Inta Čaklā

1967: 28. janvārī laikrakstā "Literatūra un Māksla" publicēta pirmā recenzija "Meklētāju trauksme" par Jāņa Plotnieka dzejoļu krājumu "Ar liesmu ledus deg".

Raksti par literatūru
2013: Kas dzīvo vārdos

Sakārtotie raksti un vēstules
1990: Bārda, Fricis. Raksti 2 sējumos
1999–2002: Belševica, Vizma. Raksti 4 sējumos
2002–2008: Skujenieks, Knuts. Raksti 8 sējumos
2012: Kro–Kro: Knuta un Intas Skujenielu vēstules 1963–1969

Sakārtotās izlases
1980: Vilks, Ēvalds. No dzīves – par dzīvi
1983: Promatnākt, šurpaiziet: raksti par Imantu Ziedoni
1996: Latviešu jaunākās dzejas izlase
1998: Ziedonis, Imants. Zelta dālderis
2000: Молния в камне: latviešu dzejas izlase
2001: Plaudis, Egils. Ripo mēness mandarīns
2005: Veidenbaums, Eduards. Dzeja
2006: Dreslers, Jānis. Kā santīms ķešā...
2006: Poruks, Jānis. Zelta naglas
2007: Melgalvs, Māris. Dejas virs bezdibeņa
2007: Grēviņš, Valdis. Tas trakais kavalieru gads
2008: Ādamsons, Eriks. Dziesmas par labu dzīvošanu
2008: Ķempe, Mirdza. Savāda dvēsele
2011: Plaudis, Egils. Lirika (kopā ar Skaidrīti Plaudi)
2011: Skujenieks, Knuts. Simts
2012: Skujenieks, Knuts. Kā ozola saknei pēc ūdens

Citātu galerija

Par Intu Čaklo
"[V]isu viņa veica rimtā garā, nekad un nekur neizvirzīdama sevi priekšplānā, nevienā situācijā nepaceldama balsi. Domāju, šo pēdējo – nepacelto balsi – jo augstu vērtēja Riekstiņa Enciklopēdijas, "Literatūras un Mākslas", "Liesmas", "Nordik" mūžam burbuļojošo redakciju kaismīgie kolēģi, kas nebūt nenozīmē, ka viņa būtu klusējusi brīžos, kad aizstāvami principi. Nē, Inta runāja, ja redzēja, ka tam būs jēga, klusēja, ja jautājums iegriezās bezcerībā, kur smalki klusā ironija, humors vairs neko neglābj. Vārdu taupība – tāds bija viņas stils, un teikto apstiprina Intas grāmata "Kas dzīvo vārdos"(2013)."

Kubuliņa, Anda. Maigums, līdzsvars, stocisms. Diena, 2016, 22. februāris.

Inta Čaklā par dzeju
"Dzeja ir cilvēka dvēseles uzirdināšana, cilvēka atvērtība pasaulei. Konkrēti, kurā virzienā viņš kļūst atvērtāks, nav nemaz iespējams formulēt. Nu, tas ir tā kā Rokpelnis kādreiz rakstīja, ka cilvēki kļūst caurstaigājami pavasarī. Iespējams, ka dzeja uztur spēkā šo caurstaigājamības stāvokli. Jo ar laiku un gadiem cilvēki jau to'mer pamatā sacietē, apvelkas tas dvēseles loks, tu vairs pāri tik viegli nepāriesi. Un dzeja, iespējams, ir tā, kas tomēr palīdz uzturēt spēkā... kaut arī tieši kuru vajadzību kurā brīdī apmierina kurš dzejolis, nav iespējams pateikt."

Bezgalīgi centieni tuvoties: Inta Čaklā intervijā Paulam Bankovskim. Diena, 2005, 2. aprīlis

"Mani vienmēr ir interesējis, kāpēc noteiktos vēstures periodos dzeju mīl bez piespiešanas un pārliecināšanas, bet citos interese ir ļoti ierobežota. Varbūt, ka iemeslu ir ļoti daudz. Noteikti ietekmē patērētāju sabiedrības vērtības. Ir mainījusies lietu uztvere, būtiskākai kļūstot tieši vizuālajai. Vārdi ir zaudējuši savas nozīmes, cilvēki nespēj uztvert valodas nianses, nesaprot ironiju, nemāk smieties. Pastarpinājums kļūst lieks."

Kritikas pavārgrāmata: Ivetas Ratinīkas saruna ar Intu Čaklo. Kultūras Forums, 2005, 29. aprīlis–6. maijs.

... par kritiķa darbu
"Gluži par zinātni – vismaz to, ko es esmu rakstījusi – es literatūras kritiku noteikti neuzskatu. Tā tomēr ir pārāk personīga. Tādas īsti zinātniskas, absolūtas objektivitātes tur nav, un es nezinu, vai tā vispār ir iespējama. Bet arī par daiļradi uzskatīt to gluži es nevaru, tāpēc ka mans objekts ir mākslas darbs, nevis kaut kas cits. Tas ir mākslas darbs un mēģināšana tam tuvoties, bezgalīga mēģināšana, kas, protams, pilnībā nekad nav iespējama. Bet, ja ir sajūta, ka tu esi kaut cik būtiski tuvojies, tad ir gandarījums."

Bezgalīgi centieni tuvoties: Inta Čaklā intervijā Paulam Bankovskim. Diena, 2005, 2. aprīlis

"Kritika ir starpžanrs. Tā ir mākslas publicistika un žurnālistika, reizē arī cieši saistīta ar literatūras teoriju un vēsturi. Tomēr bez zināšanām, ar intuīciju vien kritiķis iztikt nevar. [..] Tā subjektivitāte, kas piemīt man kā cilvēkam ar savu ierobežoto gaumi un vēlmi teikt to, ko es domāju, ir viens aspekts, bet profesionāla, analītiska attieksme ir kas cits. Neviens kritiķis nav dievs – nav tāda redzes punkta, no kura varētu vēstīt absolūto patiesību. [..] Kritika ir presoniskāka [par literatūrzinātni], tā ir tūlītēja atsaukšanās. Literatūrzinātne šis pastarpinājums ir tālāks. Periodos, kad nav tapusi aktuālā kritika, literatūras vēstures ir krietni ierobežotākas, grūtāk strādāt."

Kritikas pavārgrāmata: Ivetas Ratinīkas saruna ar Intu Čaklo. Kultūras Forums, 2005, 29. aprīlis–6. maijs.

... par grāmatu redaktora darbu
"Ideālam redaktoram būtu jāsaprot autora nolūki un jāveicina šo nolūku skaidra parādīšana tekstā. Vārdu sakot, jāiesaka labot to, ko vajadzētu labot un kas saskanētu ar viņa nolūkiem, un varbūt nebāzties pa vidu tur, kur tas nav vajadzīgs. Protams, būt ideālam redaktoram ir ļoti grūti, tāpēc, ka tādam vajadzētu būt galvā visai latviešu valodai, visām tās ļoti daudzajām iespējām, visiem variantiem. Bet tik gudri jau mēs neviens diemžēl neesam, mums katram ir kaut kāds šaurāks iespēju loks. Kad es saskaros ar autoru, tad ir tā – vai nu viņa iespēju loks ir pavisam citāds vai mums tas saskan."

Bezgalīgi centieni tuvoties: Inta Čaklā intervijā Paulam Bankovskim. Diena, 2005, 2. aprīlis.