Par literatūrkritiķi Mārtiņu Poišu
"Tā ir apbrīnojama jūtība un pat bijīgums, ar kādu kritiķis pieskaras mākslas darba dzīvajam pulsējumam un kā vienīgi drīkstētu pieskarties visam dzīvajam, lai no tauriņa spārniem nenotrauktu ne puteklīti, lai tas spētu viegli aizlidot arī pēc tam, kad bijis pakļauts prāta visasākajai analīzei. [..] No šāda jūtīguma pret dzīvo mākslas brīnumu pavisam saprotamā kārtā un neizbēgami izaug Mārtiņa Poiša kategoriskais neiecietīgums pret tām grāmatām, kurās nevis satrauktā ritmā pulsē mākslinieciskais laiks, bet klab mehāniski uzvilkts pulkstenis. Tagad dzirdamas runas un pat tādi kā pārmetumi, ka Mārtiņš Poišs "aizgājis" no kritikas, tā sacīt, pat lāgā ar cepuri nepamājot uz atvadām. Pārāk lepns esot! Būtu rakstījis, kā mums patīk un gribas, vai tad kāds viņu nedrukātu? Un vispār Mārtiņa Poiša rakstītais tagad tāda retrokritika (pat jauns termins, redziet, ieviests!) vien ir. Ērta un visai izdevīga nostāja! Protams, Mārtiņa Poiša spriedumu kategoriskums un neiecietība gluži neizbēgami izraisa pretestību. Tikpat skaidrs, ka "patiesības vārds", kā viņš nosaucis kādu savu rakstu, pēdējā un galīgā instancē nepieder arī viņam. Man pašam reizēm tā vien niezējuši nagi krietni paplūkties ar Mārtiņu Poišu. Taču, lai tas nebūtu jādara paklusām pa tumšiem kaktiem, vispirms viņa teikto vajadzētu drukāt, pēc tam jau varēsim atklāti strīdēties un izdiskutēties pēc sirds patikas. Un gan jau tad dabiskā ceļā pie kādas patiesības nonāksim."
Hiršs, Harijs. Kā āboli krīt... Literatūra un Māksla, 1987, 16. janvāris.
"Žēl, ka tikpat ka neraksta Mārtiņš Poišs, ar viņu vienmēr gribējās strīdēties, viņa uzskati rosināja domāt. Poišs mūsu kritikā ir unikāla parādība, un unikālas parādības mākslai vienmēr nepieciešamas."
Arī šodienu izvērtēs rīt: Ar Edgaru Damburu sarunājas Vija Jugāne. Literatūra un Māksla, 1980, 22. augusts.