Par Nicodemus Rigensis (Māra Mičerevska un Andra Tihomirova) romānu "Skaistākā pilsēta pasaulē"
"Stāstu ievada
prologs, kurā rekonstruēts bēdīgi slavenā līva Kaupo (kura attēlojums ļoti
nepatiks tiem, kas raduši par senajiem Latvijas iedzīvotājiem domāt izteikti
romantizētās noskaņās) ceļojums uz Romu, lai tiktos ar pāvestu Inocentu III.
Pēc šī īsā un spilgtā ievadījuma naratīvs no astoņsimt gadu seniem notikumiem
pārlec uz mūsdienām, precīzāk, uz aptuveni 2008. gadu pilsētā, par kuru
skaistākas pasaulē nav. Taču Kaupo šķiet kā ēna, pārdzīvojis astoņus gadsimtus,
un viņa būtības druskas - alkatība, baudkāre, nenovīdība, lišķība, egoisms -
joprojām mājo līvu «it kā valdnieka» garīgajos pēctečos - pilsētas
iedzīvotājos. Šis neiznīdējamais Kaupo arhetips kombinācijā ar dziļo finanšu
krīzi, sociālo nevienlīdzību, it visur kūsājošo visspēcīgo libido, senu un ne tik
senu grandiozu vēsturisko notikumu nerimstošajām vibrācijām, kā arī varenos
daudzumos patērētiem etilspirtu saturošiem izstrādājumiem padara pasaules
skaistāko pilsētu par vietu, kurā iespējams norisināties visneticamākajiem
notikumiem. Un tie arī norisinās (grāmatas sākumā taču stāv rakstīts: «Šis ir
patiess stāsts!»): pietiek ar dažu dienu aprakstu atsevišķu ļaužu dzīvēs, lai
lasītājam atklātos aizraujošs notikumu virpulis, kas liek nevaldāmi smieties,
satraukumā izslieties, grūtsirdīgi nopūsties un itin bieži arī - nosarkt.
Citreiz stāsta varoņu vietā, citreiz - sazīmējot pārāk uzkrītošas paralēles ar
savas pieredzes bagātībām."
Celms, Helmuts. Skumjais karnevāls. Diena, 19.10.2012.