Johans Frīdrihs Rozenbergers
07.06.1731 – 18.10.1776
Johans Frīdrihs Kazimirs ROZENBERGERS (Rosenberger, 1731–1776) ir Baltijas vācu mācītājs un literāts. Viņš ir dzimis Jaunauces mācītāja ģimenē un studējis teoloģiju Kēnigsbergas un Rostokas universitātēs, studijas beidzis ar maģistra grādu (1756).
Mūža garumā Rozenbergers ir kalpojis Jelgavas Annas baznīcas latviešu draudzē (1758–1772), pēdējos četrus mūža gadus slimības dēļ no kalpošanas atstājies.
Rozenbergers ir sacerējis un atdzejojis baznīcas dziesmas, sakārtojis un rediģējis vācu un latviešu Kurzemes luterāņu dziesmu grāmatas, tomēr viņa galvenais ieguldījums latviešu kultūrā un latviešu literatūras vēsturē saistīts ar otro laicīga un izklaidējoša satura prozas krājumu latviešu valodā "Salasīšana pēc godīgas, jaukas un auglīgas laika kavēšanas pie tiem gariem ziemas vakariem" (1773). Grāmatai ir plašs ievads, kurā Rozenbergers izklāsta tās tapšanas mērķus un konstruē ideālo lasītāju; ievadam seko 103 stāsti un fabulas prozā, 45 sakāmvārdi un 12 mīklas ar atminējumiem. Cēsu mācītājs Heinrihs Baumanis (Baumann, 1716–1790) norāda, ka grāmata tapusi kopā ar G.F.Stenderu (LVVA 4038. f. 2. apr., 1540. l.). Fragmenti no grāmatas ievada vēlāk pārpublicēti V. Pantēniusa sastādītajā izlasē "Pirmais solis uz laimi.." (1838), kā arī izdoti atsevišķi pārstrādātā variantā - "Stāsts no patiesīga notikuma, no kā daudz laba var mācīties" (1841).
Dzimšanas laiks/vieta
07.06.1731
Jaunauces mācītājmuiža, Jaunauces pagasts, Saldus novads
Dzimis Jaunauces mācītāja ģimenē.
Miršanas laiks/vieta
18.10.1776
Jelgava
Viņa [Rozenbergera] nāve sekoja tikai pēc tam, kad viņš ar rezignāciju un pacietību tika pāri ciešanām, pašām lielākajām, kādas vien cilvēka daba var panest [Sein Tod erfolgte erst nachdem er ein Leiden, welches des Aeusserste, was die menschliche Natur tragen kann, zu überschreiten schien, mit Resignation und Geduld ausgestanden hatte]. No: Recke, Napiersky. Allgemeines Schriftsteller- und Gelehrten-Lexikon.. Bd.3, 1831, S. 558.
Personiska informācija
Johans Frīdrihs Kazimirs Rozenbergers (Rosenberger, 1731–-1776) ir dzimis pedagoga un mācītāja Oto Vilhelma Rozenbergera (Rosenberger, mir. 1764) un viņa sievas Marijas Magdalēnas, dzimušas Vulfas (Wulff, mir.1799) Kuldīgas tirgotāja meitas, ģimenē. 1758. gada 23. novembrī viņš ir precējies ar Jelgavas Annas draudzes mācītāja meitu Mariju Elizabeti Zeifārtu (Seiffart, mir. 22. 11. 1803). Oto Vilhelms Rozenbergers jaunībā ar rapieri tikai smagi ievainots sejā; brūce slikti dzija, ar laiku pārvērtās par nopietnu slimību un izkropļoja viņa seju, Rozenbergers zaudēja abas acis, atteicās no amata pienākumiem un mira lielās ciešanās.
Johana Frīdriha Kazimira Rozenbergera brālis Oto Benjamīns Gotfrīds Rozenbergers (Rosenberger, 1769–1856) ir Baltijas vācu valodnieks un pedagogs, Tērbatas Universitātes latviešu valodas lektors (1803–1847) un valsts padomnieks; publicējis Flections-Tabellen für die Lettischen Verba (Locīšanas tabulas latviešu darbības vārdiem, 1808); Formenlehre der lettischen Sprache (Latviešu valodas morfoloģija, 1830; jauns papildināts izdevums 1848 [Magazin, Bd.9, St.2]); Die lettische Verbum (Latviešu darbības vārds, 1843, vēlāk iekļauts iepriekšējā papildinātajā izdevumā); Die lettische Grammatik (Latviešu gramatika, II daļa; 1852; pirmā - morfologija, 1830; [Magazin, Bd.10, St.1]) u.c..
Profesionālā darbība
Publikācijas1841: Stāsts no patiesīga notikuma, no kā daudz laba var mācīties [fragments no "Salasīšanas" ievada]. Jelgava: Stefenhāgens un dēls.
1838: Pirmais solis uz laimi jeb laika kavēklis veciem un jauniem, īpaši skolas bērniem [starp citiem tekstiem arī fragments no "Salasīšanas pēc godīgas.." ievada]. Jelgava: J. F. Stefenhāgens un dēls.
1773: Salasīšana pēc godīgas, jaukas un auglīgas laika kavēšanas pie tiem gariem ziemas vakariem. Jelgava: J.F.Stefenhāgens.
1756: Ad Verba Maledicentiam Simeiticam Concernentia. Dissertatio Solemnis Philologico-Critica Ad Verba Davidis, Maledicentiam Simeiticam Concernentia: Wekī jahweh 'āmar lō quallēl 'et-dāwīd. 2 San.XVI.10./ Quam, Annuente Numine Supremo, Consensu Amplissimae Facultatis Philosophicae, Sub Praesidio Pauli Theodoro Carpovii... Ad Diem IX.Septembris A. MDCCLVI. [maģistra darbs]. Rostock: Adler.
1755: Disquisitionis Theologicae, Ideam Generalem Unicae Verae Religionis Ex Scriptura Sacra, Et Specialiter Ex Rom.XII., 1.2.Evolventis, Sectionem Exegeticam Posterioris Versus Dicti Paulini Principia Formandae Ideae Generalis Constituentem [Disputs ar Dr. Joahimu Hartmanu (Hartmann, 1715–-1795) Rostokas Universitātē. Rostock: Röse.
1754: Anima Non Corpore Notior: Dissertatio Philosophica [Johana Kristiāna Ešenbaha (Eschenbach, 1719-1759) noslēguma darbs ar disputu]. Rostock: Adler.
1754: Dissertatio Physico-Medica, de Calcvlo In Glandvlis Svblingvalibvs Reperto, Vom Stein der untern Zungen Drüsen [Gustava Kristiāna Hantviga (Handtwig, 1713-1767) noslēguma darbs ar tam sekojošu disputu]. Rostock: Adler.
Tulkotājs
1806: Jauna un pilnīga latviešu dziesmu grāmata [garīgu dziesmu tulkojumi]. Jelgava: J.F.Stefenhāgens un dēls.
1779: Jauna un maza latviešu dziesmu grāmata [garīgu dziesmu tulkojumi]. Jelgava: J.F.Stefenhāgens.
1766: Kurzemes jauna un pilnīga dziesmu grāmata [garīgu dziesmu tulkojumi]. Jelgava: Lītke.
1763: Jauna un veca latviešu laiku grāmata uz to 1764. gadu [Kurzemes latviešu kalendārs, pielikumā M.G.Lihtvera fabulu "Tie savādi ļaudis" un "Tie grēki un tā strāpe" tulkojumi – hipotētiski tulkotājs Rozenbergers]. Jelgava: Lītke.
Redaktors
1771: Mitauisches Gesangbuch [Jelgavas jeb Kurzemes vācu luterāņu dziesmugrāmata, redaktors kopā ar Kristiānu Hūnu (Huhn)autors 9., 34., 99., 105., 141., 154., 159., 315., 427. dziesmai] Jelgava: J.F.Stefenhāgens, atkārtoti izdevumi 1775, 1778, 1785, 1795.
Citātu galerija
Viņš ir aizgājis nāvē pēc gadiem garām ārkārtīgām ciešanām ar pamatīgi mācīta un ar laipnu raksturu apdāvināta cilvēka slavu. [Er ist nach einem Jahre langen höchstschmerzhaften Krankenlager mit Tode abgegangen (..) mit dem Ruhm eines gründlich gelehrten und mit dem liebenswürdigsten Charakter begabten Mannes].
K. F. Gadebusch, Livländische Bibliothek. Bd. 3, Riga: J. F. Hartknoch, 1777, S. 43.
Rozenbergers, tāpat kā Stenders, cildina dievbijīgu, godīgu un sātīgu dzīvi; mudina neticēt mantas pūķim un nebīties no ķēmiem vai saules aptumsuma, kas rīkojas pretēji šiem labajiem padomiem, esot "īstens muļķa desis". Plašāku uzmanību Rozenbergera grāmata neiemantoja - varbūt tādēļ, ka tās saturs pārāk sadrumstalots. Tādā kārtā tā arī neattaisnoja nolūku, ko autors tai bija paredzējis priekšvārdā: atturēt ļaudis ziemas vakaros no krogiem, kurp daļa ejot nevis iedzert, bet īsināt laiku draugu un paziņu vidū, kas tomēr galu galā atkal notiekot pie glāzītes. Pie Rozenbergera latviešu valodu mācījās Johans Kr. Baumbahs (1742-1801), kas ne tikai cītīgi strādāja latviskajā literatūrā, bet arī uzskatāms par visai vērtīgā 1782. gada vāciski latviskās vārdnīcas manuskripta autoru.
A. Johansons. Latvijas kultūras vēsture. Stokholma: Daugava, 1975, 480. lpp.
Ar J.F.K. Rozenbergera īsu stāstiņu un fabulu krājumu "Salasīšana pēc godīgas, jaukas un auglīgas laika kavēšanas pie tiem gariem ziemas vakariem" (1773) latviešu grāmatniecībā ienāca svešzemju tematika. Atšķirībā no Bībeles skatiena tālā senatnē un Stendera fabulu izdomājumiem, kas nemaz nepretendēja uz ticamību, Rozenbergeram vairākumā tēloti sava laika reāli notikumi.
A. Apīnis. Latviešu grāmatniecība. Rīga: Liesma, 1977, 106. lpp.
[Rozenbergera "Salasīšanu pēc godīgas, jaukas un auglīgas laika kavēšanas pie tiem gariem ziemas vakariem"] ir iespējams lasīt kā parodiju par populārzinātnisku izdevumu: ja pasaules kartē atzīmētu visas valstis, kas tajā pieminētas, tā izrādītos gandrīz viscaur noklāta. (..) Tomēr vienīgā “svešzemju dzīves tematikas” funkcija ir kalpot par eksotisku ornamentu tekstā, jo, jāatzīst – ja samainītu valstu un tautu nosaukumus vietām vai atmestu pavisam, stāstu triviālie un didaktiskie sižeti visbiežāk neko daudz ne zaudētu, ne iegūtu. (..) J. F. Rozenbergera krājums, iespējams, pret paša autora gribu ir kļuvis par vienu no pirmajiem aizmetņiem tai literatūras nozarei, ko Aleksejs Apīnis savā pētījumā Latviešu grāmatniecība dēvē par „sēnalu literatūru” (254.lpp.). Tas piesaka gandrīz visus iespējamos šīs literatūras žanrus vēlākajā latviešu rakstniecībā – sākot ar kriminālstāstu un vēsturiski romantiskiem motīviem un beidzot pat ar gotiskā jeb “melnā” romāna estētikas aizmetņiem īsprozā, svārstoties estētiskās galējībās starp salkano un šaušalīgo. Protams, J. F. Rozenbergera tekstos nevaram runāt par minētajiem žanriem tiešā nozīmē, taču to elementu pieteikums ir ievērības vērts. (..) Raksturīgi tomēr, ka šķietamās pārdabiskās parādības vienmēr tekstu finālā tika racionāli izskaidrotas un tas tuvina tos 18. gadsimta gotiskā romāna didaktiskajai formai, kura savus vēstījumus ievieto morālā ietvarā. (..) Līdz ar savu grāmatu J. F. Rozenbergers netieši iesaistās diskusijā par to, kādai jābūt latviešu literatūrai – vai tai tikai jāpamāca un jāizglīto, vai arī jāizklaidē.
P. Daija. Johans Frīdrihs Rozenbergers (1731–1776) latviešu literatūrā. Karogs, nr. 8 (2008), 117.–130. lpp.
Nodarbes
Dzimtais vārds
Johann Friedrich Kasimir Rosenberger
Pseidonīms
J.F.C.R.
Izglītība
16.09.1749–1750
Kēnigsbergas Universitāte
Kaļiņingrada
īslaicīgi studējis, studiju beigu datums nav precizēts.
20.10.1751–09.09.1756
Rostokas Universitāte
Universitätspl. 1, 18055 Rostock, Germany
studējis teoloģiju; studijas beidzis ar maģistra grādu
Darbavieta
24.08.1758–1772
Jelgavas sv. Annas evaņģēliski luteriskā draudze
Sv. Annas evaņģēliski luteriskā baznīca, Lielā iela 22A, Jelgava
Latviešu draudzes rīta mācītāja palīgmācītājs, Johana Mihaela Zeifārta (Seiffart, 1685-1758) ievests amatā, pēc Zeifārta nāves - mācītājs un virsmācītājs un konsistorijas piesēdētājs. 1772. gadā slimības dēļ pārtrauc pildīt amata pienākumus; draudzei tiek pieņemts vikārs (Fr. Vite (Witt, 1772-1774) un K.I.Perkūns (Perkuhn), kopš 1775).