Par dzejoļu krājumu "Traki circeņi" (1971)
"Šī jaunās dzejnieces debija nav pāragra, – no gada gadā dzejoļi ir rakstīti un pārsvītroti, no jauna rakstīti un atkal pārsvītroti; viņas attieksme pret dzeju – visai paškritiska un prasīga. Vēl tagad, pirms kāda gada, radio pārraidē Binde savā paklusajā, mierīgajā balsī teica, ka viņa sevi kā dzejnieci vēl neapzinoties. Taču šī Ilzes Bindes pirmā dzejoļu grāmata ir nopietns un spēcīgs pieteikums literatūrā. Liriķei jau ir sava balss. (..) Viņas dzejas tēli nav idealizēti un allaž viegli humorizēti. Dzejnieces intonācija ir temperamentīga, atdevīga. Dominējošais iespaids krājumā – kustība: cilvēkam ne tikai vārdiem jābūt trakiem, trakiem, arī elpai visu mūžu jāpaliek karstai, karstai. Grāmatas sākumā dota precīza šodienas izjūta: kad cilvēks atnāk, visi laika motori jau ir iedarbināti. Bet šo mūsu laika izteiksmi, dzīves nepārtraukto, izmainīgo, sarežģīto kustību, šķiet, dzejā nemaz nevar izteikt – un tādēļ Ilzes Bindes dzejoļi ir kā tādas īsas apstāšanās, īsas pauzes, kurās ir nesteidzība un miers, bet aiz kurām tomēr ļoti jūt mūsu laikmeta ātro ritmu (..). Ilzes Bindes lirikas krājums liecina, ka dzejniece prot būt ļoti dažāda: viņai ir gan dzejoļi ar modernu, neierastu struktūru, gan traferētāk veidotas vārsmas, kurās tomēr arī visparastākie vārdi zaudē savu nodeldētību un kļūst pat nepieciešami. Jāizceļ kāda spilgta iezīme: Ilze Binde par lielām jūtām un atziņām runā bez lieka patosa un retorikas un savu dzejoļu piesātināto optisko fokusu izveidojusi vienkāršu un mīļi humoristisku."
Monta Kroma. Traki circeņi.
Jaunas grāmatas 1971, Nr. 5, 10.–11. lpp.
"Par gada labāko debiju atzītajam dzejoļu krājumam "Traki circeņi" (1971) raksturīgs pārdzīvojuma tiešums un emocionalitāte, tautasdziesmām tuva tēlainība. Krājumu "...lai palika galotnīte" (1978), "Tēva mājas" (1982) saturs skaudrāks, jūtama tieksme pēc harmonijas un tradīciju saglabāšanas."
Inguna Sekste.
Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.