Jānis Kalniņš
04.01.1922 – 25.01.2000
Jānis Kalniņš (1922–2000) – rakstnieks, literatūrzinātnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis.
Beidzis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti (1951). Strādājis laikrakstā “Cīņa” par literāro līdzstrādnieku (1948–1955), rakstījis recenzijas par jauniznākušajām grāmatām un teātra izrāžu iestudējumiem. Strādājis Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā (1956–1983), bijis tā direktors (1963–1983). Literatūrpētnieciskās intereses bijušas saistītas latviešu dramaturģiju, kas rezultējušās zinātņu kandidāta disertācijā “Satīras asajā gaismā” (1957) un kuru centrā ir Andreja Upīša komēdijas. Bijis viens no Raiņa akadēmisko Kopoto rakstu izdošanas iniciētājiem. Ar rakstiem piedalījies institūta zinātnisko rakstu krājumos.
Biogrāfisko romānu “Andrejs Pumpurs” (1964), “Rainis” (1977), “Auseklis” (1981), “Kalna Kaibēni” (1991) autors. Jāņa Kalniņa romāniem raksturīga dokumentāla precizitāte, rakstnieku psiholoģisko kolīziju un daiļrades procesa tēlojums uz plaša vēsturisko notikumu fona. Viens no ievērojamākiem latviešu biogrāfiskā romāna autoriem. Otra daiļrades līnija – teiksmas, līdzības un teiksmaini stāsti, kuros risinātas vispārcilvēciskas un filozofiskas problēmas par cilvēka un varas attiecībām, patiesību un meliem, mirkli un mūžību – spilgti ieraugāma grāmatās “Mūžība” (1971), “Hronists un velns” (1985), “Sadursmes krēslas laikmetā” (1993). Jānis Kalniņš rakstījis arī bērnības atmiņas (“Kad strazdi svelpj”, 1968; “Sudraba karote”, 1986) un vēsturiskās lugas, kas nav publicētas. Par romāna “Rainis” tapšanu padomju ideoloģijas un cenzūras apstākļos rakstījis esejā “Rainis – derīgais un nederīgais” (1999).
Dzimšanas laiks/vieta
04.01.1922
Ropaži
Dzimis Ropažu pagasta "Zālītēs".
Miršanas laiks/vieta
25.01.2000
Murjāņi
Personiska informācija
Dzimis 1922. gada 4. janvārī zemnieka Jāņa Kalniņa sešu bērnu ģimenē.
Meita Ieva Kalniņa (1956), literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes profesore.
Dēls Jānis Kalniņš.
Profesionālā darbība
1950: 16. maijā laikrakstā "Cīņa" publicēta recenzija "Luga par padomju jaunatni" ar pseidonīmu J. Krūms. Šeit
Zinātniskie darbi
1957: Satīras asajā gaismā: Andreja Upīša komēdijas
1966: Pa gadu kāpēm
1999: Rainis – derīgais un nederīgais: kādas inkvizīcijas sakarā (eseja)
Kā līdzautors piedalījies Andreja Upīša Valodas un literatūras institūta kopdarbos, bijis arī daudzu zinātnisku izdevumu atbildīgais redaktors un redakcijas kolēģijas loceklis.
1962: Latviešu literatūras vēsture, 6. sējums
1970: Literatūra un laikmets
1973: Problēmas un risinājumi
1977: Andreja Upīša simtgadei
1990: Rainim 125
1996: Latviešu rakstnieku portreti (par Ansi Gulbi)
1998–1999: Latviešu literatūras vēsture, 1., 2. sējums
1999: 20. un 30. gadu latviešu rakstnieku portreti (par Arvedu Švābi)
2001: Latviešu rakstnieku portreti (par Arvīdu Griguli)
Teātra kritika
Rakstījis recenzijas par teātra izrādēm preses izdevumos.
1957–1962: sniedzis teātra sezonu apskatus almanahā "Teātris un dzīve" (2–6).
Proza
Romāni
1964: Andrejs Pumpurs (atkārtoti izdevumi 1972, 1995)
1977: Rainis
1981: Auseklis
1991: Kalna Kaibēni
1995: Zvana spēles
Stāstu krājumi
1965: Zelta kamolītis
1968: Kad strazdi svelpj
1971: Mūžība
1979: Savādnieki
1985: Hronists un velns
1986: Sudraba karote
1993: Sadursmes krēslas laikmetā
2015: Mūžības tēli
Lugas
Rakstījis vēsturiskas lugas (nepublicētas)
Scenāriju autors Rīgas kinostudijas filmām
1968: Mērnieku laiki (pēc brāļu Kaudzīšu romāna "Mērnieku laiki" motīviem, režisors Voldemārs Pūce)
1971: Nāves ēnā (kopā ar režisoru Gunāru Piesis, pēc Rūdolfa Blaumaņa novele "Nāves ēnā" motīviem)
Citātu galerija
Par Jāni Kalniņu
"Jānis Kalniņš bija viens no tiem zinātniekiem un rakstniekiem, kas līdz mielēm izdzīvoja piecdesmit gadu garu garīgo smagumu. Bērnībā audzis Pumpuros eposa brīvajā gaisotnē un trīsdesmito gadu literātūras spirdzīgajā daudzveidībā, jaunībā ar aizrautību pievērsies teātrim kā raksturu divatnības tiešākajam atklājējam, mācījies skepsi un atturību vērtējumos, pētīdams Andreja Upīša satīras, un visbeidzot, nonācis darbā pie Raiņa kopoto rakstu tekstiem, Jānis Kalniņš ieguva to gudro un apvaldīto vērtētāja skatienu, kas neļaujas ne pārjūsmībai, ne paļām. Viņa teātra recenzijas bija mierīgas un izsvērtas. Viņa priekšlikumi literārā mantojuma apguvē balstījās uz paša spriedumiem, apsverot un aizstāvot paša izstrādātu faktu interpretāciju."
Viese, Saulcerīte. Rakstnieks Jānis Kalniņš mūžībā. Laiks, 2000, 19. februāris.
Par romānu "Kalna Kaibēni" (1992)
"[..] nācis klajā trešais lielais Jāņa Kalniņa prozas darbs, kas vēsta par nacionālās atmodas laikmetu un tā redzamākajām personībām: Andrejam Pumpuram un Auseklim pievienojies brāļu Kaudzīšu dzīves romāns "Kalna Kaibēni". Šķiet, ka romāna uzbūves principus un izmantotās dokumentālās vielas izstrādi vislabāk raksturo teiciens, ko autors liek mutē Reinim Kaudzītem, kad tas apsver "Mērnieku laiku" dažādās versijas: "Kādam gan jābūt mūsu stāsta pamatam? Vai cilvēku dzīvošanai, kādu to redzam visapkārt, vai mūsu veikli izdarītai sadomāšanai? Vai mums stāvēt uz zemes, kad mēs stāstu rakstām, vai savu fantazierēšanu celtnei par pamatu likt?" Vēl vairāk nekā darbos par Pumpuru un. Ausekli Jānis Kalniņš jaunajā darbā cenšas uzsvērt dzīvošanu – gan ārējo, gan garīgo – kāda tā bijusi Vidzemē pirms simtu piecdesmit, simts vai septiņdesmit gadiem. Tas nav viegls uzdevums vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, liela daļa no spilgtākās laikmeta dokumentācijas izmantota abos iepriekšējos romānos, kur tās pašas personas darbojas tajā pašā laikmetā un gandrīz tajā pašā vidē. Varbūt tieši tāpēc stāstījumā tik liels akcents likts uz Kalna Kaibēniem – sūrā fiziskā darbā iegūtām mājām, kuras laika ritējumā tā saaug ar brāļu personībām, ka nav šķiramas no viņu būtības, tāpat kā "Mērnieku laiki". Otrkārt, Jānis Kalniņš ar askētiska dokumentālista stingrību patiešām cenšas izvairīties no brīviem iztēles lidojumiem, kuriem nevar atrast apstiprinājumu rakstos vai laikabiedru atmiņās. Gandrīz katrā romāna lappusē atrodamas pēdas no Matīsa un Reiņa stāstījumiem par sevi un laikabiedriem, rakstnieku vēstulēm, Kaibēnu un Ogrēnskolas hronikas, avīžu rakstiem, skolotāju sapulču protokoliem. Ļoti plaši tiek atreferēti Kaudzītes Reiņa senaizmirstie raksti par sava laika sabiedriskās dzīves problēmām, kas – skaties vien – it tieši sasaucas ar pašu jaunāko laiku aktualitātēm. Vecpiebalgas vēstures faktus Jānis Kalniņš paspēj pārstāstīt no pašiem poļu laikiem, plaši izmanto Kaudzītes Matīsa literāro diskusiju materiālus un dod pat dzejoļu krājumu apskatus. Te nepieciešams ļoti īpatnējs piegājiens, lai materiāls, kas saturā un stilā ir tik atšķirīgs, sakļautos vienotā veselumā un grāmata iegūtu savu neatkārtojamu veidolu. Varētu teikt, ka "Kalna Kaibēni" ir dokumentālāki par jebkuru citu dokumentālo darbu, latviešu literatūrā."
Viese, Saulcerīte. Bez "fantazierēšanas". Diena, 1992, 14. jūlijs. Šeit
Saiknes
Ieva Kalniņa - Meita
Pseidonīms
Eglītis J., Krasts J., Krūms J.
Izglītība
1930–1935
Ropažu pamatskola
Ropaži
Ropažu II pakāpes pamatskola
1939–1945
J. Raiņa vakara vidusskola
Rīga
1945–1951
Latvijas Valsts universitāte (1940–1941, 1944–1958)
Rīga
Neklātienē beidzis LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu.
1957
mācījies doktorantūrāzinātņu kandidāta disertācija: "Satīras asajā gaismā"
Darbavieta
1935–1939
Ogresgals [uo]
Strādājis lauku darbus."Turpat tēva mājās sākās pirmās darba gaitas – dažādi lauku darbi, gana gaitas. 1935. gadā pabeidzu Ropažu II pakāpes pamatskolu. Tai pašā gadā tēva mājas parādu dēļ Zemes banka pārdeva, bet tās, lai visai ģimenei nebūtu jāizklīst pasaulē, nopirka brālis, naudu aizņemdamies no kāda spekulanta. 1935. gadā nomira arī māte."Kalniņš, Jānis. Autobiogrāfija. Citēts pēc: Viese, Saulcerīte. LZA īstenais loceklis literatūrzinātnieks Jānis Kalniņš (04.01.1922.–25.01.2000.). Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa. 2000, Nr. 1–2.
1939–1940
Rīga
Atslēdznieks māceklis
1940–1941
Rīga
Celtniecības un montāžas trests, māceklis
1941–1943
Rīga
Tramvaju darbnīcas, strādnieks
10.1944–1948
Valsts elektrotehniskā fabrika
Rīga
VEF, atslēdznieks
1948–1955
Laikraksts "Cīņa"
Blaumaņa iela 38/40, Rīga
Literārais līdzstrādnieks
1956–1959
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Rīga
Zinātniskais līdzstrādnieks
1959–1964
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Rīga
Tekstoloģijas un literārā mantojuma sektora vadītājs
1963–1983
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Latvijas Zinātņu akadēmija
Direktors
Dienests
1943–1944
Latviešu leģions
Dalība organizācijās
1956–1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Biedrs
1990–2000
Latvijas Rakstnieku savienība
Rīga
Biedrs
Ceļojums
1972
Rumānija
Brauciens delegācijas "Zinātne" sastāvā.
06.1985
Stokholma
Dalība Baltijas Centra Stokholmas Universitātes organizētajā Kr. Barona 150. dzimšanas dienas atcerei veltītajā konferencē.
Apglabāts
Rīgas Pirmie Meža kapi
Apbalvojumi
Latvijas PSR Valsts prēmija
Prēmija piešķirta par literatūrvēsturisku pētījumu "Satīras asajā gaismā".
Zinātnē un ražošanā
1958
LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks
1970
Latvijas PSR Valsts prēmija
Prēmija piešķirta par biogrāfisko romānu "Rainis".
Literatūrā
1980
Latvijas Republikas Ministru kabineta balva
Balva piešķirta par kultūrvēsturiski nozīmīgas un mākslinieciski augstvērtīgas latviešu tautas atmodas darbiniekiem veltītas romānu sērijas radīšanu ("Auseklis", "Pumpurs", "Kalna Kaibēni").
1995
Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar Ordeņa domes 1999. gada 28. oktobra lēmumu.
IV šķira
1999