Herta Krauja

Dzimusi skolotāja ģimenē.
Redaktora un žurnālista Arvīda Klāvsona sieva, dzejnieka Jāņa Klāvsona māte.

Hertai Kraujai aizejot, viņai dzejoļus veltījušas Astrīde Ivaska un Aina Kraujiete.

LITERĀRĀ DARBĪBA

20. gadsimta. 30. gadu nogalē žurnālā "Students" publicēti pirmie dzejoļi.

1944: laikrakstā "Laika Balss" publicēti vairāki īsprozas darbi.
Emigrācijā ASV darbojusies žurnālistikā, strādājot laikrakstā "Laiks".

LITERĀRIE DARBI

1948: dzejas krājums "Pīlādžu oga".
1969: dzejas krājums "Ardievas vasarai".
1973: dzejas krājums "Nemiera vīns".
1976: dzejas krājums "Ziedošie negaisi".

Par dzejas krājumu "Pīlādžu oga" (Selgas apgāds, 1948)

"Pīlādžu oga raksturo Hertu Krauju kā visai spilgtu subjektīvisti. Pat pēdējo gadu notikumi, kas visiem
dzejniekiem pavēlējuši īsāku vai garāku laiku piemirst personīgos pārdzīvojumus, nav viņu kā dzejnieci izrāvuši no individuālās pasaules. [..] Dzejnieces temperamentā vērojam diezgan straujuma, viņas asinis pulsē satraukti, tāpēc pieminētās psihiskās disonances skarbas, akcentētas, pārdzīvojumu pasauli saplaisinot kā trauslu stiklu Kad lasa Pīlādžu ogu, tad rodas sajūta, ka visu to saka kaut kādās nesaraujamās saitēs saistīts cilvēks, kas nokļuvis zināmā izmisuma pakāpē. [..] Hertas Kraujas izteiksmē dominē vizuālisms, pie tam mazāk tas izpaužas krāsās, vairāk dažāda spilgtuma un dažādu nianšu gaismas un tumsas resp. ēnu kontrastējumā. Varētu teikt, šīs dzejas izteiksmē allaž it kā kaut kas uzzibsnī vai atplaiksnās."
Rudzītis, Jānis. Pīlādžu oga. Latvija, 1948, 16. apr.

Par dzejas krājumu "Ardievas vasarai" (Grāmatu Draugs, 1969)

"Hertas Kraujas dzeja ir viņas personīgo pārdzīvojumu neviltots atspulgs, un tajā raksturīgs divēju, kvalitātīvi pretēju dvēseles izjūtu viļņojums. It kā divas pamatmelodijas – viena sāpīga un otra gaiša– veido šīs dzejnieces dvēseles dziesmu. Pēkšņais iedragājums Hertas Kraujas dzīve, savu tuvāko un mīļāko cilvēku zaudējums, smagi pārdzīvoto sāpju un izmisuma atbalsis vēl vienmēr spēcīgi pulsē viņas dzeja ar īstu un dzīvu skaņu. Šie pārdzīvojumi, tātad, Hertai Kraujai nav tikai pagātne un atmiņas, tie vēl vienmēr ir tagadne, un bez tiem šis dzejoļu krājums tādā veidā nebūtu domājams. [..] Visa Hertas Kraujas dzeja rakstīta ar sirdi, ar neviltotu personīgo jūtu viļņojumu. Tai raksturīga klusināta intimitāte, it kā dzejniece atklātu savu dvēseli ar jaunas, biklas meitenes kautrību un mulsumu. Arī viņas mīlestība nes jaunības zīmogu: tā ir tīra, pilna alkainu ilgu un gaidu, tā ir izmisusi sāpju un atmiņu smeldzē – tik emocionāli jūtas mēdz pārdzīvot parasti tikai jaunībā. [..] Hertas Kraujas dzejoļi rakstīti brīvā un dabīgā neatskaņotā pantā, kam raksturīga liela vienkāršība un absolūta skaidrība."
Valtere, Nora. Herta Krauja – Ardievas vasarai. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr. 2, 1970.

Par dzejas krājumu "Ziedošie negaisi" (Grāmatu Draugs, 1976)

"Hertas Kraujas ceturtais dzejoļu krājums "Ziedošie negaisi" ir jo spēcīga "es" dzeja. Savu "es" Herta Krauja atklāj pirmām kārtām ar sevis pielīdzināšanu dabai, ar izjūtu, kas izpaužas cieša sakarā ar dabas daudzveidīgumu. [..] Hertas Kraujas dzejā vasara nav gadalaiks, vasara ir dzīves piepildījuma virsotne. [..] Ziedošie negaisi līdzīgi citiem Hertas Kraujas dzejoļu krājumiem būtu uztverami kā lirisks "es" stāsts, kas spontāni rit no dienas dienā, uzrakstīts kā īsas vēstules vai raisās kā intima saruna. Laiks šo plūsmu reizumis pārtrauc, bet tad atkal atsakās pārdzīvojumu plūdos un uzplūdos, atklādamies vienkārša patiesīgumā, "es" vientulībā, kas tomēr nepārvēršas par nepanesamu nastu. [..] Herta Krauja prot ziedēt. Viņas mūžu nenorobežo bērnība, jaunība, vecums; viņas mūžs ir nemitīga ziedēšana, kaut viņas ziedus nešūpo maigas vēsmas, bet loka negaisa vējš plosot un plucinot. Dzejoļu krājuma "Ziedošie negaisi" iespaidīgu un pieskanīgu vāku darinājusi gleznotāja un dzejnieka Voldemāra Avena iejūtīgā roka. Negaisa debesis vākā plīvo saules puķe, un simboliska tvērumā iecirties Hertas Kraujas iniciālis."
Baltiņa-Bērziņa, Valērija. Ziedētāja. Laiks, 1976, 29. dec.

Šprenka-Spriņģe

Klāvsone