Ojāra Vācieša memoriālais muzejs
Vēsture
18. gadsimta 2. pusē muzeja ēka tika celta kā traktieris “Jeruzaleme”. Tajā savulaik viesojās Garlībs Merķelis un Rihards Vāgners, bet savos zīmējumos traktieri iemūžināja Johans Kristofs Broce.
19. gadsimta sākumā ēku un gruntsgabalu iegādājās tirgotājs J. H. Šrēders un izveidoja Šrēdermuižiņu, bet 19. gadsimta otrajā pusē zemi un ēku nopirka Dinaburgas dzelzceļa dibinātājs H. Robinsons, kurš to nodēvēja par Robinsonvillu.
20. gadsimtā par ēkas īpašnieku kļuva bijušais kuģu kapteinis V. Staņislavskis.
Pēc 1940. gada ēku nacionalizēja, un tā kļuva par dzīvojamo māju ar vairākiem dzīvokļiem.
1960. gadā Ojārs Vācietis kopā ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz šo māju un tur nodzīvoja līdz mūža pēdējai dienai 1983. gadā.
1988. gadā tika dibināts Ojāra Vācieša memoriālais muzejs.
1992. gada 13. novembrī muzejs vēra durvis apmeklētājiem.
2020. gadā tika atklāta jauna pastāvīgā izstāde “Starp dzejoļiem”.
Darbība mūsdienās
Muzejā iespējams iepazīties ar Ojāru Vācieti un viņa laikabiedriem, viesojoties vidē, kur dzejnieks dzīvojis un strādājis. O. Vācieša darbistabu, viesistabu un dārzu papildina dzejnieka balss ieraksti, videomateriāli, digitālā ekspozīcija, kā arī tādas dzejnieka personiskās lietas kā berete, saulesbrilles, globuss, boksa cimdi, zīmuļi, rokraksti un zīmējumi.
Muzejs piedāvā vairākas izglītojošas programmas dažāda vecuma skolēniem, piemēram, “Ojārs Vācietis un laiks”,“DZEJdaba” u.c. Muzejā regulāri notiek arī dažādas izstādes, literāri sarīkojumi, grāmatu atvēršanas svētki un koncerti.
Muzejs ir Memoriālo muzeju apvienības struktūrvienība.
Ietekme kultūrā
Ēkai bijusi īpaša loma O. Vācieša radošajā biogrāfijā, jo tur tapusi lielākā un nozīmīgākā daļa viņa dzejas.
Citātu galerija
“Māras ezers, krasts, ūdens, Arkādijas ziedošās liepas, ceriņu smarža, putnu pārlidojumi, klusums, dvēseles atelpa – tas viss staro Pārdaugavā, sevišķi, ejot kājām Ojāra ceļu no Uzvaras laukuma. Ja brauksiet, tad divas pieturas aiz Daugavas tilta – izkāpšanas vieta – Arkādijas parks, nebrīnieties, ja tramvaja vadītājs teiks: “Ojāra Vācieša māja.””
Eva Mārtuža. Dzīvošana Ojāra starojumā. Neatkarīgā Cīņa, Nr. 120, 28.06.1993.
“Uz Ojāra Vācieša muzeju arvien ir vērts aizstaigāt. Lai apsveicinātos ar Māras dīķi tepat aiz sliekšņa un zvirbulēnu aiz loga rūts, lai ļautos atmiņām, klausoties dzejnieka balsi, kad viņš nu jau no gadu tāluma savu dzeju runā. Un redzētu, cik brīnumaini Ojāra Vācieša personības daudzās šķautnes izgaismojas saskarē ar krāsu un līniju pasauli, kad te iekārtota kāda mākslas izstāde (viņam pašam ir apbrīnojami grafikas darbi), ar dziesmu un čella melodiju, ar dažādās paaudzēs izauklētu dzejas vārdu un domu.”
Aina Rozeniece. Apturētais laiks. Latvijas Vēstnesis, Nr. 374-377, 12.11.1999.
“Dzejnieks un laiks, kad viņš dzīvo, dzejnieks un vieta, kur viņš dzīvo... Vai dzejnieks izvēlas vietu, vai vieta izvēlas dzejnieku, kurš tad to atmin vārdos? Piebalgai es tuvojos Skalbes Saulrietos, Latgali mēģinu izprast Raiņa muzejā Jasmuiža. Bet tad, kad atrodos Vācieša muzejā, esmu ar mieru noticēt tam, ka “Ja Mārupītes vidū cirkuļsmaili liek un apvelk riņķi – te ir Rīgas centrs”. Esmu pārliecināta, ka šī vieta ir arī sava veida Rīgas garīguma centrs un to par tādu padara visapkārt uztveramā materializējušos domu un dzejas tēlu klātbūtne.”
Ausma Skujiņa. Barikādes Ojāra Vācieša mājas pagalmā. Literatūra un Māksla Latvijā, Nr. 4, 25.01.2001.
Informācija