Par Laimoņa Pura daiļradi
"1955. gadi tiek publicēts romāns “Ēnas gaist”. Starp citu, viens no pirmajiem mūsu prozā, kurā it kā pamanīts, ka cilvēks darbā (“ražošanā”) pavada astoņas stundas, bet ģimenes lokā vismaz tikpat, un ka ar šim stundām saistītie prieki un bēdas arī svarīgas cilvēka dzīvē un, summējoties daudzu cilvēku biogrāfijām, sabiedriski tikpat svarīgas kā raizes vai prieki darbā. “Apsūdzēto sols” ir diskusija par “akcelerācijas” paaudzes jaunatni, kura izrādās daudz, daudz citādāka, nekā tā attēlota pirms pārdesmit gadiem rakstītajās pedagoģijas rokasgrāmatās. “Degošais pilskalns” parādās ne tikai kā pirmais, bet paliek arī viens no retajiem prozas darbiem, no kuriem uzzinām, ka latviešu tautas vēsture jau XIII, ne tikai XIX un XX gadu simtenī varonīgu un traģisku notikumu bagāta. Tas skan kā apliecinājums mūsu mazās tautas lielumam. Un “Sirdsskaidrais” ir atkal viens no “pirmajiem” tādā ziņā, ka autors tanī ar mākslas prozas iespējām lasītājus laikus iepazīstina ar šodien tik svarīgu dzīves nozari kā kibernētika, kurā dažs kūtrs prāts saskatīja it kā lieku, ideālistiskās filozofijas neradījumu. Tikai “Gaismas staru lokā” atkal ieraudzījām ķīmiķus, arī ne tikai pašas ķīmijas dēļ, bet lai vērstu mūsu uzmanību uz šodien vitāli svarīgās, plaši sazarotās zinātnes, zinātnieku ētikas un psiholoģijas jautājumiem. Arvien plašāku vietu pasaules literatūrā ieņem dokumentālais vai tamlīdzīgais kriminālstāsta žanrs. Divos garajos stāstos Purs kā laikmeta analītiķis izseko notikumiem, kuri sakņojas jau kara laikā, jo notikumu kontinuitāte ir cieša, un reizēm no indīga zieda indīgi augļi parādās tikai pēc gadu desmitiem. Turpinot “pirmo” rindu, jāpiebilst, ka Purs, rādot tautas tieksmi pēc apgaismības un brīvības, uzrakstījis lugu par pirmo lugas izrādi Latvijā – “Laupītāju laupītāji”. Arī viens no pirmajiem tīri dokumentālajiem teātra izrādes scenārijiem – “Tas brīvestības zelta rīts” pieder jubilāra spalvai."
Birze, Miervaldis. Dzīves analītiķis. Karogs, 1972, nr. 6.