Miermīlis Steiga

1964: pirmā publikācija - humoreska ''Cīņa pret smēķēšanu'' (žurnāls ''Dadzis'', nr. 21)



Satīru un humoresku krājumi
1965: Neparastas kaites (Liesma)
1967: Pazīstama seja (Liesma)
1971: Sirdscilvēki (Liesma)
1971: 13+2 mērcētas rīkstes (Liesma)
1972: Āķis biogrāfijā (Liesma)



Romāni
1971: Šahs briljantu karalienei (līdzautors Lazars Volfs; Liesma)
1977: Soļi aiz muguras (Liesma)
1982: Pēdējā indulgence (Liesma)
1995: Firma uzpērk ''Melnus āžus'' (Korra)
1999: Pulkvedes Spūres liktenīgā kļūda (Alberts XII)
1999: Toreiz Klintainē (vienkopus ar romānu ''Pulkvedes Spūres liktenīgā kļūda''; Alberts XII)
2001: Baismās rotaļas (Alberts XII)
2002: Advokāts un Īkstīte (Alberts XII)
2003: Melnais klauns (Jumava)
2004: Nāvei nolemto kuģis (Jumava)
2018: Cik maksā sieviete (Jumava)
2019: Noslēpumainās dāmas vizīte (Jumava)



Izlases
2021: Stāsti (Jumava)

Par satīrisko stāstu krājumu ''Āķis biogrāfijā'' (1972)
''Miermīļa Steigas otrajā stāstu krājumā ir daudzi darbi, kas liecina par īpatnēju rakstnieka satīriķa talantu. Piemēram, «Kautrīga meitene», «Patmīļa bojā eja», «Kautrībnieki», «Modes lieta», «Slikta atmiņa», «Neapskaužams liktenis», «Noāss pasūta šķirstu», «Dievs rada pasauli». Tajos ir gan komiskas personas, gan situācijas, gan žanram piemērota valoda, gan sava, tikai Miermīlim Steigam piederoša frāzes intonācija un ritms. Ar lielu interesi lepazīstamies ar mazrunīgo, šķietami kautrīgo meiteni Ilgu, kura tikai mēnesi pēc kāzām iemācās «runāt pa īstam» un tad nu īstas kareivīgas nekauņas vārdiem, no kuriem jaunajam vīram jāk|ūst pavisam mazrunīgam un klusītiņām jālavās prom. Estētiski visai pievilcīgi negatīvie tāli ir dievs brāķdaru celtnieku virsvadoņa lomā, kā arī demagoģiskie patmīlības apkarotāji, īpaši šo tēlu vidū izceļas priekšnieks demagogs, kurš cenšas paslēpt savu nolaidību citu acīm, uzbrukdams tiem ar neīsti patriotiskām frāzēm («Mūsu sabiedrība pašreiz veic tik grandiozus pasākumus, bet jūs nevarat paciesties») un vietā un nevietā atgādinādams pagātnē pārciestās grūtības.''

Imants Tuņķelis. Kur ir tas āķis?. Karogs, nr. 10, 1972.10.01.

Par romānu ''Soļi aiz muguras'' (1977)
''Spraigi savērpts sižets ir M. Steigas stiprā puse. Intriģējoši noslēpumains jau pats stāsta aizsākums: mēness nakts, rēgainas cilvēku figūras, dīvaini trokšņi un kliedzieni. Turpinājums jau gluži lietišķs, taču sasprindzinājums tādēļ neatslābst. [..] Salīdzinot ar iepriekšējo kopdarbu, M. Steiga, šķiet, vismaz nelielu soli spēris uz priekšu galvenā personāža individualizācijā. Taču diemžēl dažkārt autoram pietrūcis mēra izjūtas. Ar Ulda Stabiņa tēlu M. Steiga gribējis radīt dzīvespriecīga «pašu puikas» tipu, taču vietām pārsālījis. Nepatīkamu iespaidu atstāj epizode, kurā, pirmo reizi ienācis sveša (ciema veikalveža) dzīvoklī, Uldis tūliņ, pat nepalūdzis atļauju, aizkūpina smēķi. Tāpat frivola šķiet Stabiņa pastāvīgā gatavība «nepalaist garām izdevību», tiekoties ar daiļā dzimuma pārstāvēm. Uzbāzīga kļūst varoņu tieksme gari un plaši izfilozofēties par savu misiju, profesionālo specifiku u. tml. (turklāt to dara gan nopietnais Roznieks, gan vieglprātīgais Stabiņš). īpaši skumji kļūst, kad tādā pačalošanas līmenī, viegli pāri slīdot, tiek skartas patiešām sāpīgas problēmas (alkoholisms, jaunatnes noziedzība). [..] Veselā virknē mūsu detektīvžanra darbu apnicīgi figurē izmeklētāju vai kādas citas juridiskas profesijas pārstāvju neizprotošās un neiejūtīgās sievas. Bez tādas nav izticis ari M. Steiga konkrētajā gadījumā tā ir izmeklētāja, Roznleka dzīvesbiedre Inta. [..] Rezumējot jāatzīst, ka tie lasītāji, kas detektīvdarbos meklē tikai spēli, krustvārdu mīklu, jutīsies apmierināti. Dziļākas problemātikas cienītāji būs vīlušies. M. Steiga izveidojis intriģējošu, bet paseklu lasāmvielu.''

Ivars Aļķis. Intriģējoši, bet pasekli. Literatūra un Māksla, nr. 43, 1977.10.28.

Par romānu ''Pēdējā indulgence'' (1982)
''Līdz šim M. Steigas darbos vāja vieta bijusi nozieguma sociālpsiholoģiskā motivācija. Autoru pievelk ekstraordināras situācijas. Visai apšaubāma liekas veikala direktores rīcība, kura algo slepkavu savas padotās «novākšanai». Savukārt saikne, kas dīvainā kārtā vieno tiešo izpildītāju ar upuri (sveša bērna pieņemšana par savējo), detektīvliteratūrā ir jau sastapta (sk. D. Pejeva «Aberatioietus»), tomēr bijusi loģiski un psiholoģiski vairāk nopamatota. Neuzlūkosim to par apvainojumu, bet gan, kā teiktu A. Upīts, par «literārisku definīciju», ja pēc viņa jaunākās grāmatas autoru kvalificējam par samērā izveicīgu amatnieku, kas veido intriģējošu lasāmvielu vienreizējai lietošanai.''

Ivars Aļķis. Vienreizējai lietošanai. Literatūra un Māksla, nr. 1, 1983.01.07.


Par romānu ''Firma uzpērk ''Melnus āžus'''' (1995)
''G. Tas tiesa, noziedzības vērienīgums mainījies uz augšu, bet viss pārējais palicis pa vecam. Piemēram, pēc ilgāka pārtraukuma literatūrā parādījies Miermīlis Steiga ar romānu "Firma uzpērk "Melnus āžus"" (iepriekšējais vina romāns "Pēdējā indulgence" izdots 1982. gadā). Un ko mēs redzam? Romānā darbojas tie paši izmeklētāji, kas viņa iepriekšējos darbos, — tas, protams, nav nekas peļams, bet šie, nu jau policisti, ir tikpat blāvi, neizteiksmīgi un trafareti kā savulaik Steigas miliči. Vienīgā atšķirība starp Valdi Roznieku un Uldi Stabiņu ir tā, ka viens ir precējies un viņam ir ģimenes problēmas, bet otrs ir vecpuisis un viņam nav ģimenes problēmu. Runa nav par psiholoģiskiem smalkumiem, kurus, protams, no detektīva nav jēgas prasīt, bet gan par to, ka daudzmaz jēdzīgā detektīvā izmeklētāja personībai — visviens, vai viņš ir policists, privātdetektīvs vai kas cits —jābūt kolorītai un atmiņā paliekošai. Tā ir padomju detektīva metastāze: izmeklētājs ir tipisks milicijas pārstāvis — mēreni saprātīgs, mēreni izskatīgs, mēreni apsviedīgs utt. — un pasargdies viņam piešķirt kaut ko no importa supermeņa. Steigas izmeklētāji ir tik superpareizi, ka vai nelabi metas. Visīstākie pozitīvu varoņi.
[..]
B. Manuprāt, neraugoties uz šiem trūkumiem — un detektīvromānam tie nav nemaz tik būtiski, "Firma uzpērk "Melnus āžus"" (starp citu, nudien lielisks virsraksts detektīvam!) kvalitātes zinā atrodas krietnu pakāpi augstāk par pārējiem romāniem. Mūsdienu triviālajai literatūrai vairs nepietiek tikai ar samezglotu intrigu un krustu šķērsu izmētātiem līķiem. Vienlīdz svarīga romāna struktūras sastāvdaļa ir arī informācija — informācija, kas ir vismaz tikpat saistoša kā sižets un kas bieži vien saplūst ar sižetu nedalāmā veselumā.''

Guntis Berelis. Guntis runā ar Bereli III par triviālām būšanām. Karogs, nr. 12, 1995.12.01.

Iļja Frīdmans

Miermīlis Steiga

–1946
Rīgas 9. vidusskola
Rīga

–1951
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Beidzis Latvijas Valsts universitātes Juridisko fakultāti

1941
Kazahijas PSR

1945
Rīga

1997
Štutgarte

1950–1972
Latvijas PSR prokuratūra
Prokuratūras izmeklētājs un prokurora palīgs

1964
Žurnāls "Dadzis" (1957–)
Rīga
Ir žurnāla līdzstrādneks, publicē humoreskas un satīras.

1972–1987
Rīga
Advokāts

1993
Latvijas Rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga