Herta Bremmane-Moora

Strādājusi par ierēdni.

Par romānu "Baltā māsa" (Grāmatrūpnieks, 1935)

"Bremanes-Mores "Baltā māsa" daudzējādā ziņā atgādina Pētersones darbu. Visas notikšanas pierakstītas ar to korektību, kas raksturo drīzāk memuārus vai dienasgrāmatu, un par tēloto faktu nozīmību vai nenozīmību padomāts tik maz, ka arī šai romānā dramatismu grūti saskatīt. Kaut cik grodiem pavedieniem veidots Čipiņas tēls, bet tā jau ir šai darbā otršķirīga persona. Simpātisks ir autores nodoms – tēlot darba lielo varu, prasīt sievietei tiesības uz darbu. Vai tā nav farizejiska morāle, kad neprecētu māti sevišķi labākās aprindas mēģina nostādīt ārpus sabiedrības, bet kad Čipiņa apprecas, tad atņem tai darbu un maizi? Ja liktenis grib tautu pārmācīt, tad viņš to sit vispirms ar muļķību, jo, izstumjot precētu sievieti no darba, tiešām vēl nekur nav krīzes posts novērsts, ideja, ka ar tādu noteikumu var darīt saimniecisko dzīvi veselīgāku, ir tikai fiksa ideja. Par Māru, romāna galveno personu, autore runā protežējošā tonī. Kāpēc? Un tomēr šī nelaime – tāda rekomendāciju rakstīšana – vērojama arī daža piedzīvojuša rakstnieka darbos. Protams, tīkamāk, ja Māras tikumi nebūtu tik uzmācīgi, pretenciozi. Tāļu no zināmas perfektības arī Mores stils. Valoda aprauta, robaina, teikumi bieži sastāv no viena vai divi vārdiem, viss tikai aizsākts, bet nepabeigts, nenoapaļots, palicis konspektā. Liels pulks daudzpunktu domāts laikam lasītāja ierosināšanai, sak, lai lasītājs pats piedomā klāt to, ko pakūtrais rakstnieks pametis pusceļā. Bet interpunkcijai tik lielas lietas vienai pašai nav pa spēkam; šoreiz tā lasītāju vienīgi nervozē. Arī iespiesta šī grāmata pavirši, daudz drukas kļūdu."

Spektators. Jauni prozaiķi. DAUGAVA, Nr.7 (01.07.1935)

Henrijs Moors - Brālis
Valda Mora - Māsa

Herta Mors

Herta Bremmans, Herta Bremmane–Moor