Inta Purva

Dzimusi Zemkopības Kameras direktora Edgara Alberinga ģimenē; māte Ilona beigusi Dabaszinātņu fakultāti un vadīja kādu no departamentiem Zemkopības Kamerā; māte apprecējusies otrreiz ar teologu Oskaru Zālīti.
Radiniece spāņu deju dejotāja Marta Alberinga.

Pirmoreiz Latvijā viesojās 20. gs. 90. gados.
Tēva Edgara Alberinga dzimtas mājas bija "Ziedlejas" un "Gaujmaļi" (viesošanās laikā ietilpta saimniecībā "Krimulda").

1951: 25. martā Ģēteborgā, Inta Alberinga-Zālīte salaulājās ar Rūdolfu Purvu, vīra brālis – dzejnieks Ziedonis Purvs.
1951: pārcēlās uz dzīvi Kanādā, dzīvo Toronto.

Literārā darbība

1972: pirmā publikācija – dzejoļu kopa žurnāla "Jaunā Gaita" 90. numurā
Studējusi dabaszinības, strādājusi ģeoķīmijas nozarē.
"Mana dzeja ari ir veltīta manai tautai – latviešiem trimdā un dzimtenē."

Sabiedriskā darbība

Ontario daudzkultūru teātra apvienības Kanādā sekretāre, prezidenti (ievēlēta 1974. gadā).
Kopš 1974: Latviešu Nacionālās apvienības Kanādā (LNAK) viceprezidente, kultūras nozares vadītāja un teātra referente.
Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes locekle.
Latviešu preses biedrības Kanādā priekšsēde.
Vairāku trimdas latviešu teātru dibinātāja, tostarp Toronto Latviešu teātra adminsitratore.
Ziemeļamerikas teātru apvienības valdes priekšsēde.
Zentas Mauriņas fonda valdes locekle.

Pēc viņas ierosmes dibināts Latviešu studentu teātris Kanādā.
Kopš 1951: piedalījās DVteātra Toronto izrādēs.
Teātra vajadzībām dramatizējusi Viļa Plūdoņa "Eža kažociņu", interese par latviešu folkloru izpaudusies divos Jāņu uzvedumos.

Atzinības

Saņēmusi LNAK, Kanādas Daugavas Vanagu un DV Centrālās valdes Atzinības rakstus, kā arī DV zelta nozīmi.
Limbažu novada pārvalde piešķīrusi Atzinības rakstu par mūža ieguldījumu sabiedriskā darbībā.

Par savu literāro jaunradi un procesu

"Dzeja sāka mani interesēt apm. 25 gadu vecumā kā izteiksmes veids. Pārdzīvojot dziļi un izteikti kādu domu, radās vēlēšanās ar to dalīties. Īpašu jūtu eksploziju ir bīstami paturēt sevī. Vislabāk ar to tikt galā uzliekot uz papīra. Atradu, ka man tuvākais izteiksmes veids ir dzejas forma. Rakstīju jau sen, bet ilgu laiku kautrējos stāties publikas priekšā. [..] Tematam jeb domai manā dzejā ir noteicošs faktors. Es nevaru rakstīt par "ilgām un smilgām." Tāpat vārdu žonglēšanai bez satura jēgas varbūt ir kuriozitātes pievilcība, bet tā nevar radīt jūtu pacēlumu, kas mestu laipu no autora uz lasītāju vai klausītājos. Un, ja man ir, kas sakāms, tad gribētos arī rast atbalsi. [..] Dzejnieka eksperimentēšanai nevarētu būt robežu, jo tā ir daļa no viņa paša un dzejas augšanas procesa. Bet tas nebūt nenozīmē, ka ar saviem eksperimentiem tam būtu jāapgrūtina publika. Kā katrā eksperimentēšanas procesā, arī dzejā ne vienmēr izdodas sasniegt cerēto." / Treji Vārti, Nr. 82, 1981 /

"Rakstu tikai tad, kad dzeja manī ir nobriedusi un pati laužas ārā, kad vairs nevar nerakstīt, kad vārdi paši prasās uz papīra". / Latvija Amerikā, 2011, 5. martā /

Par Intas Purvas dzeju

" Tā nu tas ir gadījies, ka Inta Purva ari ir izvēlējusies dzeju, caur kuru jeb ar kā palīdzību meklēt atbalsi sev radniecīgajā tautas daļā. Ikviens no mums kāro dzīvē sastapt kādu, kas saprot mūsu klusāki izrunāto vārdu, kas tajos saklausa sev tuvu izjūtu skanēšanu – mēs kārojam būt saprasti, mēs negribam justies vieni un atstāti, mēs meklējam savam garam radiniekus...
Dzejniece Inta Purva par sevi saka, ka nonākusi jau rimta zīmē. Viņu sapratīs visi tie, kas arī sevi jūt elpojam šai rimta zīmē, kad valoda zaudē savu skarbo izskaņu, kad spējam ar sapratēja smaidu sekot savu atvasīšu rūpēm un neveiksmēm.... Intu Purvu sapratis arī tie, kas pazinuši lielo mīlestību, kas sevī glabā kā neprāta kaisli, tā sapratēja glāstu. Bet vislabāk Intu Purvu sapratis tie, kas lielā cienā tur mūsu senču parašas, gudrības un ticējumus, kam tuva ir pasaciņa kurā sastopamies ar Antiņu un gudrajiem brāļiem, kad zinām, ka ari šodien ir vajadzīgi stikla kalnā kāpēji un zinām kuri tie būs. Un kam tuvi ir arī zaķītis un kaķītis, kas kādreiz uz ceļa satikās un brīnījās." / Treji Vārti, 1981, Nr. 82 /

Par dzejas krājumu "Jāuzzied" (Rīga: Nordik, 1997)

"Dzejoļi sakārtoti četrās tematiskās nodaļās: Sentēvu josta, Melnā stunda, Atbalss un Es pati. Sabiedriski nozīmīgākā ir pirmā, bet intīmākā – pēdējā. Uzziedējusi Dieva mīlestības gaismā, viņa jūt savu likteni ieaustu sentēvu jostā, un nav tādas varas, kas spētu to izārdīt. [..] Jau krājuma pirmajos dzejoļos sievišķīgā Inta Purva apliecina sevi arī kā kaismīgu publicisti, kuru satrauc gan pagātnes notikumi, rakstot veltījumu Kurzemes cietokšņa varoņiem, gan Saeimas vēlēšanas, no attāluma, taču ne pasīvi vērtējot notikumus Latvijā, bet šaubu maldugunīs atzīstot, ka "gausi riest brīvības sēkla", un sev un lasītājiem uzdodot vissvarīgāko jautājumu: "Kas atbildību nesīs rītdienai?" (Rītdienas gaidās). [..] Nodaļā Melnā stunda dzejniece nav vairījusies no skumjām. [..] Atbalss – tā ir ilgošanās pēc bērnības zemes un mazā sirmā kumeliņa, kurā atjāj pasaciņa, pēc zaķīša un kaķīša, kas kādreiz satikās uz ceļa. [..] Grāmatā ievietoti arī divi nelieli dramaturģiski sacerējumi, kurus autore pieticīgi nodēvējusi par uzvedumiem – Jāņu nakts teiksma un Pūt, Jānīti, vara tauri! Abi sarakstīti saistītā valodā un, kā jau nosaukumi liecina, veltīti vislatviskākajiem svētkiem - vasaras saulgriežiem."
Auziņš, Arnolds. Dzejnieces uzziedēšana. Literatūra. Māksla. Mēs, 1997, 2. okt.

Alberinga

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar Ordeņa domes 2008. gada 14. oktobra lēmumu. Ordenis pasniegts 2008. gada 18. novembrī Toronto, Kanādā.
IV šķira
2008