Jānis Kalmīte

Dzimis Kauguru pagastā, kur tēvs nomāja no grāfa Martena lielas lauku mājas. Tēvs bija galdnieks un namdaris. Tēva celtās rijas priekšā Jānis Kalmīte jau 8 vai 9 gadu vecumā gana cūkas. Uzaugdams lauku vidē un strādādams lauku darbus, viņš jau agrā bērnība saaug ar Latvijas dabu: šie agrie iespaidi iegulstas viņa apziņā uz visu mūžu. Labietis, Nr.92 (01.01.1996)

1944: kopā ar sievu Alīdu un sešus mēnešus veco meitu Gunudevās bēgļu gaitās, nonākot Vācijas dienvidos franču okupācijas zonā.
1950: ar ģimeni ieceļoja Amerikā un apmetās uz dzīvi Minesotas pavalstī.

Pēc mākslinieka nāves 40 viņa gleznas dāvinātas Valmieras novadpētniecībasmuzejam, bet 1998. gadā pārapbedīts Valmieras centrakapos.
2007.gadā ASV publicēta mākslinieka meitas, Dr. art. Leldes Alīdes Kalmītessarakstītā monogrāfija "Jānis Kalmīte".

1973: tapusi meitas Leldes Kalmītes disertācija "Simboli Jāņa Kalmītes mākslā".
2007: gleznotāja simtgadē izdota meitas Leldes Kalmītes veidota grāmata par tēvu Jāni Kalmīti.

"Kalmītes rijas kļūst ne tikai par trimdas latviešu simbolisko protesta saucienu pēc zaudētās dzimtenes, bet, arī nemitīgi atgādinādamas latvisko vērtību pārlaicīgo spēku, tās aicina uzturēt latvisku latviešu tautu. Jāņa Kalmītes mūža darbs bija gleznošana, tai viņš nodevās ar visu savu gribu un spēku. Viņš gleznoja daudz. Izstādes, kutas bija skatāmi viņa darbi nav pat saskaitāmas, jo to bijis tik daudz. Kalmītes gleznas runāja uz skatītājiem ar savu īpatnējā pieejā tverto latviešu lauku sētu, kas, paceļoties pāri ikdienai, bija kļuvusi par latvisku simbolu. Garajā mūžā un ražīgajā veikumā J. Kalmīte guvis daudz pelnītas atzinības par savu darbu latviešu glezniecības celšanā gan skatītāju, gan mākslas vērtētāju vidū. Viņš ir saņēmis Kultūras Fonda balvu un daudzas citus atzinības rakstus un godinājumus.
Jāņa Kalmītes no senčiem mantotais kauguriešu spīts, savienodamies ar latviešu dievestības pārlaicīgajām vērtībām, radīja stingru pamatu viņa dzīves gaitām kā dzimtenē, tā trimdā. Un sevišķi trimdā, dzīvojot starp svešiniekiem, kur svešas mācības un kultūras centās ietekmēt ikviena iebraucēja izturēšanos, pielāgojot to šejienes paradumiem un uzskatiem, Jānis Kalmīte ar savu stāju un darbiem bija nesalaužams savā pārliecībā un paraugs visiem latviešiem. Viņa devums tautas kopībai neaprobežojās tikai ar glezniecību, bet viņš nodarbojās arī ar jauniešiem, strādādams trimdas skolās, iededzinādams viņos dzimtenes un latviešu tautas
mīlestības liesmu. Viņa zīmēšanas un mākslas vēstures stundas skolās kļuva par ceļvedi latviešu tautas nākotnes darbiniekiem, kas kā degoša lāpa rādīja jauniešiem ceļu uz latvisku latviešu tautu, uz dzimteni, uz mājām. Par to viņam var pateikties ne tikai viņa skolēni, bet visa latviešu trimdas saime."
Grīns, Marģers. Jāņa Kalmītes mūžs. Labietis, Nr.92 (01.01.1996)

Valmieras pilsētas skola
Valmiera

1928–1935
Latvijas Mākslas akadēmija
Rīga
Beidza Ģederta Eliasa Figurālās glezniecības meistardarbnīcu ar diplomdarbu "Āboliņa vešana".

Rīga
Strādāja par zīmēšanas skolotājuvairākās Rīgas ģimnāzijās un citās mācību iestādēs.

Vurcahas Latviešu tautskola
Vurcaha
Tautskolas vadītājs.

1973
Gaŗezera vasaras vidusskola
Mičigana
Skolotājs.

Mūkusalas mākslinieku grupa
Rīga

Konkordija "Valdemārija"
Goda filistrs.