Pīters Apšinīks

Lomas: dramaturgs, garīdznieks, kolektīva vadītājs, komponists, rakstnieks, sabiedriskais darbinieks

29.06.1887 – 10.02.1942

Latgaliešu rakstnieks, dramaturgs, komponists, garīdznieks un sabiedriskais darbinieks. Pabeidzis Pēterburgas Katoļu garīgo semināru (1915) un bijis priesteris gan Pēterburgas latgaliešu kopienas katoļu draudzē un daudzās Latgales katoļi draudzēs (Preiļi, Sarkaņi, Viļaka, Puša, Līksna, Baltinava u.c.). Piedalījies Pirmajā Latgales latviešu kongresā (1917) un aktīvi iestājies par Latgales pievienošanu Latvijai. Izdevis vairāk nekā 20 grāmatas, lielākā daļa garīga satura darbi – lūgšanas, reliģiskās dziesmas un dzejas, kā arī lugas.

Darba autors (26)

Recepcijas persona (2)

Dzimšanas laiks/vieta

29.06.1887
Apšinīki

Miršanas laiks/vieta

10.02.1942
Ziemeļurālu labošanas darbu nometne (Sevurallags)
Miris bada nāvē.

Personiska informācija

Dzimis zemnieku Viktora Apšinīka un Margaritas Apšinīces (dz. Konona) ģimenē.

Profesionālā darbība

Pirmpublikācija
1910: literārās publikācijas laikrakstā "Drywa" (bez paraksta)

Garīgo dziesmu un lūgšanu krājumi
1924: Zīmas Svātku dzīsmes
1929: Goreigos dzīsmes (1933. gadā atkārtots izdevums)
1929: Vyssvātos Jezus Sirds mēness
1931: Maja mēness
1932: Svātō Miša upere
1934: Apdūmōšonas par Jezus mūku
1935: Tyvōk pi Kristus!
1936: Goreiguos dzīsmes lītošonai bazneicai un sātā
1936: Paleigs škeistūšōs guņs dvēselem
1940: Apdūmōšomas Adventā un Zīmassvātku laikā Jezus bērneņam par gūdu

Rakstu krājumi
1929: Rokstu krōjums (1. sējums, garīgās dziesmas; 1933. gadā atkārtots izdevums ar papildinājumiem un labojumiem)
1929: Rokstu krōjums (2. sējums, lugas)
1930: Rokstu krōjums (3. sējums, lugas)
1931: Rokstu krōjums (4. sējums, dzeja)
1937: Dažaidi roksti (stāsti un lugas)

Dramaturģija
1928: Veronika
1935: Deveņi vēji
1937: Pazudušais dāls
1937: Marija Madaļa
1937: Sešas komēdijas

Proza
1932: Draudzībā ar smutu
1933: Dzeives viļņūs
1937: Borgō sīva

Mācību grāmatas
1934: Apologetika
1935: Kristus bazneicas vēsture skūlom un mōjom
1936: Liturgika, vai katōļu bazneicas ceremoniju izskaidrōšana

Žurnāli
1918: žurnāls "Karūgs"
1924–1925: žurnāls "Kristus Karūgs"

Citātu galerija

"Apšinieks
izloksnes rakstniecībai dod darbus ar kvantitātes nozīmi. Viņa valoda smaga un
samocīta, atgādina pa pusei poliskās lūgšanu grāmatas. Stils neizkopts. Varoņi
bāli, lai gan bieži vien ir Kristus karavīri un darbojas pateicīgos apstākļos,
kuros dzīva rakstnieka fantāzija spētu veidot lieliskus tēlus. Vielu Apš. Literāti
neizlieto, viņam tā noder reliģiskās pārliecības stiprināšanai vienkāršo ļaužu
aprindās. Pozitīvus panākumus viņš devis baznīcas dziesmu sacerēšanā un
latviskošanā. Daudzas no tām vispār atzītas un uzņemtas kulta ceremonijās."

Sprūdžs, Alberts.
Žurnālistika un rakstniecība latgaliešu izloksnē. Latviešu literatūras vēsture.
Rīga: Literatūra, 1938, 423.–424. lpp.
"Dorbu
mōkslinīciskō vērteiba beja nalela. Kai cylvāks jys beja individualists ar
smogu roksturu. Jō dedzeibas dēļ jys tyka saukts par "dzeivū ticeibu", bet
sovōs pastorizacijas metodēs un saskarē ar cylvākim beja oss un strups, kōdēļ
ari veja vīntuleigs un izolēts cylvāks. Sovai lelajai degsmei un dorba
mīlesteibai jys navarēja atrast taida ceļa uz tautu kai Naaizmērstule voi
Nikodems Rancāns. Naaizmērstule vysu baļsteja uz cylvāku mīlesteibas – Apšinīks
– uz varas. Jys beja tipitsks pōrstōbs tam vērzīnam, kas atzyna par pareizu
tikai runōt uz tautu, bet na ar tautu. Cytaidi jys beja ļūti spējeigs latgaļu
atmūdas dorba turpynōtōjs."

Bukšs,
Miķelis. Latgaļu atmūda. Minhene: Latgaļu izdevnīceiba, 1967, 263. lpp.
"Vispār P.
Apšinīka literāro darbu vājā puse ir sasteigtība un autora nevērība pret stilu
un valodas grumbuļiem, kaut vienlaikus P. Apšinīkam par lielu nopelnu ir
jāskaita fakts, ka viņš ir sevišķi centies aizpildīt latgaļu garīgajā un
laicīgajā literatūrā jūtamo tukšumu un sagādāt tautai pēc iespējas vairāk
veselīgas gara barības."

Broks, Jānis.
Latgales kultūras darba entuziasti. Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1995, 160.
lpp.