Irbe Treile

Savā daiļradē Irbe saskata garīgu radniecību ar Jāni Einfeldu. "Mani darbi notiek tajā pašā pasaulē. Mans skatījums gan ir mazliet citādāks," saka Irbe. Viņas miniatūras ir tādas pašas kā viņas noskaņas – romantiskas. "Traģiskās noskaņas ir vieglāk dabūt ārā nekā komiskās. Kaut gan arī to sadzīvē netrūkst."

PUBLIKĀCIJAS PERIODIKĀ

1991: pirmā publikācija – tēlojums "ESTUCITIIMPĒRIJA" žurnālā "Draugs" Nr. 8.
1992: tēlojumu kopa laikrakstā "Latvijas Jaunatne" Nr. 28.
1992: "Pasaule, lielā māsa" ("Karogs" Nr. 9).

1994: "Pasaules lauskas" ("Literatūra un Māksla" Nr. 3).

ĪSPROZA

2000: "Princese atver acis".
Darbā ar žanrisku apzīmējumu "romāns miniatūrās" apkopota I. Treiles savdabīgā īsproza – metaforisku tēlu un poētisku izjūtu piesātinātas pasakas, par vienu no tām autore 15 gadu vecumā saņēmusi prēmiju "Zaļā aste" (1993).

TEĀTRA IESTUDĒJUMS

2006: "Augstāk par zemi" (kopā ar Gunitu Grošu, Jūrmalas teātris).

MAMMAI

"Es esmu tā migla, kas vasaras vakaros izplūst zaļās ielejās. Es esmu migla, kas apslēpj sāpes un ciešanas, kas iemidzina nogurušos, padara laimīgus nelaimīgos. Es skanu. Es skanu līdzīgi balsij, kas maigi un nenogurstoši mūžam kaut ko dzied. Es skanot izplūstu skumjās, kas glauda matus sveces gaismā. Es zeltu un sudrabu padaru blāvu un nespodru, bet izceļu parastu dzelzi. Es dzīvoju neizdzīvotās dzīves. Es izdzīvoju visu to balto rēgu dzīves, kas manī iekšā. Es esmu spoki. Spoki izplūst no manis. Spoki ir mani bērni, kas dzīvot grib. Kas cilvēki būt grib. Bet viņi ir migla. Pelēkā migla, Baltā migla, Neredzamā migla. Es esmu visur. Es esmu suņos, koku stumbros, cilvēku domās, sirdīs, māju sienās, bet visbiežāk vasaras vakaros mazās un lielās ieplakās. Es ļauju sevī apmaldīties, ļauju nonākt izmisumā. Es ļauju, jo zinu, ka zaļi saulstari miglā visvairāk laimes var dot. Es esmu cilvēku migla. Biezā, rēnā, ienīstā, mīlētā..."
Treile, Irbe. Pasaule, lielā māsa. Karogs. Nr. 9. 01.09.1992.

PAR DARBU "PRINCESE ATVER ACIS"

"Tā ir ļoti dabiska grāmata. Sākotnēji man nebija skaidrs, kā šo grāmatu vizuāli varētu ietērpt. Bet tad Irbe Treile teica, ka viņa arīdzan zīmējot, un tā kautrīgi parādīja savus zīmējumus. Man kļuva skaidrs, ka šie zīmējumi, tikpat dabiski, tātad organiski saderīgi ar grāmatas noskaņu kā, teiksim, Antuāna de Sent–Ekziperī "Mazajā princī". Jā, tas ir zināms naivisms, bet šajā naivismā ir sava veida sapņa burvestība, noslēpumainība un arī iespēja dažādām noskaņām un lasītāju asociācijām. Zīmējumi ir ļoti lakoniski, tie nav pārblīvēti ar dažādām figūrām. Tieši šis lakonisms ļauj lasītājiem izgaršot gan krāsu tonalitāti, teiksim, sarkanā un melnā toņa saspēli, gan smalkās līnijas. Tā ir viena no vissavdabīgākajām, visoriģinālākajām grāmatām, ko šajā gadā esmu redzējis. Nezinu, kā to ir novērtējuši lasītāji, bet, man šķiet, ka tāda veida grāmata šogad Latvijā nav izdota."
Vecgrāvis, Viesturs. No tautas vēstures atmiņas līdz mūsdienu visbaltākajai grāmatai. Latvijas Vēstnesis. Nr. 303/306. 30.08.2000.
"Būtiska I. Treiles grāmatā ir vēlme pārkāpt robežu, turklāt situācija ir tāda, ka autore to jau ir izdarījusi un tikai dažkārt pa kādu mākoņa spraugu no augšas vai pa šķirbiņu no apakšas tomēr palūkojas uz to, no kā aiziets. Galu galā princese atver acis ne jau tad, kad gana izgulējusies un pienācis laiks atmosties. Atvērt acis pa īstam nozīmē pretējo - beidzot ieraudzīt ko vairāk par reāli aptaustāmo, sajūtamo utt., tātad viena no iespējām ir aizmigt un ļauties sapņiem."
Silova, Lita.…es gribētu rakstīt visos laikos… Literatūra un Māksla Latvijā. Nr. 35. 31.08.2000.
"I. Treiles grāmata ir literāri paliekoša tieši ar to, ka lasītājam dota iespēja palikt tajā ilgāk par lasīšanas fizisko laiku."
Bergmanis, Andris. Pamodināta princese. Literatūra un Māksla Latvijā.Nr. 35. 31.08.2000.

Zaļā aste
1993