PAR IVARU AĻĶI
"Galvenā no tām [Ivara Aļķa īpašībām] ir nesatricināms un neizkustināms miers jebkurā situācijā, arī dramatiskā un satraucošā, ar kādām tik bagāts bija “Literatūras un Mākslas” posms septiņdesmito gadu nogalē un astoņdesmito sākumā. (Īpaši tas kontrastē ar viņa dzīvesbiedres Astrīdas Aļķes mūžam ironisko, urdošo, kritisko prātu. Ivars tā vietā, lai paustu sašutumu, pateiks kādu Larošfuko aforismu, kas liecina, ka nejēdzības pasaulē ir mūžīgas.) Nākamā no tām – īpaša mīlestība pret literatūru. Protams, filologs, kurš literatūru nemīl, ir absurds. Taču šī mīlestība var būt ļoti dažāda. Ivaram Aļķim tā ir bibliofila mīlestība – istabā grāmatām sen vairs nav vietas, plaukti draudoši ielikuši zem to smaguma, putekļus nav iespējams noslaucīt (bet putekļu sūcēju nevar dabūt) – un tomēr mājās tiek nesti arvien jauni un jauni sējumi. Arī – interese ne vien par tiem darbiem, ko visi lasa, bet arī par tiem, kas nemaz nav tik pazīstami un ievērojami. “Literatūrā un Mākslā”, ja kādam vajadzēja precizēt kādu rakstnieka vai literārā varoņa vārdu, grāmatas nosaukumu, visi nāca pie Ivara. Īpaši latviešu literatūras vēsturē maz būs darbu, kurus viņš nebūtu lasījis. Bez tam, manuprāt, Ivars pieder pie tiem kritiķiem, kam labāk patīk lasīt, nekā rakstīt. Kam nav spēcīgi attīstīts tas dzinulis (mēs to varam nosaukt dažādos vārdos – par pašizteikšanās vajadzību, pārliecību, ka manas domas sabiedrībai ir ļoti svarīgas, ticību savai misijai, vai vienkārši par godkāri), kurš liek pārvarēt vārda mokas, to, kas skaidrs pašam, darīt pieejamu citiem un arī – pakļaut sevi apšaubījuma, nolieguma briesmām. Tādēļ, kaut strādāts regulāri, viņam nav grāmatas, viss palicis laikrakstu un žurnālu lappusēs."
Čaklā, Inta. Pusgadsimts.
Karogs, 1989, Nr. 10.