Harijs Gāliņš

Dzimis dzelzceļnieka ģimenē.
1938–1945: mācījies Jēkaba Janševska septiņgadīgajā skolā.
1945–1947: mācījies Liepājas 1. vidusskolā.
1947–1950: mācījies 1. strādnieku jaunatnes vakara vidusskolā.
Paralēli mācībām strādājis dažādus darbus, bijis skatuves strādnieks Liepājas teātrī, krāvējs ostā un preču stacijā, aku urbējs, kurjers, apdrošināšanas aģents, apriņķa laikraksta "Komunists" ārštata līdzstrādnieks un Liepājas Mašīnu un traktoru stacijas avīzes literārais līdzstrādnieks.
1951–1953: studējis Liepājas skolotāju institūtā.
1953–1958: studējis un beidzis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu.

Strādājis par literāro līdzstrādnieku un sekretāru dažādu laikrakstu redakcijās.
No 1967. gada līdz mūža beigām: izdevniecības "Liesma" redaktors.
Pirmā literārā publikācija – dzejolis "Draudzība" laikrakstā "Padomju Jaunatne"
1953. gada 19. septembrī.


Dzeja
1959: "Ar vētru krastā dzintars nāks" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1963: "Laika zirgs jāapkaļ" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1967: "Akmens dzirkstis" (Liesma).
1970: "Zviedz viļņi" (Liesma).
1974: "Starpbrīdis" (Liesma).
1980: "Nerēvētās buras" (Liesma).
1981: izlase "Viļņi" (sērijā "Dzeja jaunatnei", Liesma).

Dziesmas ar Harija Gāliņa dzeju komponējuši Georgs Dovgjallo un Tālivaldis Bērziņš.

Dzeja bērniem
1972: "Svešās
spalvas" (Liesma).


Proza
1968: stāstu krājums "Nāves ūtrupe" (Liesma).
1972: noveļu krājums "Karūsām jāķer
līdakas" (Liesma).
1976: garais stāsts "Jāsēj rudzi" (Liesma).
1978: stāstu krājums "Laivas
lellis" (Liesma).
1981: izlase "Rudzi" (Liesma).
Grāmatas "Nāves ūtrupe" (1968), "Karūsām jāķer
līdakas" (1972) un "Jāsēj rudzi" (1976) veido autobiogrāfiskās prozas ciklu.


Dokumentālā proza
1979: "Spartaks Kurzemē", kopā ar Franci Rekšņu (Liesma).


Darbu tulkojumi citās valodās
Darbi tulkoti lietuviešu, igauņu, vācu, krievu, baltkrievu, slovāku un udmurtu valodā.

Lietuviešu valodā
1986: Laikas sėti rugius (Jāsēj rudzi). Lietuviešu valodā tulkojis Alvydas Butkus; Vilnius: Vyturys.

Igauņu valodā
1980: Surma oksjon (Nāves ūtrupe). Stāsti no grāmatām "Nāves ūtrupe", "Karūsām jāķer līdakas", "Laivas lellis". Igauņu valodā tulkojusi Valli Helde; Tallinn: Perioodika.

Vācu valodā
1983: Erinnerung an Nora (Jāsēj rudzi). Vācu valodā tulkojusi Welta Ehlert; Berlin: Verlag Neues Leben.

Krievu valodā
1971: stāsti Harija Gāliņa, Aivara Kalves, Andra Jakubāna un Oļģerta Gailīša īsprozas izlasē "Моя белая гитара"; Москва: Молодая гвардия.
1976: stāsts "Средь темного леса..." izlasē "О старой доброй земле и о море", tulkojusi Mira Krupņikova; Rīga: Liesma.
1979: stāsti "Книги" ("Grāmatas"),
"Пеледа и Паллада" ("Pelēda un Pallāda") izlasē "След чайки"; tulkojis Sergejs Cebakovskis; Москва: Молодая гвардия.
1979: Пора сеять рожь (Jāsēj rudzi). Krievu valodā tulkojis Vladimirs Mihailovs, autorizēts tulkojums; Rīga: Liesma.
1981: Франц Рекшня, Харий Галинь. Спартак в Курземе (Spartaks Kurzemē); Rīga: Liesma.
1983: Караси ловят щук (Karūsām jāķer līdakas); Москва: Советский писатель.


Citi darbi
1969: Voldemārs Branks. Ar lodi sirdī. Romāns. Harija Gāliņa literārā apdare (Liesma).1974: Sakārtojis un sarakstījis pēcvārdu Vijas Svīkules prozas izlasei "Kartupelis zied" (Liesma).
1975: Jānis Žīgurs. Krusts un enkurs. Harija Gāliņa literārā apdare (Liesma).

Tulkojumi no lietuviešu valodas
1962: Ieva Simonaitīte. Dusmu pūce (Ieva Simonaitytė. Pikčiurnienė) (Latvijas Valsts izdevniecība).
1968: Balis Sroga. Dievu mežs (Balys Sruoga. Dievu miškas) (Liesma).
1973: Jons Biļūns (Jonas Biliūnas). Laimes guntiņa (Liesma).
1974: Jozs Požera (Juozas Požėra). Mana tiesa (Liesma).
2011: Jons Biļūns. Bērnības sapņi. Izlasē "Lietuviešu zelta stāsti" (Lauku Avīze).


Tulkojumi no krievu valodas
1964: Džansi Kimonko. Saulstaru upe Sukpaja (Latvijas Valsts izdevniecība).
1965: Andrejs Aldans-Semjonovs. Bareljefs klintī (Андрей Алдан-Семенов. Барельеф на скале) (Liesma).
1966: Ritheu. Nunivaka (Юрий Рытхэу. Нунивак) (Liesma).
1966: Sergejs Baruzdins. Atkārtojums (Сергей Баруздин. Повторение пройденного) (Liesma).
1967: Marta Gergeja (Márta Gergely). Elfi (Liesma).
1968: Grigorijs Fedosejevs (Григорий Федосеев). Jambuja ļaunais gars (Liesma).
1972: Jurijs Oļeša (Юрий Олеша). Skaudība (Liesma).
1973: Vitālijs Zakrutkins (Виталий Закруткин). Cilvēku māte (Liesma).
1975: Sergejs Baruzdins. Dīvainais ēzelītis (Сергей Баруздин. Странный ослик) (Liesma).
1976: Nikolajs Rižihs (Николай Рыжих). Gaismas zveja (Liesma).


Tulkojumi no baltkrievu valodas
1982: Janka Kupala. Dzejoļi un poēmas. Sastādījis un pēcvārdu sarakstījis
Jūlijs Vanags. No baltkrievu valodas atdzejojuši Harijs Gāliņš u.c. (Liesma).

Par Harija Gāliņa daiļradi

"Viena no galvenajām Gāliņa dzejas tēmām ir jūra, dzimtās Kursas daba un ļaudis,
atziņas par cilvēka dzīves gājumu, atbildību un esības jēgu, par mīlestību
un nāvi. Būtisku dzejas daļu veido mīlestības dzejoļi, pirmajos krājumos
tie vairāk tradicionāli, pat didaktiski un frāžaini, vēlāk iegūstot
apcerošāku, filozofiskāku skanējumu, neizslēdzot arī drastiskumu un
ironiju. Nozīmīgai dzejas daļai pieskaitāmi mātei un mirušajiem draugiem
veltītie darbi, kuros līdzās smeldzīgām atmiņām un zaudējuma sāpēm par
galvenajām kļūst pārdomas par nezūdošām garīgām vērtībām. Gāliņa dzeja piesaista
ar izteiksmes savdabību, tā ir paskarba, pat raupja, daudz lietoti
dialektismi, apvidvārdi, profesionālismi.

Nozīmīgākais Gāliņa literārais devums ir autobiogrāfiskās prozas cikls, ko
veido stāstu un noveļu krājumi "Nāves ūtrupe" (1968), "Karūsām jāķer
līdakas" (1972) un garais stāsts "Jāsēj rudzi" (1976). Atsevišķus,
pabeigtus ciklus veido gan katrs krājums atsevišķi, gan visi kopā, tos
mākslinieciskā veselumā apvieno Hažus tēls. Krājums "Nāves ūtrupe" ir vēstījums
par 2. pasaules kara notikumiem varoņa dzīvē, krājumā "Karūsām jāķer
līdakas" stāstīts par gaitām pēckara periodā līdz 1947. gadam. Garā stāsta
"Jāsēj rudzi" darbība norisinās 50. gadu vidū. Cikla māksliniecisko veselumu
veido vēstījums "es" formā un galvenā varoņa vienotais pasaules skatījums.
Gāliņš pārliecinoši parādījis Hažus uztveres un pasaules skatījuma evolūciju 20
gadu ilgā laikposmā. Viņa izaugsme no naiva, bērnišķīga puišeļa līdz
daudz pieredzējušam un pārdzīvojušam cilvēkam ir veselas paaudzes
likteņstāsts. Ciklam raksturīgs neizskaistināts, neidealizēts, bet
godīgs un patiess tēlojums, kas piešķir Gāliņa prozai īpašu skarbumu un
dokumentālu patiesumu. Savdabību rada bērna skatījums uz karu, nereti
dzīves un sabiedrības "melnās puses", pat padibeņu tēlojums. Gāliņa prozā par
noteicošo nereti kļūst gadījums, apstākļu sakritība, arī indivīda paša
izveicība. Ciklam cauri vijas jēdzienu "karš" un "bērns" krasais
pretnostatījums, nesavienojamība. Gāliņa prozai raksturīgi bagātīgi
izmantoti valodas izteiksmes līdzekļi, dialektismi vides un personāžu
raksturojumā, daudz sakāmvārdu un parunu. Arī stāstu krājuma "Laivas
lellis" (1978) liela daļa darbu tieši vai netieši saistīta ar karu,
pievēršanās šodienas tematikai te radusies kā dabisks turpinājums
līdzšinējai prozai."

Dombrovska, Baiba. Harijs Gāliņš. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.


Par stāstu krājumu "Nāves ūtrupe" (1968)
“Gāliņa raksturīgākā īpašība ir viņa lielā vēlēšanās stāstīt, stāstīt skaļi, stāstīt dūšīgi ar nepārprotamu žestu un dialektiku. Sižeti un perspektīva ir izvēlēti tādi, lai dotu maksimālo drāmatisko kontrastu: kaŗš skatīts ar pusaudža acīm, kuŗa veselīgā vitālitāte, panaīvā objektīvitāte asā kontrastā izceļ pieaugušo aizraušanos kaŗa bezjēdzībā.”

Silenieks, Juris. Trīs no viņpuses. Jaunā Gaita, nr. 77, 1970.
“Autors prot labi izkārtot notikumus un faktus vajadzīgā secībā, nostādīt cilvēkus un viņu attieksmes blakus un pretstatā, atļaujot secinājumus izdarīt lasītājam pašam. Stāsti, kuros Gāliņš rāda tieši priekšpilsētu un tās iemītniekus, liek domāt, ka vārds “hronikas” nav iekļuvis apakšvirsrakstā gadījuma pēc. Tie patiešām ir it kā hronista stilā ieturēti vēstījumi, kuros atklājas nomales laužu dzīve, raksturi un savstarpējās sadursmes. Arī laika ziņā autors paplašina šo darbu robežas: ja pārējos stāstos tēlotie atgadījumi notiek Lielā Tēvijas kara apstākļos, tad “forštates hronikās” H. Gāliņš atkāpjas uz 30. gadu beigām, izpētī savu varoņu priekšvēsturi, tad parāda viņu metamorfozas pirmajā padomju varas gadā un finālā – viņu likteni kara sākuma dienās vai nedaudz vēlāk (..) Īpašu uzslavu H. Gāliņš pelnījis par kuplo leksiku un frazeoloģiju. Viņš veiksmīgi izmanto provinciālismus, barbarismus un citus retāk sastopamus leksikas resursus. (..) .. kā mākslinieka liecībai par savas paaudzes zēnību, kas pavadīta kara skarbuma un briesmu atēnā Harija Gāliņa grāmatai latviešu padomju šodienas prozā ir sava vieta. “Nāves ūtrupes” iznākšana ir iepriecinošs notikums mūsu literārajā dzīvē, tā uzskatāma par sasniegumu Lielā Tēvijas kara gadiem veltīto daiļdarbu klāstā. Vienlaikus mūsu rakstniecībā piesakās savdabīgs, jau stipri izkristalizējies stāstnieka talants.”

Čākurs, Jānis. Sešpadsmit stāsti. Cīņa, 25.08.1968.

dzejnieks
prozaiķis
rakstnieks
redaktors
tulkotājs

1938–1945
Jēkaba Janševska septiņgadīgā skola
Liepāja

1945–1947
Liepājas 1. vidusskola
Ausekļa iela 9, Liepāja

1947–1950
Liepājas 1. strādnieku jaunatnes vakara vidusskola
Liepāja

1951–1953
Liepājas skolotāju institūts
Baseina iela 9, Liepāja

1953–1958
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Raiņa bulvāris 19, Rīga
beidzis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu

1947–1950
Laikraksts "Komunists" (1919–1990)
Pasta iela 3, Liepāja
ārštata līdzstrādnieks

1947–1950
Liepājas teātris
Teātra iela 4, Liepāja
skatuves strādnieks

1967–1983
Izdevniecība "Liesma"
Aspazijas bulvāris 24, Rīga
redaktors

1963–1983
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Biedrs

09.1983
Raiņa kapi