Linards Tauns

5 bildes
Lomas: dzejnieks

13.10.1922 – 30.07.1963

Linards Tauns (1922–1963) – dzejnieks. Pamatskolas izglītību ieguvis Latvijā. 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur pievērsās literārai jaunradei. Kopš 1950. gada dzīve bija saistīta ar Ņujorku un "Elles ķēķi", kur kļuva par spilgtu dzejnieku. Viņa mājvieta Manhetenas ostas tuvumā izveidojās par domubiedru garīgās tikšanās un iedvesmu vietu. Dzīves laikā izdots dzejoļu krājums "Mūžīgais mākonis" (1958), pēc nāves dzeju apkopoja draugs, dzejnieks Gunars Saliņš krājumā "Laulības ar pilsētu" (1964), izdots dzejas kopkrājums "Iesim pie manas mīļās" (1972), Latvijā dzejas izlase "Plīvošana ar pilsētu" (1988) un "Dzeja" (2011).

Dzimšanas laiks/vieta

13.10.1922
Ragaciems
Dokumentos kā dzimšanas vieta norādīts Tukuma apriņķa Milzkalnes pagasts.

Miršanas laiks/vieta

30.07.1963
Ņujorka
"Ar Linardu Taunu aizgājis Dieva laists dzejnieks un reizē Dieva laists cilvēks, draugs un bohēmietis." (Saliņš, Gunars.Linards Tauns Elles ķēķa perspektīvā. Laika Mēnešraksts, 1963, 4.)

Personiska informācija

Dzimis rakstveža un zvejnieces ģimenē Ragaciemā piecu bērnu ģimenē kā jaunākais bērns. No Ragaciema ģimene drīz pārcēlusies uz Rīgas Pārdaugavu, dzīvojusi Anniņmuižā. Vasaras gan aizvadījis pie radiem Ragaciemā. "Kopš bērnības laikiem Linards bija vēl iemīlējis garīgās dziesmas, sevišķi baptistu – māte vedusi viņu uz baptistu saiešanām un svētdienas skolu." (Saliņš, Gunars. Linards Tauns Elles ķēķa perspektīvā. Laika Mēnešraksts, 1963, 4).

Ģimene dzīvojusi pieticīgi, bērni ieguvuši vien pamatskolas izglītību.

Par dzejnieka Latvijas laiku saglabājies maz liecību, zināms, ka vācu okupācijas laikā bijis dzelzceļa strādnieks Šķirotavas stacijā.

1944: 8. oktobrī kopā ar dzelzceļa darbiniekiem evakuējies uz Vāciju, kādu laiku dzīvoja Gērlicā; pēc Otrā pasaules kara beigām, izveidojot DP nometnes, 1945: 16. augustā sāka dzīvot Donavvertas (Donauworth) pilsētā, kur DP nometne bija iekārtota Hotel "Krebs".

No 1946: 11. oktobra dzīvoja DP nometnē Memmingenā (Airport Camp).

Memmingenā ieguva auto vadītāja apliecību, apguva daiļkrāsošanu, beidza centrālapkures uzraudzības speciālista kursus.
Teicami pratis angļu, krievu, vācu, franču un apguva arī lietuviešu valodu.


1950: 4. aprīlī no Augsburgas izvietošanas centra ar Bruno Igala galvojumu izceļoja uz ASV, Ņujorku.

Profesionālā darbība

LITERĀRĀ DARBĪBA

"Dzeja Arnoldam saistījusi prātus jau bērnībā, jo uz to vedināja nevien tēva paraugs, bet arī vecākās māsas jūsmošana par dzeju. Jau 13 gadu vecumā zēns mēģinājis pats dzejot par kādu reliģisku temu – par Kristus ciešanām. Daži ģimenes locekļi laikam turējušies pie baptistiem, un var arī būt tiesa kādā Tauna dzejolī minētais, ka viņa krusttēvs bijis pestīšanas armijas darbinieks." (Kalve, Vītauts. Gaisma viņu izdzēra. Ceļa Zīmes, 42./43, 1963.)

1946. gadā pirmā publikācija – dzejolis "Ganu meitene" laikrakstā "Bavārijas Latviešu Vēstnesis" (5. janv.)
"Donavvertā Arnolds Bērzs atsāka dzejošanu, varbūt vispirms atjaunodams jau Latvijā sacerētos un iecerētos dzejoļus. Dažu nometnes kaimiņu mudināts, viņš gatavojās dzejoļus sūtīt latviešu žurnāliem, vispirms tomēr meklēdams piemērotu pseudonimu – Linards Tauns (ezera nosaukums)" (Kalve, Vītauts. Linards Tauns. Tilts, Nr. 54–55, 1963.)

Dzeja publicēta latviešu trimdas izdevumos Vācijā, ASV, Kanādā, Zviedrijā, Anglija – "Bavārijas Latviešu vēstnesis", "Latviešu Vēstnesis", "Varavīksna", "Latvija", "Laiks", "Latvija Amerikā", "Ceļa Zīmes", "Laika Mēnešraksts" un citviet; dzeja bija pazīstama arī latviešiem Austrālijā un Zviedrijā.

Trimdā dzīvodams, Ņujorkā apguva burtliča amatu un strādāja "Latviešu Žurnāla" redakcijā.
Piedalījās ar dzejas lasījumiem literāros sarīkojumos, jauno autoru vakaros, rakstnieku dienās, Jaunatnes dienās un citos latviešu kultūras dzīves notikumos Amerikas autrumkrastā.

20. gadsimta 50. gadu vidū
kļuva par latviešu dzejnieku un mākslinieku neformālās grupas "Elles ķēķis" Ņujorkā iniciatoru un garīgo vadītāju.

Pēc dzejnieka nāves draugi izveidoja Linarda Tauna piemiņas fondu, tas rūpējās par dzejnieka literāro mantojumu.

Dzejas krājumi un izlases
1958: Mūžīgais mākonis
1964: Laulības ar pilsētu (sakārtojis Gunars Saliņš)
1972: Iesim pie manas mīļās (kopkrājums ar Gunaru Saliņu)
1988: Plīvošana ar pilsētu
2011: Dzeja

Atdzeja angļu valodā

Dzeja publicēta angļu valodā žurnālā "Zintis" (1962–1964) un 1968: Ekseteras universitātes izdevumā "Exeter Books", No 17 Rutas Spīrsas atdzejojumā iekļauti septiņi izdoti Linarda Tauna dzejoļi. (Editor: James Philip; Editoriai Board: David Henderson, Moeiwyn. Merchant).

Dzejas publikācijas (padomju) Latvijā

1986: laikrakstā "Literatūra un Māksla" ar Leona Brieža ievadvārdiem publicēta Linarda Tauna dzejas kopa.
1987: žurnālā "Avots" ar Ojāra Vācieša ievadvārdiem publicēta Linarda Tauna dzejas kopa un mēnešrakstā "Karogs".
2007: daļa mēnešraksta "Karogs" 5. numura veltīta dzejniekam Linardam Taunam.
Aivars Hermanis komponējis dziesmu ciklu "Plīvošana ar pilsētu" ar Linarda Tauna dzeju, to izpilda Ieva Akuratere; izdots arī CD (1998), dzeju komponējusi Sniedze Prauliņa, Jānis Šipkēvičs, jr.

Citātu galerija

Par Linarda Tauna dzeju

"Tauna dzejā jau no tās sākumiem valda nāves jausmas, un nāvi viņš tēlo kā sajaukšanos ar pirmelementiem. Viņa dzejas dabas tēli ir atspīdums no Latvijas jūrmalas zvejniekiem. Līdz mūža galam Tauns mīlēja sēdēt mazos ostmalas krodziņos un rakstīt tur nenosūtāmas vēstules uz mazām, plānām lapiņām, kam otrā pusē viņš lēnām virknēja dzejoļu rindas." (Kalve, Vītauts. Linards Tauns. Tilts, Nr. 54–55, 1963.)

Par dzejas krājumu Mūžīgais mākonis" (1958)

"Mūžīgais mākonis ir dzejoļu grāmata, kas par sava autora Linarda Tauna lirisko talantu nesagādā šaubas nevienā lappusē. Tauns ienāk mūsu dzejnieku saimē tikpat droši kā Saliņš, un kopējā ievirze ļauj viņu dēvēt par Saliņa pusbrāli. Atšķirīgas īpašības šādas; Saliņa intellektuālāks, Tauns sensiblāks; Saliņš sekmīgi sveras arī uz liroepiku, Tauns pagaidām paliek lirikas robežās; saskaņā ar to Saliņa fantāzija un intelekts vairāk nodarbināts dzejoļu sižeta un „fabulas" izveidē, kamēr Tauns cenšas pēc krāsām, skaņām un izjūtām bagāta tēlojuma; abi pilsētnieki. [..] Tauns ir atzīstams un daudzināms, jo līdz ar viņu atzīsim un daudzināsim mūsu jauno dzeju, jauno aistētiku, ko nevar ignorēt, jo tas ir fakts, kas pastāv neatkarīgi no mūsu simpātijām vai antipātijām."

Rudzītis, Jānis. Linards Tauns un mūsu jaunā dzeja. Laiks, 1958, 31. dec.

"Linarda Tauna pārdzīvojuma vadmotīvs ir skumjas, spēcīgas, ne izmisīgas. Viņa izteiksme nekļūdīga, tomēr pārdzīvojumā atliek vēlēties spēcīgāku motīvu un variāciju."

Grīns, Jānis. Jauns lielpilsētas dzejnieks. Latvija, 1959, 24. janv.

"No Ņujorkas tveices mākoņa pēkšņi ir izlēcis gatavs dzejnieks. [..] Lai arī Tauna grāmata pilna pilsētas priekšstatu, viņš tomēr nav pilsētas dzejnieks šā vārda īstajā nozīmē. Pilsētas dzejnieka iztēli rosina nevis cilvēka dzīves primārās parādības, bet cilvēka domu un roku darbi – civilizācijas produkti: skulptūras, celtnes, literāri motīvi, mūzika. [..] Linarda Tauna iztēlei ir viens pats avots, dziļš, spēcīgs, neaizberams – tā ir dzīvība, kas mutuļo viņa grāmatā ar visām savām krāsām, skaņām un veidiem. leslēgts pilsētā, viņš šo vareno avotu vēl spēcīgāk sajūt, tikpat kā cietumnieks intensīvāk pārdzīvo brīvības vērtību. [..] Taunam ir dzīvas visas maņas, viņš katru brīdi izjūt visu dzīvo pasauli, visu dzīvības plūsmu no pagājušiem gadu tūkstošiem līdz nākamībai cauri iznīcības un atjaunošanās neizbēgamiem vārtiem. Tāpēc viņa dzeja tik bagāta šīs pasaulei balsīm un krāsām."
Andrups, Jānis. Dzīvības dziesminieks. Londonas Avīze, 1959, 22. dec.

"Linarda Tauna dzeja iepriecina ar savu pārdzīvojuma īstumu, vienreizību un organisko pasaules izjūtu. [..] Linards Tauns ir dzejnieks
no Dieva žēlastības. Dzejnieka personība visā savā pārdzīvojuma īstumā atklājas dzejā, tāpat arī pasaules izjūta. [..] Tauna dzejoļi ir meditatīvas dabas; tās ir meditācijas par impresijām. [..] krāšņas un neparastas, meditācijas tās padziļina līdz smeldzīgumam, liek lasītājam iejusties un dzīvot līdzi dzejnieka radītajai fantāzijai, kas arvien, arvien pārliecina, jo paša mākslinieka pārdzīvojums ir tiešs un īsts. Tur arī slēpjas šīs dzejas burvība un skaistums."
Dāle, Karola. Impresionists ar mūžības elpu. Latvija Amerikā, 1959, 31. janv.

Par dzejas krājumu "Laulības ar pilsētu" (1964)

"Dzeja nav jāsaprot, bet jāredz ar iekšķības acīm. Tas, ko šādi redz, nav skaidrs kā diena, bet savādā mijkrēsli, un šis mijkrēslis ir īstā dzejas gaisma. laulībās ar pilsētu ir taisni tāda gaisma, kāda vajadzīga, nevis lai apžilbinātu, bet lai rosinātu, suģestētu un – nebīsimies šī lielā vārda – mazliet aplaimotu."
Mūks, Roberts. Es iešu, es rītausmā iešu. Latvija Amerikā, 1964, 23. dec.

"Tauna dzejas izteiksme ir īstas romiešu dzīres dzejas gardēžiem. Vārdi lietot; trāpīgā veidā, rosina dažādas asociācijas, pārsteidz, ielīksmo ar virtuozitāti."
Pļavkalns, Gundars. Pēdējās dzejas. Austrālijas Latvietis, 1965, 22. janv.
"Linardam Taunam bija otrādi apvērsta pasaules redzēšana. Pasauli viņš skatīja nevis projekcijā no sevis, bet pretēji –projekcijā uz sevi. Viņš neieiet pasaulē, pasaule ienāk viņā. Tā acīm redzot nebija viņa dzejas metafora, bet viņa parastā uztvere."
Kalve, Vītauts. Linards Tauns. Tilts, Nr. 54–55, 1963.
"Līdz 1955. gadam Tauna dzejā dominēja tradicionāli romantiska intonācija un stilistika. [..] Ietekmējoties no Aleksandra Čaka krājuma "Iedomu spoguļi", franču simbolistu un sirreālistu (Šarla Bodlēra, Gijoma Apolinēra), angļu dzejnieka Federiko Garsijas Lorkas poētikas, kā arī no Senās Ēģiptes un Grieķijas, etrusku mākslas un 20. gs. franču modernās glezniecības, Tauns kļuva par tēlainībā spilgtāko un dzejiskā izteiksmē plastiskāko trimdas pēckara paaudzes dzejnieku. Dominējošās dzejas metaforas – zivis, ūdeņi, mākoņi, pilsētas reālijas – Tauna dzejā ir fons pasaules pirmatnēji jutekliskai, arhetipiski tiešai izjūtai, kuras centrā kaislīga dzīves un dzīvības kā vienota veseluma neatkārtojamības, plūstamības, zūdamības izjūta. [..] Tauna dzeja ietekmējusi latviešu trimdas jaunās paaudzes dzeju."Vecgrāvis, Viesturs. Tauns Linards. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, 2003, 588. lpp.
"Tauna acīm un visām pārējām maņām uztvertā pilsēta allaž ir kā svētki, gadatirgus, procesija – pirmatnēju un vitālu krāsu, skaņu, smaržu un garšu trīsējums, plīvojums un pārskrējiens, kaut kas bezgala trausls, vārs un gaišs, kura dziļumos laiklaikiem ieskanas ārēji pieklusinātas traģikas un griezīgas smeldzes akords."
Briedis, Leons. Tas Tauna nams. Jaunās Grāmatas, 1989, Nr. 1, 18.–19. lpp.

Saiknes

Frīdrihs Milts - Draugs
Gunars Saliņš - Draugs

Nodarbes

Dzimtais vārds

Arnolds Mikus Bērzs Bērziņš

Darbavieta

Vācu okupācijas laikā strādā par dzelzceļa strādnieku un veic citus vienkāršus darbus. 

1950–1951
Ņujorka
Strādāja uzkopšanas darbos Manhetenas koledžā.

1951
Latvju Žurnāls
Ņujorka
Burtlicis Viliberta Štāla tipogrāfijā un žurnāla "Latvju Žurnāls" redakcijā.

Dalība organizācijās

Latviešu preses biedrība

1951–30.07.1963
Elles ķēķis
W 47th St 502, New York
Ierodoties Ņujorkā un iepazīstoties ar Gunaru Saliņu, kļūst par neformālā grupējuma "Elles ķēķis" dalībnieku, kas pulcē arī citus zīmīgus tā laika trimdas latviešu jaunos dzejniekus.

Dzīvesvieta

–08.1945
Niskija, Saksija, Vācija

1923
Rīga
Tauns kristīts Mārtiņa baznīcā Āgenskalnā.

16.08.1945–11.09.1946
Donavvērta

10.1946–04.1950
Memmingene
Dzīvoja latviešu bēgļu DP nometnē (Airport Camp)..

1950–1963
Ņujorka
Dzīvoja Manhetenā, ostas apkaimē.

Emigrē

08.10.1944
Memmingene
dodas bēgļu gaitās kopā ar brāli Tālivaldi.

08.10.1944
Vācija
Kopā ar dzelzceļa darbiniekiem evakuējās uz Vāciju.

05.1950
Ņujorka

Apglabāts

02.08.1969
Katskilu brāļu kapi
Bēres notiek 1963. gada 2. augustā Ņujorkā, 3. augustā pārpelnots, bet zemes tikai 1969. gada 2. augustā urna apglabāta Katskiļu kapos.