PAR FRIDRIHA MILTA PROFESIONĀLO DARBĪBU
Par 1942. gada mākslas izstādi Rīgā Anšlavs Eglītis rakstīja: "Par izcilu pasteļgleznotāju izveidojas Fridrichs Milts, kas apbur ar nepiespiesto artistisko tvērienu un gaumīgo krāsainību."
Izglītības Mēnešraksts, Nr.2 (01.02.1942)1956. gadā sarunā ar Ēriku Raisteru atzinis: "Rīgā visvairāk biju nodevies figūru gleznošanai. Biju, kā saka, figurālists un pastelists, bet trimdas laikā, kad nācās daudz kustēties, pastelis izrādījās ceļošanai neizdevīgs. Tāpēc Sav. Valstīs vairāk esmu pievērsies eļļām un kļuvis arī daudzpusīgāks, nododoties Ņujorkas ainavām, klusām dabām, figūru žanriem, plikņiem u. c, bet lēnām turpinot arī Lībekā pasākto bēgļu dzīves ciklu. Iespējams, ka griežos atkal atpakaļ pie pasteļiem, kad radīsies prasība pēc pārmaiņas."
Laiks, Nr.102 (22.12.1956)
1960. gadā Augusts Annus:
"Portrets un figūru glezniecība ir viņa īstais aicinājums, lai gan arī klusās dabas un ainavas ir nozīmīgas. Gan audzis, dzīvojis priekšpilsētas strādnieku un "mazo ļaužu" vidē, mākslinieks tomēr ir dziļi ieelpojis pašas pilsētas gaisu, izjutis pilsētas nervozo satraukumu, kustību un erotisko izsmalcinātību. [..] Pirmskara gados un vācu okupācijas laikā gleznotājs guva plašu popularitāti ar saviem plikņiem - jauno sieviešu augumiem - un sieviešu ģīmetnēm. Maigā gaisotne, intimitāte, trīsošie un gaistošie apveidi, krāsainās matērijas plūsmainība un īpaša gleznieciskā veidola mūzikalitāte nodibināja Milta slavu ir panākumus. Nav brīnums, ka šādai vielas dematerializācijai un apgarotai, te liegai, te smeldzīgāki kairīgai erotikai pasteļa technika dažreiz bija piemērotāka nekā eļļas. Pasteļa un arī temperas plūsmainais vieglums nereti atbalsojās bēgļu laika (Vācijā, Libekā) un emigrācijas posma (Ņujorkā) darbos, kad Milts savus meklējumus un sasniegumus dokumentējis eļļas gleznās. [..] Pēdējā gadu desmitā Milts izkopis brīvu un ekspresīvu glezniecisku izteiksmi, dabas formu vienkāršojumu un ritmiski brīvu pārveidojumu. Viņa glezniecības ievirze uzrāda zināmu radniecību ar franču fovistu, pa daļai arī ar t. s. "Parīzes skolas" centieniem. Tas gluži saprotams, jo Ņujorkas muzejos māksliniekam bija iespēja iepazīties ar pašiem darbiem ko viņš agrāk pazina vienīgi no reprodukcijām. Neraugoties uz svešā maizes darba slodzi latviešu gleznotājs ir pamatīgi studējis tagadnes mākslu un viņa ota nav nevienu brīvu mirkli stāvējusi dīkā. Saskare ar Amerikas dzīves jauniem apstākļiem pieredze, kas gūta Ņujorkas "Elles virtuvē" (nesaprotu kālab te būtu jālieto vulgāri ģermaniskais ķēķis?) ir devusi mākslinieciskam skatījumam savus ierosinājumus."
ALA Kultūras Biroja Biļetens (Amerikas Latviešu Apvienība), Nr.3 (01.10.1960)1967. gadā Dzidra Kalniņa par Fridriha Milta glezniecību:
"Gleznot var daudzi un arī glezno, bet Miltu krāsu paletei ir īpašs mirdzums. Kur viņš to ieguvis, kā atradis šādu saskaņu? Kas izveidojis viņa glezniecisko rokrakstu tādu, ka ļaudis bez minēšanas var teikt — tas, lūk, ir Milts? Tā nav tikai laba kolorīta izjūta un kompozīcijas pārzināšana. Milts ir piedzimis ar mākslinieka acīm, un tikai tā viņš redz lietas un cilvēkus. Viss viņa mūžs ir pavadīts mākslas zīmē — meklējot, piepildot un atkal meklējot. Varbūt tā ir īsta mākslinieka zīmīgākā īpašība — meklēt un nesastingt, neapstāties pie atrastā un neatkārtot ne sevi, ne citus. Un varbūt tas ir Milta mūžīgās jaunības noslēpums, jo viņš daždien rosās kā nemiera pilns jauneklis, kam viss vēl rādās jauns. [..] Milts ir Milts, vienreizējs un neatdarināms, vienalga, pastelī, oglē, akvareļos vai eļļā. Viņš var mainīt un arī maina krāsu gammas, viņam bijuši zilie, sārtie un brūnie posmi, taču viņa rokraksts nemainās. Visur dominē viņa paša pārdzīvojums un gluži vienreizējais lietu skatījums."
Tilts, Nr.80-81 (01.03.1967)Par pirmo personālizstādi 1943. gadā Rīgā
"Fridricha Milta darbus sastopam gleznu izstādēs jau kādus gadus četrpadsmit. Tie skatītāju allaž saistījuši ar īpatnējo, drusku saraustīto virsmas apdari, brīvu pieeju dabai un pustoņu bagātību. Viņa krāsas klusinātas brūngani pelēkā gammā, kuru mākslinieks atdzīvina, atjautīgi iegleznodams vienu otru koši zaļā, vai sarkana ģērba, jeb baltas buras, melnas laivas vai cita spilgtāka plankuma veidā. Milts ir krāsu dzejnieks, viņa darbos svarīgākā nozīme gaumei. [..] vērtējot Milta līdzšinējos sniegumus, varam droši paļauties uz viņa iedzimto talantu, darba prieku un sagaidīt turpmāk vēl plašāku vērienu. Šī izstāde rāda 55 darbus eļļā, pastelī, oglē un aptver Milta 10 gadu meklējumus mākslā. Te redzam, ka Milta pūliņi un cīņa ar grūtajiem dzīves apstākļiem nav bijuši velti.
Bajārs, Andis. Fridricha Milta gleznu izstāde.
Laikmets, Nr.1 (01.01.1943)Par personālizstādi Lībekā 1946. gadā
"Izstādē 17 eļļas darbi, 8 pasteļi un 19 mazāka formāta darbi, visi radusies ceļā un šoziem, jau Lībekā dzīvojot. Pēdējo izstādē visvairāk. Miltam daudz dzejiskas jūsmas, īpatna ir viņa tiekšanās saredzēt un atminēt visu vizionāro dabā, izdibināt dabas un lietu slēpto pievilcību Lai gleznā dotu pilnīgu noskanu, viņš cīnās ap tās cēloni, tikai tā atsegšanā saskatīdams atrisinājumu. Šī iemesla dēl viņš arī nekāro pēc kundzības pār pašu attēlojamo priekšmetu, bet gan grib izpētīt un apgūt tā slēpto, dziļāko jēgu, kas visnoteiktāk skar arī mūsu iztēli. Pietiek aplūkot pāra audeklus, lai kļūtu skaidra vēl viena - gleznotājam ļoti raksturīga iezīme — viņš vispirmā kārtā jūt krāsu un tikai pēc tam struktūru. (Blakus minot — ne tik tuvu nozīmīgu kā pirmo). Milts vairāk iztēles nekā izdomas mākslinieks. Viņa krāsām nav tik daudz pasaulīga spara un temperamenta — tās vairāk tiecas klusumā, apcerē. Nenoliedzama ir viņa krāsu īpatnā poēzija (piem. pasakainais ilgu pilnais zilais, kam nenākas grūti noticēt un kas sagādā vērotājam klusu prieku)."
Kroders, V. Latviešu gleznotāja izstāde Lībekā.
Apskats: Latviešu nometnes "Saule" laikraksts, Nr.24 (23.03.1946)