu izteiksme skaidra, izvairoties no frāzēm. Kad apgūta klasiskās dzejas tehnika, ritms, atskaņas, dzejniece veiksmīgi raksta arī brīvajā ritmā. [..] Interesanti iestarpinājumi no tautasdziesmām, kas padziļina sakarus ar pagātni, ar tā saucamo tautas garu. [..] Gribas cerēt, ka ar izlases krājumu “Gaŗa rinda sudraba naglu” nu lasītājiem Latvijā Ritas Gāles dzeja būs kļuvusi ne tikai saprotamāka, bet tā rādīs, ka dzejniece dzimteni nav aizmirsusi, tai dzīvojusi arī kā jaunatnes audzinātāja. [..] Ja ikviena dzejnieka dzīve atbalsojas lielākā vai mazākā mērā viņa dzejā, tad par Ritu Gāli sakāms, ka viņas dzīve ar dzeju ir tā saaudusies, ka nav šķirama. Pazīstot dzejnieces dzīvi, dziļāk var izprast un novērtēt viņas nozīmi kā laipu metējai uz dzimteni."
Kalniņš, Nikolajs. Ritas Gāles dzejas izlase. Latvija Amerikā, 1995, 26. aug

PAR DZEJAS KRĀJUMU "PĒC SAULGRIEŽIEM" (Rīga: Vesta-LK, 2005)

"Rita Gāle nepieder pie dzejniecēm, kuru sacerējumu formā būtu saskatāma tieša tautasdziesmu ietekme. Taču dzejnieces stāja, viņas lepnā atturība liek domāt par dainām un to īpašo prasmi pat pat vissmagākajiem pārdzīvojumiem runāt rimti un ar cieņu. Krājuma varone ir dzīvesgudra sieviete, kuras mūžu dara daiļu un nozīmīgu (nu, protams – arī mīlestība) viņas sapnis – sapnis par mājām, par dzimteni. Šis sapnis baro lielu un nozīmīgu R. Gāles dzejas daļu. Taču pārdzīvojumu asums šajā krājumā šķiet it kā nogludināts, jo daudzus emocionāli sakāpinātus jaunības gadu dzejoļus autore atstājusi ārpus izlases."
Veidemane, Ruta. Par gaismu visgarākajā naktī un īstajām ceļa zīmēm. Karogs, 2005, Nr. 12.

Rita Rasa

Ērika Raistera piemiņas fonda balva
1994

Triju Zvaigžņu ordenis
2002

PBLA Kultūras fonda Atzinības raksts
Rakstniecības nozarē
2006