Par Linarda Tauna dzeju
"Tauna dzejā jau no tās sākumiem valda nāves jausmas, un nāvi viņš tēlo kā sajaukšanos ar pirmelementiem. Viņa dzejas dabas tēli ir atspīdums no Latvijas jūrmalas zvejniekiem. Līdz mūža galam Tauns mīlēja sēdēt mazos ostmalas krodziņos un rakstīt tur nenosūtāmas vēstules uz mazām, plānām lapiņām, kam otrā pusē viņš lēnām virknēja dzejoļu rindas." (Kalve, Vītauts. Linards Tauns.
Tilts, Nr. 54–55, 1963.)
Par dzejas krājumu Mūžīgais mākonis" (1958)
"
Mūžīgais mākonis ir dzejoļu grāmata, kas par sava autora Linarda Tauna lirisko talantu nesagādā šaubas nevienā lappusē. Tauns ienāk mūsu dzejnieku saimē tikpat droši kā Saliņš, un kopējā ievirze ļauj viņu dēvēt par Saliņa pusbrāli. Atšķirīgas īpašības šādas; Saliņa intellektuālāks, Tauns sensiblāks; Saliņš sekmīgi sveras arī uz liroepiku, Tauns pagaidām paliek lirikas robežās; saskaņā ar to Saliņa fantāzija un intelekts vairāk nodarbināts dzejoļu sižeta un „fabulas" izveidē, kamēr Tauns cenšas pēc krāsām, skaņām un izjūtām bagāta tēlojuma; abi pilsētnieki. [..] Tauns ir atzīstams un daudzināms, jo līdz ar viņu atzīsim un daudzināsim mūsu jauno dzeju, jauno aistētiku, ko nevar ignorēt, jo tas ir fakts, kas pastāv neatkarīgi no mūsu simpātijām vai antipātijām."
Rudzītis, Jānis. Linards Tauns un mūsu jaunā dzeja.
Laiks, 1958, 31. dec.
"Linarda Tauna pārdzīvojuma vadmotīvs ir skumjas, spēcīgas, ne izmisīgas. Viņa izteiksme nekļūdīga, tomēr pārdzīvojumā atliek vēlēties spēcīgāku motīvu un variāciju."
Grīns, Jānis. Jauns lielpilsētas dzejnieks.
Latvija, 1959, 24. janv.
"No Ņujorkas tveices mākoņa pēkšņi ir izlēcis gatavs dzejnieks. [..] Lai arī Tauna grāmata pilna pilsētas priekšstatu, viņš tomēr nav pilsētas dzejnieks šā vārda īstajā nozīmē. Pilsētas dzejnieka iztēli rosina nevis cilvēka dzīves primārās parādības, bet cilvēka domu un roku darbi – civilizācijas produkti: skulptūras, celtnes, literāri motīvi, mūzika. [..] Linarda Tauna iztēlei ir viens pats avots, dziļš, spēcīgs, neaizberams – tā ir dzīvība, kas mutuļo viņa grāmatā ar visām savām krāsām, skaņām un veidiem. leslēgts pilsētā, viņš šo vareno avotu vēl spēcīgāk sajūt, tikpat kā cietumnieks intensīvāk pārdzīvo brīvības vērtību. [..] Taunam ir dzīvas visas maņas, viņš katru brīdi izjūt visu dzīvo pasauli, visu dzīvības plūsmu no pagājušiem gadu tūkstošiem līdz nākamībai cauri iznīcības un atjaunošanās neizbēgamiem vārtiem. Tāpēc viņa dzeja tik bagāta šīs pasaulei balsīm un krāsām."
Andrups, Jānis. Dzīvības dziesminieks.
Londonas Avīze, 1959, 22. dec.
"Linarda Tauna dzeja iepriecina ar savu pārdzīvojuma īstumu, vienreizību un organisko pasaules izjūtu. [..] Linards Tauns ir dzejnieks
no Dieva žēlastības. Dzejnieka personība visā savā pārdzīvojuma īstumā atklājas dzejā, tāpat arī pasaules izjūta. [..] Tauna dzejoļi ir meditatīvas dabas; tās ir meditācijas par impresijām. [..] krāšņas un neparastas, meditācijas tās padziļina līdz smeldzīgumam, liek lasītājam iejusties un dzīvot līdzi dzejnieka radītajai fantāzijai, kas arvien, arvien pārliecina, jo paša mākslinieka pārdzīvojums ir tiešs un īsts. Tur arī slēpjas šīs dzejas burvība un skaistums."
Dāle, Karola. Impresionists ar mūžības elpu.
Latvija Amerikā, 1959, 31. janv.
Par dzejas krājumu "Laulības ar pilsētu" (1964)
"Dzeja nav jāsaprot, bet jāredz ar iekšķības acīm. Tas, ko šādi redz, nav skaidrs kā diena, bet savādā mijkrēsli, un šis mijkrēslis ir īstā dzejas gaisma. laulībās ar pilsētu ir taisni tāda gaisma, kāda vajadzīga, nevis lai apžilbinātu, bet lai rosinātu, suģestētu un – nebīsimies šī lielā vārda – mazliet aplaimotu."
Mūks, Roberts. Es iešu, es rītausmā iešu.
Latvija Amerikā, 1964, 23. dec.
"Tauna dzejas izteiksme ir īstas romiešu dzīres dzejas gardēžiem. Vārdi lietot; trāpīgā veidā, rosina dažādas asociācijas, pārsteidz, ielīksmo ar virtuozitāti."
Pļavkalns, Gundars. Pēdējās dzejas.
Austrālijas Latvietis, 1965, 22. janv.
"Linardam Taunam bija otrādi apvērsta pasaules redzēšana. Pasauli viņš skatīja nevis projekcijā no sevis, bet pretēji –projekcijā uz sevi. Viņš neieiet pasaulē, pasaule ienāk viņā. Tā acīm redzot nebija viņa dzejas metafora, bet viņa parastā uztvere."
Kalve, Vītauts. Linards Tauns.
Tilts, Nr. 54–55, 1963.
"Līdz 1955. gadam Tauna dzejā dominēja tradicionāli romantiska intonācija un stilistika. [..] Ietekmējoties no Aleksandra Čaka krājuma "Iedomu spoguļi", franču simbolistu un sirreālistu (Šarla Bodlēra, Gijoma Apolinēra), angļu dzejnieka Federiko Garsijas Lorkas poētikas, kā arī no Senās Ēģiptes un Grieķijas, etrusku mākslas un 20. gs. franču modernās glezniecības, Tauns kļuva par tēlainībā spilgtāko un dzejiskā izteiksmē plastiskāko trimdas pēckara paaudzes dzejnieku. Dominējošās dzejas metaforas – zivis, ūdeņi, mākoņi, pilsētas reālijas – Tauna dzejā ir fons pasaules pirmatnēji jutekliskai, arhetipiski tiešai izjūtai, kuras centrā kaislīga dzīves un dzīvības kā vienota veseluma neatkārtojamības, plūstamības, zūdamības izjūta. [..] Tauna dzeja ietekmējusi latviešu trimdas jaunās paaudzes dzeju."Vecgrāvis, Viesturs. Tauns Linards.
Latviešu rakstniecība biogrāfijās, 2003, 588. lpp.
"Tauna acīm un visām pārējām maņām uztvertā pilsēta allaž ir kā svētki, gadatirgus, procesija – pirmatnēju un vitālu krāsu, skaņu, smaržu un garšu trīsējums, plīvojums un pārskrējiens, kaut kas bezgala trausls, vārs un gaišs, kura dziļumos laiklaikiem ieskanas ārēji pieklusinātas traģikas un griezīgas smeldzes akords."
Briedis, Leons. Tas Tauna nams.
Jaunās Grāmatas, 1989, Nr. 1, 18.–19. lpp.