Longīns Ausējs

Dzimis zemnieku Toma un Karlīnas (dz. Gružane) ģimenē.
Sieva Lūcija Zelma (dz. Apkalniņš), dēls Orests (1913-1942), meita Līna Rūta (1923).
Usoļlagā ieslodzītais Longīna Ausēja dēls Orests tika nošauts 1942. gada 17.jūnijā.

Mācības Ausējs uzsāk Alūksnes draudzes skolā, pēc tam iestājas Pleskavas reālskolā. Gadu vēlāk viņš pāriet uz klasisko ģimnāziju. Kopš ģimnāzijas ceturtās klases ar privātstundām pelna iztiku. 1906. gadā, ar zelta medaļu pabeidzot Pleskavas ģimnāziju, viņš iestājas Pēterpils Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. Studējot universitātē, viņš saņem stipendiju, kas ļauj intensīvi pievērsties mācībām. Universitāti viņš absolvē 1910. gadā ar I šķiras matemātikas kandidāta diplomu.

1939. gadā vācieši piedāvā Ausējam izceļot uz Vāciju, tomēr viņš no šī piedāvājuma atsakās. 1941. gada 14. jūnijā viņš ar sievu un bērniem tiek apcietināts un deportēts uz Sibīriju.

1910-1919: Cēsu Millera reālskolas pārzinis,
191: Pagaidu zemes padomes loceklis,
1918: Cēsu pilsētas galva,
1919-1924: Izglītības ministrijas skolu departamenta direktors,
1921. IV 27. – VI 18: Izglītības ministrs,
1921-1940: Latvijas Universitātes docents finansu matemātikā,
1925. X 03. – 1928. X 06: Saeimas II deputāts, Nacionālā apvienība,
1925-1928: Rīgas pilsētas domnieks un skolas valdes loceklis,
1925-1936: žurnāla „Burtnieks” redaktors,
1928. X 06. – 1931. X 03: Saeimas III deputāts, Nacionālais bloks,

Darbs presē un izdevējdarbība:
1919: iesaistījies žurnāla „Kultūras Vēstnesis” izdošanā,
1921–1934: laikraksta „Latvis” redakcijas loceklis un līdzizdevējs.
1927–1930: žurnāla „Burtnieks” redaktors un izdevējs.
1918: Cēsīs kopā ar citiem sabiedriskiem darbiniekiem un skolotājiem (T. Zeiferts, J. Grīns,O. Jēpe u. c.) nodibinājis mācību grāmatu apgādu „Skola”, plānojis izdot arī zinātnisko literatūru. 1918.–1924. apgāds laida klajā paša Ausēja, kā J. Grīna, J. Bicka, T. Zeiferta, A. Baloža u. c. darbus, kopā ap 30 grāmatu.
1926: Rīgā nodibināja apgādu „Rīts”, kas izdeva vairākas jaunatnes audzināšanai veltītu grāmatu sērijas, t. sk. „Pedagoģiskā bibliotēka”, „Cilvēks un sabiedrība” kurā iekļauti arī paša apcerējumi („Dzīves dzelzs likums” 1935, „Ceļi uz laimi” 1939 u. c. ) Grāmatu virknē „Zelta sērija” tika iekļauti cittautu literārie darbi jaunatnei – g. k. piedzīvojumu tulkotā literatūra, kā arī oriģinālromāni un stāsti, rakstu krājumi, pedagoģiskā literatūra.

Kr. Barona biedrības valdes loceklis,
Rīgas Latviešu biedrības derīgu grāmatu komisijas loceklis,
A/S „Valters un Rapa” padomes priekšsēdētājs.

Pēc universitātes beigšanas Ausējs dodas uz Cēsīm un 1910. gadā uzsāk skolotāja gaitas K. Apkalnes ģimnāzijā un K. Millera privātajā reālskolā. Pēdējā viņš pasniedz matemātiku no 1910. gada 20. augusta līdz 1919. gada 23. jūlijam. 1911. gadā pēc K. Millera nāves viņš kļūst par šīs skolas direktoru, un tā tiek pārdēvēta par Longīna Ausēja reālskolu.
Cēsīs sākas ne tikai Ausēja pedagoģiskā, bet arī sabiedriski politiskā darbība. 1913. gadā viņš tiek ievēlēts par Cēsu pilsētas domnieku. 1917. gadā kļūst par Cēsu pilsētas domes revīzijas komisijas un Vidzemes Pagaidu zemes padomes locekli, bet 1918. gadā – par Cēsu pilsētas galvu. Šajā laikā Ausējs sāk publicēt pirmos rakstus presē.

1919. gada pavasarī lielinieki Ausēju arestē un ievieto Cēsu cietumā. Arests gan nav ilgs, un pēc lielinieku varas krišanas viņš tiek atbrīvots, tomēr reālskola tiek slēgta.

Pārceļoties uz Rīgu, 1919. gada rudenī Ausējs aktīvi iesaistās sabiedriski politiskajā dzīvē. Šajā pašā gadā viņš kā skolu darbinieks iestājas Izglītības ministrijas partijā Bezpartejiskais Nacionālais Centrs (vēlāk Nacionālā Apvienība), no kuras izstājas 1931. gadā, atzīdams sevi par nepiemērotu politiskai darbībai un nevarēdams piekrist partijas vairākuma virzienam. 1919. gadā viņš tiek iecelts arī par pirmo Izglītības ministrijas skolu departamenta direktoru. Šo amatu Ausējs ieņem no 1919. gada 23. jūlija līdz 1924. gada 7. augustam. 1919. gadā viņš kopā ar vairākiem citiem skolu departamenta darbiniekiem piedalās skolu muzeja izveidē. Tajā tiek uzglabāti un iznomāti mācību uzskates materiāli – izbāzti putni, akmeņi, vecas kartes –, kas, pēc izveidotāju domām, veicina skolēnu domāšanu. Strādājot Izglītības ministrijā, Ausējs īsu laiku, no 1921. gada 27. aprīļa līdz tā paša gada 18. jūnijam, ieņem arī Izglītības ministra amatu.

Būdams pazīstams sabiedriskais darbinieks, 1925. gadā Ausējs tiek ievēlēts par Rīgas pilsētas domnieku. Šajā amatā viņš ir līdz 1931. gadam. No 1925. gada viņš pilda Rīgas skolu valdes locekļa pienākumus. Kādam deputātam noliekot mandātu, Ausējs, labējās Nacionālās apvienības pārstāvis, 1927. gada 18. oktobrī kļūst par 2. Saeimas deputātu, savukārt no 1928. gada 6. novembra līdz 1931. gada 3. novembrim viņš ir 3. Saeimas deputāts. Arī politiskajā darbībā lielu uzmanību Ausējs pievērš tieši izglītības jautājumiem, izpildot Saeimas izglītības komisijas priekšsēža pienākumus (1928–1931) un darbojoties Publisko tiesību valsts pārvaldes iekārtas komisijā. Vadot Izglītības komisiju, Ausējs izsaka vairākus ierosinājumus – pie Izglītības ministrijas jānodibina augstākās izglītības padome; ministrijai nepieciešams ārsts konsultants skolu higiēniskās dzīves un skolēnu veselības stāvokļa kontrolei; tāpat ministrijai ir nepieciešams konsultants (nevis vesela ministrija) mākslas un kultūras jautājumos.

No 1921. gada 1. jūlija līdz 1924. gada 1. novembrim Ausējs ir Latvijas Universitātes ārštata docents finanšu matemātikā. No 1924. gada 1. novembra līdz 1940. gadam viņš ieņem vecākā docenta vietu Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. Latvijas Universitātē viņš pasniedz arī apdrošināšanas matemātiku, korelāciju rēķinus un augstāko matemātiku (integrācijas rēķinus) tautsaimniekiem, kā arī matemātikas metodiku Filoloģijas un filozofijas fakultātē. 1926. gadā Ausējs vairākus mēnešus uzturas Parīzē, lai papildinātu zināšanas tautsaimniecībā. 1940. gada 24. maijā aizstāv doktora disertāciju „Ienākumu sadalījums Latvijā (1924–1937)” un iegūst ekonomikas zinātņu doktora grādu. Atsauksmē, ko parakstījuši K. Puriņš, E. Šīrons un A. Aizsilnieks, norādīts, ka šajā darbā Ausējs „centies atrast matemātisku, t. i., eksaktu pieeju tautsaimniecisko problēmu pētīšanai mūsu zemē. Tas ir pirmais lielākais mēģinājums šinī virzienā un kā tāds tas nevar arī būt bez saviem trūkumiem”. No 1940. gada 19. decembra Ausējs tiek apstiprināts par profesoru Latvijas Universitātes Ekonomikas un Juridiskajā fakultātē Uzņēmuma saimniecības katedrā.

Universitātē bez tiešajiem docenta pienākumiem viņam ir arī dažādi administratīvi amati. Viņš ir Latvijas Universitātes revīzijas komisijas priekšsēdis, Krājaizdevu sabiedrības valdes loceklis un Savstarpējās apdrošināšanas biedrības valdes priekšsēdis. Ausējs regulāri dodas komandējumos uz ārzemēm (Vāciju, Dāniju, Franciju, Itāliju u. c.), lai piedalītos skolu un izglītības kongresos. 1925. gadā viņš piedalās baznīcu kongresā „Dzīve un darbs”. No 1934. gada 11. līdz 15. augustam Ausējs apmeklē 6. starptautisko morāliskās audzināšanas kongresu Krakovā. No 1934. gada 4. līdz 20. augustam piedalās starptautiskajā vidusskolu skolotāju kongresā Romā. Izglītības ministrija Ausēju vairākkārt pieaicina par skolotāju pārstāvi dažādās komisijās, īpaši jāmin matemātikas programmas komisija un 1934. gada izglītības likuma un mācības plānu izstrādāšanas apspriede. Lektors Ausējs ir arī ārpus universitātes. No 1922. gada 1. augusta līdz 1936. gada 23. maijam viņš strādā par lektoru Rīgas Skolotāju Institūtā, kādu laiku pasniedz arī Tautas augstskolā, Rīgas Komercinstitūtā un citur. 1929. gada 18. septembrī viņš tiek apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

No 1934. līdz 1936. gadam Ausējs ir Rīgas pilsētas jaunatnes un aroda piemērotības pētīšanas institūta direktors, kā arī Latvijas Nacionālo skolotāju savienības priekšsēdētājs, Latvijas vidusskolas skolotāju biedrības dibinātājs un valdes loceklis, biedrs un vēlāk priekšnieks Rīgas latviešu skolotāju biedrībā. Ir noturējis neskaitāmus priekšlasījumus skolotāju sapulcēs visā Latvijā. Vada Latvijas nacionālo skolotāju savienības nodibināto Praktiskās pedagoģijas institūtu ar nodaļām Jelgavā, Tukumā, Cēsīs, Ventspilī un Ogrē.

Ausējs aktīvi iesaistās dažādās biedrībās, korporācijās un organizācijās. Viņš ir „Fraternitas Metropolitana” filistrs, korporāciju „Beveronia” un „Varavīksne” goda filistrs. Krišjāņa Barona biedrības valdes loceklis un Rūdolfa Blaumaņa piemiņas fonda kasieris. Biedrs Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībā un Latvijas preses biedrībā. Skautisma veicinātājs un viņu centrālās organizācijas dibinātājs, arī Latviešu vecāku biedrības dibinātājs.

Pēc 1919. gada Rīgā aizsākas Ausēja izdevējdarbība. Vispirms viņš iesaistās žurnāla „Kultūras Vēstnesis” izdošanā. No 1921. līdz 1934. gadam Ausējs ir savas partijas oficiālā labējā laikraksta „Latvis” redakcijas loceklis un līdzizdevējs; no 1926. līdz 1931. gadam ir šī laikraksta izglītības un skolu nodaļas vadītājs. 1926. gadā viņš dibina grāmatu apgādu „Rīts”, kurā tiek izdota sērija „Cilvēks un sabiedrība”, zinātniski un pedagoģiski raksti, kā arī „Zelta sērija” ar cittautu labākajiem literārajiem daiļdarbiem jaunatnei. Grāmatas izdošanai Ausējs izvēlas pats, lasīdams daiļliteratūru oriģinālvalodās, jo brīvi pārvalda angļu, franču, krievu, vācu un klasiskās valodas. No 1927. gada viņš rediģē (no 1932. gada februāra kopā ar Paulu Ašmani) Latvijas brīvvalsts pirmo akadēmisko plašas tematikas žurnālu „Burtnieks”, kas iznāk līdz 1936. gadam. Viņš ir arī „Vidzemes Balss” redaktors (1927–1928), rediģē jaunatnes mēnešrakstu „Mans Žurnāls” (1929–1931) un ir žurnāla „Audzinātājs” redkolēģijas loceklis (1934–1939).

Ausējs saraksta vairākas mācību grāmatas matemātikā, uzsverot matemātiskās vielas tuvināšanu dzīvei, paņēmienu modernizāciju, vielas atdzīvināšanu un koncentrāciju. Nodarbojas arī ar tulkošanu. 1930. gadu vidū iznāk vairākas Ausēja grāmatas – „Dzīves dzelzs likums” (1935), „Ceļi uz laimi” (1936, 1937), „Grāmata par laulību” (1938, 1956), kurās viņš popularizē antīkajā filozofijā izstrādāto dzīves mākslu, uzsverot nepieciešamību apzināti pašam veidot savu dzīvi. Galvenais mērķis šajā mākslā ir laimīga dzīve, kas rodama tikai pašā cilvēkā jeb, citiem vārdiem sakot, laimi sniedz vara pašam pār sevi. Ausējs aicina nekļūt par citu spriedumu vergu (tas tiek uzsvērts arī viņa pedagoģiskajos rakstos), tāpēc īpaši uzsver pašiepazīšanas darba nozīmi.

Izvērstu raksturojumu Ausēja filozofiskajām interesēm ir sniegusi Ieva Plūme: „L. Ausējs vērš uzmanību uz antīkās tradīcijas mantojumu – Marka Aurēlija, Senekas, Epiktēta atziņām, kuras bieži vien izmanto kā savu idejisko meklējumu pamatu. Jaunās vēsmas, kas ieskandina 20. gadsimta Rietumeiropas un ASV domas apvāršņus, arī visai plaši atspoguļojas L. Ausēja uzskatos. Viņš sniedz īsu un nosvērtu psihoanalīzes vērtējumu, ar patiesu aizrautību runā par Emīla Kuē (Emile Coué), franču farmaceita, jaunievedumiem hipnozes terapijā un pievēršas Alfrēda Ādlera (Alfred Adler) individuālpsiholoģijai, kuru izmanto savā dzīves mākslas variantā. L. Ausējs atsaucas gan uz Marburgas skolas neokantieša Paula Natorpa (Paul Natorp) atziņām sociālpedagoģijā (cilvēks bez sabiedrības nav cilvēks), gan uz psihologa un filozofa Viljama Džeimsa (William James) un pie V. Dilteja studējušā Eduarda Šprangera (Eduard Spranger) ieteikumiem rakstura audzināšanā. Savukārt uzskatā par vitālo spēku kā dzīvības virzošo principu ieskanas savdabīgi Anrī Bergsona elan vital motīvi. Īpaši tuvas L. Ausējam ir amerikāņu rakstnieka, pašmotivācijas grāmatu klasiķa Orisona Sveta Mardena (Orison Swett Marden) nostādnes.”

Alūksnes draudzes skola
Alūksne

mācījiesPleskavas reālsk.

–1906
mācījiesPleskavas klasisko ģimn.

1906–1910
Pēterburgas Universitāte
Fontanka, Sv. Pēterburga, Krievija, 191023
Fizikas un matemātikas fakultāte.

Studentu korporācija "Beveronija"

Studenšu korporācija "Varavīksne"
Goda filistrs

Fraternitas Metropolitana

14.06.1941–09.06.1942
Soļikamska

14.06.1941
Dzirnavu iela 65, Centra rajons, Rīga, LV-1011, Latvia
Dzīvokļa numurs – 9.

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar 1927. gada 28. aprīļa lēmumu.
IV šķira
1927

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris ar Domes 1929. gada 13. novembra lēmumu.
III šķira
1929