Pēteris Sarķis
13.05.1862 – 24.06.1895
Pēteris SARĶIS (1862 - 1895) ir latviešu rakstnieks. Sarķis ir beidzis Kārzdabas pareizticīgo draudzes skolu, pēc tam studējis (1879-1884) Baltijas skolotāju seminārā Rīgā. No 1884. gada 10 gadus Sarķis strādāja par skolotāju Kusas pareizticīgo draudzes skolā un rosīgi darbojās sabiedriskos pasākumos, nodibināja pretalkohola biedrību, vadīja kori un teātri.
Pirmā publikācija - dzejolis "Laika straume" iespiesta laikrakstā "Tēvija" (1885.9.I) . Sarķis pievērsās fabulu rakstīšanai un sekmēja šā žanra attīstību latviešu literatūrā (fabulu krājums "Pasaciņas", 1888). Nedaudzos stāstos Sarķis ir attēlojis dažādas sadzīves ainas. Lugās risinājis sociālās problēmas, uzsvēris sabiedrisko apstākļu noteicošo lomu cilvēku likteņos. Nozīmīgs darbs ir komēdija "Tēva asaras" (1890). Lugas izdevuma priekšvārdā autors ir norādījis, ka literārā darbā formas likumības nosaka izvēlētais dzīves materiāls, bet ne teorijā izveidoti likumi. Sarakstījis lugas "Rīta blāzma" (teātrī 1894) un "Ugunsgrēks" (teātrī 1896). Sarķa kritiskajos apcerējumos "Pesimisms latviešu rakstniecībā" ("Dienas Lapa" 1891) un "Par ko dzied mūsu dzejnieki?" ("Dienas Lapa" 1891 - par J. Frīdenbergu, turpat 1892 - par J. Janševski) uzsvērta sociālo apstākļu diktēto likumību izpratnes nepieciešamība, lai rakstnieks varētu patiesi attēlot dzīvi. 1894. gada janvārī Sarķis sāka darbu Ropažu mazgadīgo noziedznieku skolā, bet drīz saslima ar tuberkulozi un mira.
Elza Knope
Dzimšanas laiks/vieta
13.05.1862
Dzimis agrākā Aizkujas pagasta Stiprajos.
Miršanas laiks/vieta
24.06.1895
Kusa
Mūža pēdējos mēnešus dzīvo pie sievas radinieka Kusas Kūdrēju mājas saimnieka Akmentiņa, tur arī mirst pēc v.st. 12. jūnijā no gripas izraisītām komplikācijām un tuberkulozes.
Personiska informācija
Pēteris SARĶIS (1862-1895) ir dzimis muižas vīndedža ģimenē, vispirms mācījies pie mātes, tad vairākas ziemas Stipro (otrajās) mājās.
1889. gadā Pēteris Sarķis ir precējies ar Kusas saimnieka meitu A. Vanagu, laulībā dzimusi meita, kas mirusi 1894. gadā.
Profesionālā darbība
Publikācijas periodikā
Dzeja
1885: Laika straume. Lomonosovs. Tēvija, nr. 2.
1886: Tautietim. Tēvija, nr. 10.
1886: Tautas pavasara. Tēvija, nr. 36.
1886: Līdumnieks. Tēvija, nr. 47.
1888: Arī strādnieks brāļu labā. Dienas Lapas pielikums, nr. 288.
1889: Bite un taurens. Dienas Lapas pielikums, nr. 41.
1889: Apmierinājums. Dienas Lapa, nr. 17.
1889: Prātīgs melderis. Dienas Lapas pielikums, nr. 23.
1889: Bez vienprātības nav sekmju. Dienas Lapas pielikums, nr. 97.
1889: Muca un toveris. Dienas Lapas pielikums, nr. 102.
1890: Nesaprotams notikums. Dienas Lapas pielikums, nr. 4.
1890: Kāda ir pasaule? Dienas Lapas pielikums, nr. 246.
1890: Gredzentiņi. Dienas Lapas pielikums, nr. 286.
1891: Zvēru muļķība. Dienas Lapas pielikums, nr. 16.
1892: Negaisā. Dienas Lapas pielikums, nr. 66.
1892: Pirmais cīrulis. Dienas Lapas pielikums, nr. 105.
1892: Pavasaras rītiņā. Īstais tautas kalendārs, 88. lpp.
Proza
1889: Vilks. Pasaka [M.I. Krasova īsprozas tulkojums]. Dienas Lapas pielikums, nr. 51.
1891: Divējādi raksturi. Dienas Lapas pielikums, nr. 133.
1892: Krekliņā. Tēlojums iz dzīves. Dienas Lapas pielikums, nr. 115., 120., 126.
1894: Pasaka par karūsēm un veco āža buku. Mājas Viesa pielikums, nr. 48.
1897: Sarkanās rozes. Novele. Mājas Viesa Mēnešraksts. VI, 450.-454. lpp., VII, 504.-509. lpp.
Publicistika
1891: Pesimisms latviešu rakstniecībā [recenzija par Apsīšu Jēkaba stāstu "No mazām dienām"]. Dienas Lapa, nr. 107., 108.
1891: Par ko dzied mūsu dzejnieki? Kritiski apcerējumi. I. Frīdenberga Jānis (Mieriņš) [recenzija par Mieriņa "Līgas skaņām"].Dienas Lapa, nr. 184., 186.
1892: Par ko dzied mūsu dzejnieki? Kritiski apcerējumi. II Jēkabs Janševskis [recenzija par Janševska "Pagātnes pausmas un tagadnes jausmas"]. Dienas Lapa, nr. 7., 8.
1895: Mūsu skolotāji. Mājas Viesis, nr. 8.
Izdevumi grāmatās1888: Pasaciņas [fabulu krājums]. Rīga: P. Kļaviņš.
1890: Tēva asaras: komēdija 5 cēlienos. Cesvaine: P.Sarķis.
Citātu galerija
Zīmīgi ir Sarķa uzskati, ko viņš paudis savos kritiskos rakstos. Runādams par pesimismu latviešu rakstniecībā, Sarķis apkaro pesimismu, tam pretī nostādot sociālus centienus, kuru mērķis iznīcināt sadzīves ļaunumus. (..) Kritikā Sarķis dažā ziņā uzskatāms kā Jansona [Jaņa Jansona-Brauna] priekštecis (..). Autors pastāsta, ka viņš priekš sava darba sākšanas lūkojis iepazīties ar drāmas tehnikas teoriju, bet sācis par tās pareizību šaubīties, īpaši par Gustava Freitāga teoriju: "Cilvēce allaž progresē uz priekšu un līdz ar to arī pārmainās viņas ieskati un garša". Sarķis tad nu domā, ka katra sacerējuma pamatā jābūt "dzīves patiešamībai" un tā ir vienīgais drāmas un citas mākslas likums; ja kāds kritiķis gribētu aplūkot viņa, Sarķa, komēdiju, tad autors laipni lūdz, lai tikai nesūta viņu pie Freitāga kunga: "Ja šai komēdijai ir trūkumi, tad lai tos soda, dibinoties uz lugas idejas un dzīves patiešamības pamata". Lugā ir dzīva tautas valoda, radniecīga tai, kāda vēlāk sastopama Saulieša darbos, jo Sarķa lugas darbība jau arī notiek Cesvaines draudzē. Daži cilvēki (īpaši blakus personas) labi un tipiski zīmēti, bet ne visi, personas dalītas ļaunās un ideālajās, kas tomēr īsti neatbilst dzīves "patiešamībai".
Pēteris Ērmanis. Pēteris Sarķis. Latviešu literātūras vēsture. 3. sēj. Rīga: Literātūra, 1935, 182.lpp.
Taču pamatos P. Sarķa spriedumi ir veselīgi, viņa vērtējumi lietišķi un nopamatoti. Viņa prasība pēc "patiešamības" literārā darbā, pēc tā, lai autors prastu redzēt ne tikai to, kā ir, bet arī to, kā jābūt, viņa noraidošā nostāja pret pseidotautisko mitoloģiju, pret bezatbildīgu anakreontiku, pret tukšu bezidejiskumu dzejā, visas tās ir tādas tēzes, zem kurām laikam būtu parakstījies un vēl tagad parakstītos jebkurš reālistisks kritiķis.
Valdemārs Ancītis. Pēteris Sarķis (sakarā ar 100. dzimšanas dienu). Literatūra un Māksla, nr. 19 (12.05.1962).
Kā fabulu žanra izkopējam latviešu literatūrā viņam [Sarķim] ir sava vieta, jo mēģinājumi pirms tam ir vēl visai nevarīgi - Doku Atis un Pērsietis hronoloģiski ir vēl vēlāki autori (..). Viņa reālistiskās fabulas ir mērķtiecīgas, un tām vairs nav tik ierastās morāles (..). Pēterim Sarķim ir arī trīs lugas, kas gan mākslinieciski negatavas, bet risina vienu otru vērā ņemamu lauku dzīves problēmu. (..) Patiesības labad jāpiebilst, ka Pēterim Sarķim gan nebūtu par ļaunu pamācīties dramaturģijas tehniku, jo profesionālu iemaņu trūkums jūtams arī viņa nākamajās lugās "Rīta blāzma" (pirmizrāde 1891) un "Ugunsgrēks" (pirmizrāde 1896). Pēdējā no minētajām lugām spēlējuši un kuplejas dziedājuši tolaik pazīstamie Ādolfs Alunāns un Eduards Treimanis-Zvārgulis. (..) savā īsajā mūžā Pēteris Sarķis tomēr devis zināmu ieguldījumu gan pedagoģisko jautājumu risinājumā, gan latviešu rakstniecībā un literatūrkritikā.
Ojārs Zanders. Mazāko tautas brāļu aizstāvis. Skola un Ģimene, 1982, nr. 5, 24. lpp.
Nodarbes
Izglītība
1877–1879
Kārzdabas pareizticīgo draudzes skola
Kārzdaba
Mācās, mācību laiks nav precizēts, beidz pilnu draudzes skolas kursu
1879–06.1884
Baltijas skolotāju seminārs
Rīga
Mācās uz "kroņa" (valsts vai pagasta) rēķina, 1881. gadā tuberkulozes paasinājums, pārtrauc mācības. 1882. atjaunojas audzēkņu vidū un beidz ar pateicības algu - ap 30 rubļiem.
Darbavieta
09.1884–1894
Kusas pareizticīgo draudzes skola
Kusa
Skolas vadītājs.Ar viņa [Pētera Sarķa] iestāšanos kuseniešiem sākās pavisam jauna dzīve. Viņš tūdaļ sāka pulcināt ap sevi jauno paaudzi. Visupirms viņš nodibināja dziedātāju kori, sāka izrīkot koncertus un zaļumu svētkus. Tad viņš sāka no dziedātājiem un citiem jaunekļiem salasīt aktierus un mēģināt izrādīt kādas no vieglākajām lugām. Viņš mudināja jauno paaudzi izrakstīt un lasīt laikrakstus un ja kāds tur ko nesaprata, tad svētdienās uzaicināja tādus pie sevis un ikkatram izskaidroja to, ko viņš nebija sapratis.Dr-ns. Iekšzemes ziņas. Pēters Sarķis. Dienas Lapa nr. 145 (30.06.1895).
01.1894–01.1895
Ropažu stacijas mazgadīgo noziedznieku kolonija
Ropaži
Skolotājs, bet veselības problēmu dēļ spiests darbu pārtraukt - 1895. gada pavasarī saslimst ar gripu.
Dalība organizācijās
31.05.1892–06.1895
Kusas sātības biedrība
Kusa
Biedrības dibināšanas iniciators, pirmais vadītājs, teātra izrāžu rīkotājs
Apglabāts
30.06.1895
Kārzdabas kapi
Apbedīts pēc v.st. 18. jūnijā Kārzdabas draudzes kapos. Izvadīts no Kusas Kūdrēju mājām uz Kārzdabas baznīcu un tālāk - uz kapiem. Pie Oļu pareizticīgo un luteru skolām bērnu brauciens tika uz dažām minūtēm apturēts. Te Oļu pareizticīgo skolotājs Cālīša kungs bija sapulcinājis dažus no saviem dziedātājiem un nodziedāja trīs reizes “Svētais Dievs..”, un Oļu lutera skolotājs Kļaviņa kungs arī dažu citu skolotāju vārdā izteica savas sēras par dārgo aizgājēju (..). No Kārzdabas baznīcas, kur notika līķa nosvētīšana, viņš tika no apkārtējiem skolotājiem un pazīstamiem nonests uz Kārzdabas draudzes kapiem. Pie kapa runāja vispirms Kārzdabas draudzes priesteris Haņeva tēvs [citur – Hanova kungs] (..), pēc tam Kažoka kungs no Dzelzavas un Dzelzavas sātības biedrības “Liesma” vārdā. Akmentiņa kungs no Cesvaines aizrādīja uz viņa nopelniem sadzīves un rakstniecības ziņā. Viļņas skolotāju institūta audzēkņi Dreimaņa un Jaunrubeņa kungi pateicās nelaiķim par viņa pūliņiem (..). Runāja arī Zīderes draudzes skolotājs Rāceņa kungs, Bikseras pagasta skolotājs Plikauša kungs, Baloža kungs. No: Dr-ns. Iekšzemes ziņas. Pēters Sarķis. Dienas Lapa nr. 145 (30.06.1895). Lielais bērinieku pulks, patumšās baznīcas klusums, mācītāja sirsnīgās lūgšanas, dziesmu sērās skaņas, kas gan spēcīgi aizgrābdamas, gan lēni žužinādamas un mierinādamas plūda iz spēcīgajām vīru krūtīm, piederīgo raudāšana, pakaļā palikušās atraitnes sirdi aizgrābjošās vaimanas – viss tas saplūda, sakusa vienā kopiespaidā, vienā šausmīgi sērā kopakordā, kura iespaids bija smags, šaušalains, nospiedošs un nepanesams. No: P.V. Pēteris Sarķis. Mājas Viesis nr. 27 (28.06.1895).1898. 21.06. kapos atklāts piemineklis – 8 pēdas augsta akmens piramīda , kuru darinājis Vestienas akmeņkalis J. Andersons. Pieminekļa idejas autore un finansētāja – Kusas sātības biedrība. Sīkāk par to: B-t. No Kārzdabas. Dienas Lapa, nr. 28 (24.7.1898).