Pāvils Gruzna

Lomas: aktieris, dramaturgs, dziedātājs, literatūrkritiķis, literatūrzinātnieks, mūzikas kritiķis, rakstnieks

28.02.1878 – 12.12.1950

Pāvils Gruzna (1978–1950) – rakstnieks, literatūras, mākslas un mūzikas kritiķis, aktieris un dziedātājs, liriskais tenors. Vairāku romānu (pazīstamākie ir "Jaunā strāva", "Bursaki"), apmēram 30 lugu, stāstu, feļetonu un dramatizējumu autors. Kādu laiku darbojies "Dzelmes grupā". Gruznas agrīnie darbi tiek raksturoti kā impresionistiski. Gruznas darbiem ir kultūrvēsturiska nozīme, tie saista ar psiholoģisko portreta mākslu, savdabīgo stilu. Dramatizējis brāļu Kaudzīšu romānu "Mērnieku laiki" un Augusta Deglava romānu "Rīga". Privāti apguvis dziedāšanu pie Pāvula Jurjāna, un drīz kopā ar viņu, Paulu Saksu un Jāni Kornetu izveidojis savulaik populāru vokālo kvartetu. Latviešu literātu un mākslinieku neformālos saietos bieži uzstājies arī solo. Tēlojis atsevišķas lomas operās un operetēs. Dziedājis Pērkoņa korī (jeb Pērkoņkorī), Reitera korī. Tulkojis latviski virkni operu un operešu. Publicējis mūzikas kritikas, virkni mūzikas tematikai veltītu rakstu. Paralēli radošajai darbībai ievērojamu laiku strādājis bankā. 1944. gadā emigrējis uz Vāciju.

Darba autors (60)

Komentāra autors (1)

Recepcijas persona (30)

Dzimšanas laiks/vieta

28.02.1878
Ruckas muiža

Miršanas laiks/vieta

12.12.1950
Fārele

Personiska informācija

Dzimis Ruckas muižas kalpu ģimenē. Aktrises Nadjas Gruznas vīrs, dziedātājas Ņinas Gruznas tēvs. Vēlāk precējies ar dzejnieci Martu Degaini (Brambergu), ar kuru iepazinās Flensburgas bēgļu nometnē Vācijā.

Profesionālā darbība

DARBĪBA LITERATŪRĀ

1905: Pirmā daiļliteratūras publikācija – stāsts "Migla" laikraksta "Dienas Lapa" pielikumā (11./24.VI.) Līdz tam publicētas recenzijas par mākslas jautājumiem krievu un latviešu presē.

Literāro darbību iesāka kā dekadents un bija viens no aktīvākiem žurnāla "Dzelme" autoriem. Pēc dekadentu grupas iziršanas veidojās par reālistu ar impresionisma iezīmēm.

STĀSTU KRĀJUMI

1912: "Milzenis".
1921: "Žults".
1924: "Svētlaimīgo sala".
1946: "Dzīves teiksmas".

ROMĀNI

1926: "Pēdējais latavis" (žurnālā "Domas").
1928: "Bursaki" (trīs redakcijas: 1914 žurnālā "Domas", 1928, 1948).
1933–1934: "Jaunās strāvās" (laikrakstā "Dienas Lapa").
1946: "Jaunā strāva".
1978: "Mamona gaitnieki" (nepabeigts, pēc Gruznas nāves pabeidzis O. Liepiņš, izdevis ASV).

LUGAS

1921: "Kad jūra krāc...".
1922: "Ziedu grava".
1923: "Uz Brazīliju".
1924: "Mēmais zvans".
1924: "Linča tiesa".
1935: "Ugunskrusta zīmē".
1944: "Pūra lāde".

FEĻETONU KRĀJUMI

1922: "Qui pro quo".
1948: "Feļetoni".

DRAMATIZĒJUMI

1911: Brāļu Kaudzīšu romāns "Mērnieku laiki".
1926: Augusta Deglava romāns "Rīga".

Liela daļa Pāvila Gruznas stāstu, feļetonu un kritikas rakstu publicēti presē, nav publicēti grāmatās un apkopoti.

DARBĪBA MŪZIKĀ, TEĀTRĪ UN OPERĀ

Ap 1900: privāti apguvis dziedāšanu pie Pāvila Jurjāna, un drīz kopā ar viņu, Paulu Saksu un Jāni Kornetu izveidojis savulaik populāru vokālo kvartetu.

Latviešu literātu un mākslinieku neformālos saietos bieži uzstājies arī solo – izpildījis Emīla Dārziņa u. c. latviešu komponistu jaunākās dziesmas.

1902: Jaunajā Rīgas latviešu teātra atklāšanas izrādē dziedājis Gomeca partiju Konradīna Kreicera operā "Naktsmājas Granādā".
1903: Zībeļa loma Šarla Guno operā "Margarēta" Jaunajā Rīgas latviešu teātrī.
1903: Fentona loma O. Nikolaji "Falstafs jeb Jautrās sievas" Jaunajā Rīgas latviešu teātrī.
1904: Eizenšteina loma Johana Štrausa "Sikspārnis" Jaunajā Rīgas latviešu teātrī.
No 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta 30. gadiem: dziedājis "Pērkoņa korī" (jeb "Pērkoņkorī"), kuru dibināja Rīgas garīgā semināra audzēkņi, epizodiski bijis arī tā diriģents.
1920.–1930. gados: dziedājis arī Reitera korī un reizēm aizstājis Teodoru Reiteru kā diriģents.

Pēc Latvijas Nacionālās operas pasūtījuma tulkojis latviski virkni operu un operešu.

Bijis mūzikas kritiķis daudzos periodiskajos izdevumos – "Dienas Lapa" (1904–1914; no 1905. 24. XII (6. I) "Jaunā Dienas Lapa") "Jaunais Vārds" (1915–1916), "Domas" (1919–1934), "Jaunākās Ziņas" (1920–1921), "Svari", "Sociāldemokrāts"). Kritikām raksturīga spēja mūziku saistīt ar plašāku kultūras jautājumiem žurnālā "Domas". Viņa raksti par mūziku izceļas ar emocionāliem, tiešiem vērtējumiem un izsmalcinātu, asprātīgu stilu.

Citātu galerija

PAR PĀVILA GRUZNAS DAIĻRADI

"Pāvils Gruzna literatūrā ir nodzīvojis garu mūžu, bijis draudzīgā satiksmē ar ļoti dažādām rakstnieku un mākslinieku kopām, bet īsti nav pieslējies nevienam virzienam. Arī viņa darbi ir visai daudzveidīgi — no reālistiskiem, brīžiem pat naturālistiskiem dzīves tēlojumiem līdz impresionistiskām vīzijām, no stingras dokumentalitātes līdz fantastikai un teiksmai, un bieži vien viss ir savīts kopā, vienā darbā, vienā romānā vai stāstā."

Vāvere, Vera. Pāvils Gruzna. Latviešu rakstnieku portreti. 20. un 30. gadu rakstnieki. Rīga: Zinātne, 1994, 7. lpp.

Ar Pāvila Gruznas pirmajiem darbiem iepazinos diezgan agri, kad ap 1908./1909. gadu lasīju dekadentu žurnālu Dzelme. Tajā viss bija ne parasts, noslēpumaini pievilcīgs, sākot ar Valdemāra Zeltiņa, Kalves viņetēm, beidzot ar to, ka tajā ne atradu tā saucamos lietišķos apcerējumus par tautsaimniecību, dabas zinātnēm, sadzīvi. Tikai stāsti, tēlojumi, tīra dzeja, kas pie tam zaigoja brīnišķīgi, it kā no citas teiksmainas pasaules nākusi. Starp visiem rakstniekiem ar spilgtu savdabību izcēlās Pāvils Gruzna. Viņš rakstīja īsos, sacirstos, ļoti dzīvos teikumos, nedaudz vārdiem uzbūra gleznas, pārdzīvojumus, noskaņas. Viņa tēlojumos bija nesaudzīga atklātība.

Veselis, Jānis. Atmiņas par Pāvilu Gruznu. Latviešu Ziņas, Nr. 17, 1948, 28. febr.