Leonīds Čerevičņiks
26.03.1937 – 02.08.2001
Leonīds Čerevičņiks (1937–2001) – Latvijas krievu dzejnieks un atdzejotājs. Dzimis Ukrainā, Harkovā, jaunības gadi pavadīti Kijevā, izglītojies Maskavā, Maksima Gorkija Literatūras institūtā, kopš 1964. gada dzīvojis Rīgā. Ir četru oriģināldzejas krājumu autors, izlase “Salas” (1977) iznākusi latviešu valodā. Rakstījis arī miniatūras un esejas.
Krievu valodā atdzejojis latviešu klasisko dzeju, kas apkopota krājumā “Uguns ceļi” (Пути огня, 1986), klajā nākušas grāmatas ar Eduarda Veidenbauma (1980), Rūdolfa Blaumaņa (1984), Pāvila Rozīša (1978), Andreja Kurcija (1974) un Valijas Brutānes (1971) dzejas atdzejojumiem krievu valodā. Par atdzejojumiem divreiz piešķirta Dzejas dienu balva (1979, 1986).
Dzimšanas laiks/vieta
26.03.1937
Harkiva
Miršanas laiks/vieta
02.08.2001
Rīga
Personiska informācija
Dēls Deniss Čerevičņiks.
Profesionālā darbība
1956: pirmā publikācija Kijevā.
1963: 13. janvārī pirmā publikācija latviešu presē – dzejolis "Cilvēciskā simfonija" publicēts laikrakstā "Padomju Jaunatne" Viktora Līvzemnieka atdzejojumā.
1988–1989: žurnālā "Родник" (Avots) veidojis "Latviešu dzejas antoloģiju krievu tulkojumos".
1992–1994: laikrakstā "Диена"publicējis "18.–19. gadsimta krievu dzejas antoloģiju".
1996–1997: Laikrakstā "CM" publicējis antoloģiju "Latvijas krievu dzejnieki".
Savā atdzejojumā publicējis ukraiņu dzejniekus žurnālos "Družba narodov", "Daugava", "Rodņik", laikrakstā "Diena" un citos izdevumos Latvijā, Krievijā un Ukrainā.
1998–2000: daļēji publicēts darbs "Liliju ieleja".
2019: 13. augustā Latvijas Radio 4 izskanēja raidījums par Leonīdu Čerevičņiku "Leonīds Čerevičņiks: ar mīlestību pret verlibru". https://replay.lsm.lv/index.php/ru/statja/lr/120357/leonid-cherevichnik-s-lyubovyu-k-verlibu
Dzejoļu krājumi
Krievu valodā
1966: Микрофантазия (Mikrofantāzijas)
1971: Песочные города (Smilšu pilsētas)
1977: Зеркальная колыбель (Spoguļšūpulis)
1981: Март (Marts)
1987: Kруг (Aplis, izlase)
Latviešu valodā
1977: Salas (atdzejojuši Vizma Belševica, Laima Līvena, Rainis Remass, Jānis Sirmbārdis)
Esejas
2001: Единый дух единым правит светом
Atdzejojumi
1971: Brutāne, Valija. Вся золотая листва (Viss lapojums zeltā)
1974: Kurcijs, Andrejs. Беды солнца (Saules bēdas)
1978: Rozītis, Pāvils. Желудевое ожерелье (Zīļu kaklarota)
1984: Blaumanis, Rūdolfs. Стихотворения (Dzejoļi)
1980: Veidenbaums, Eduards. Стихотворения (Dzejoļi)
1986: Пути огня (Uguns ceļi, latviešu klasiskās dzejas izlase)
Citātu galerija
Par dzejnieku Leonīdu Čerevičņiku
"Leonīdam Čerevičņikam pieder pusgadsimts mūža un mūžīga bērnišķība. Bērnišķība, kura pretēji šolaiku tradīcijām it nemaz nebrāļojas ar infantilismu. Bērnišķība, kuras sinonīms nav sadzīviskais skaistvārdu romantisms, bet gan romantisms kā dzejnieka personības stūrakmens (arī logs, durvis, bēniņi, jumts...). L. Čerevičņikam nepiederas ierēdnieciski kokains un gadiem piedienīgs solīdums, nedz arī modernais, racionālisma skrodera šūdināts psihopāta dvēseles uzvalks. Šis dzejnieks ir tikpat organisks, cik organiski ir daudzu tautu mīti, senās mūžjaunās grāmatas, kuras viņš nelasa, bet gan dzīvo tajās. Reti sadzīves darbi dzejniekam sakrīt ar viņa rakstu darbiem. Leonīdu Cerevičņiku nav jāvelk laukā no šādu pretmetu aizas. Pasaules dzejas zinātājs un sapratējs, dzejnieks ar trenētu gara aci spēj saredzēt un padarīt arī krievu lasītājam skaidri ieraugāmas latviešu klasikas saknes un augļus: Veidenbaums. Poruks, F. Bārda, Blaumanis, K. Skalbe, Plūdonis, Aspazija..."
Rokpelnis, Jānis. Leonīds Čerevičņiks. Literatūra un Māksla, 1987, 27. marts.
Par atdzejotāju Leonīdu Čerevičņiku
"Viņš kļuva par īstu latviešu klasiskās dzejas atdzejotāju un popularizētāju krievu valodā. Kad 1971. gadā parādījās Valijas Brutānes dzejoļu izlases smalkjūtīgs atdzejojums, tika piedāvāts līdz tam atdzejošanai nepadevīgais Andreja Kurcija brīvais pants. Pēc nopietna cīkstiņa 1974. gadā nāk klajā apjomīga Andreja Kurcija izlase, un vienlaikus jau atdzejotājs iejuties latviešu pirmspadomju dzejas pasaulē. Seko Pāvila Rozīša izlase, jaunā, kvalitatīvā sniegumā tiek celta Veidenbauma dzeja, parādās Rūdolfs Blaumanis. Taču vēl vairāk piesaista pēc dabas tuvie romantiķi: Jānis Poruks, Fricis Bārda, Kārlis Skalbe. Vareno kopu papildina Raiņa, Aspazijas, Plūdoņa darbu jauni atdzejojumi. Tā 1986. gadā iznāca latviešu klasiskās dzejas izlase "Пути огня" – atkal nozīmīgs un vajadzīgs latviešu kultūras ceļvedis cittautām. Ja vēl ņemam vērā L. Čerevičņika pašaizliedzīgo darbu žurnālā "Daugava" jau no 1979. gada, vadot dzejas nodaļu un tādējādi atrādot plašākai krievu sabiedrībai latviešu dzejas sniegumu, tad nevaram nenovērtēt šo atdevīgo darbu mūsu kultūras labā."
Līvzemnieks, Viktors. Leonīds Čerevičņiks. Karogs, 1987, Nr. 3.
Nodarbes
Dzimtais vārds
Леонид Константинович Черевичник
Izglītība
–1954
Kijiva
Beidzis vidusskolu
1959–1964
Maskava
Maksima Gorkija Literatūras institūts
Dalība organizācijās
Padomju Savienības komunistiskā partija (1952–1991)
Maskava
Biedrs
1967–1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Biedrs
1990–2001
Latvijas Rakstnieku savienība
Rīga
Darbavieta
1954–1955
Strādājis Ģeodēzistu grupā un rūpnīcā
1964–1966
Izdevniecība "Liesma"
Rīga
Redaktors
1967
Vecākais tehniķis ģeoloģiskā ekspedīcijā Austrumsibīrijā
1967–1972
Rīga
Projektēšanas un tehnoloģijas institūts, vecākais inženieris
1979–1996
Žurnāls "Даугава"
Rīga
Dzejas nodaļas vadītājs
Dienests
1955–1958
Padomju Armija
Dzīvesvieta
1964–2001
Rīga
Ceļojums
06.1983
Zviedrija
Brauciens speciālās tūristu grupas sastāvā no KPFSR Rakstnieku savienības.
Apbalvojumi
Dzejas dienu balva
Balva piešķirta par latviešu dzejas atdzejojumiem krievu valodā.
Atdzeja
1979
Dzejas dienu balva
Balva piešķirta par grāmatu "Uguns ceļi" — latviešu klasikas atdzejojumiem krievu valodā.
Atdzeja
1986