Irma Liepsala

17.10.1910 – 06.12.1989

Irma Liepsala (1910–1989), rakstniece. Pirmās literārās publikācijas 1931. gadā ar pseidonīmu Alise Sēja. 1944. gadā devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, 1951. gadā izceļojusi uz ASV, vēlāk dzīvojusi Kanādā. Stāstu krājumos "Burvestība" (1943) un "Sumpurņu laiks" (1955) iezīmēti neparasti raksturi, ārkārtējas situācijas ar mistikas elementu ievijumu.

Darba autors (13)

Recepcijas persona (12)

Dzimšanas laiks/vieta

17.10.1910
Rīga

Miršanas laiks/vieta

06.12.1989
Ontario
Mirusi Sidrabenē.

Personiska informācija

1979: apprecējusies ar žurnālistu Maksi Čulīti.

Profesionālā darbība

1931: pirmā publikācija – stāsts "Pārsteigums" laikrakstā "Pēdējā Brīdī" 15. novembrī ar pseidonīmu Alise Sēja.

Īsprozas publikācijas mēnešrakstā "Daugava", "Latvju Mēnešraksts", laikrakstos "Daugavas Vēstnesis", "Tēvija", "Rēzeknes Ziņas".

Stāsti
1943: stāstu krājums "Burvestība" (J. Kadiļa apgāds)
1955: stāstu krājums "Sumpurņu laiks" (J. Štāla apgāds)

Nometņu laikā Vācijā publicējusi apceres un literāros darbus laikrakstā "Dzintarzeme", mēnešrakstā, "Laiks", piedalījās literāros sarīkojumos.

Citātu galerija

Par īsprozas krājumu "Burvestība" (J. Kadiļa apgāds, 1943)
"Irma Liepsala savos darbos nerisina nekādu īpašu - ne psiholoģisku, ne ētisku vai nacionālu problēmu. Daļai no tiem gan veselīga tendence – tie pauž atgriešanos pie zemes (Strazda dziesma) un dzīvības slavināšanu (Stiprā sirds, Sastapšanās), bet tieši tie liekas esam vairāk gadījuma darbi, un tanīs autore vismazāk parāda savu īpatību. Īstā Irmas Liepsalas pasaule ir spēcīgu kaislību un zemes smaržas apdvesta, kurā iestrāvo tikko jaušams misticisms. Un cilvēki, kas tanī darbojas, ir stipri un viengabalaini, reizēm primitīvi un ugunīgi raksturi, kurus neplosa nekādi sarežģīti dvēseles konflikti, bet kuru rīcību nosaka asiņu un zemes balss."

Sproģere, Ofēlija. Irmas Liepsas Burvestība. Latvju Mēnešraksts, Nr. 5, 1943.

"Tanī ietilpst 9 noveles un tām visām piemīt viena loti simpātiska īpašība - tās ir spriegas un koncentrētas, nekur nenovirzoties no drāmatiskā pavediena. Jaunā rakstniece prot lasītāju pārliecināt un zīmīgi parādīt savu pilnasinīgo varoņa vaibstus tā, ka tie paliek prātā. [..] Irmai Liepsalai ir laba prozaiķes skola un tas liek cerēt, ka no viņas nākotnē sagaidīsim noveles, kas varēs mēroties ar ievērojamākajiem mūsu noveles paraugiem."

Raisters, Ēriks. Kultūras un mākslas dzīve. Daugavas Vanagi, 1943, 7. maijs.

Par stāstu krājumu "Sumpurņu laiks" (V. Štāla apgāds, 1955)
"Stāstu krājumam par virsrakstu likts - Sumpurņu laiks, tā tad ļauns laiks. Tāds laiks arī tēlots visā Liepsalas grāmatā, gan ne tik daudz ārējo apstākļu dēļ, kā atsevišķu personu pārdzīvojumu dēļ: sumpurņu laiku uz saviem kamiešiem sajūt vai visi Liepsalas stāstu cilvēki: sešos stāstos tēlotās personas saduras ar nāvi un tajos ir vismaz pa vienam mirušam, pārējos divi stāstos darba varoņi cīnās ar smagiem dvēseles pārdzīvojumiem. [..] tās raksturīgākā iezīme ir liktens nežēlīgās varas rādīšana cilvēku dzīvē. Gribētu arī teikt, ka šajā stāstu krājumā, kas parasti nemēdz būt trimdas stāstos, ļoti delikāti, rūpīgi un mērķtiecīgi iekombinēti daudzi sīki notikumu kriksīši, kas paši par sevi šķiet maznozīmīgi fabulas risinājumā, bet kas stāstiem piešķir lielu loģisku ticamību un psiholoģiski detaļētu kompozīcijas šemu, dažu Liepsalas stāstu uzbūve liek par sevi domāt pat pēc to izlasīšanas."

Šterns, I. Jauna stāstu grāmata. Austrālijas Latvietis, 1956, 18. aug.