Ēriks Drēziņš

Dzimis strādnieka ģimenē. Ģimene bijusi trūcīga. Māte agri mirusi, tēvs bijis alkoholiķis, tāpēc par četriem bērniem rūpējusies vecāmāte. Sieva Lūcija Tauriņa, meita Solveiga Vārpa.
Rīgas Tehnikuma studiju laikā uzsācis kontaktus ar nelegālo komjaunatnes organizāciju.
1935: par nelegālās literatūras glabāšanu un izplatīšanu arestēts.
1937: pēc atbrīvošanas no cietuma, kā politiski neuzticams ieskaitīts armijas darba rotā Daugavpilī.
No 1938: strādājis gadījuma darbus.

Ieskatu dzejnieka Ērika Drēziņa personībā un mūžā sniedz viņa dienasgrāmata (publicētas krājumā "Gadiem pāri" (1978). Dienasgrāmatu rakstījis no 14 gadu vecuma.

LITERĀRĀ DARBĪBA

Dzejot sācis skolas laikā, skolā arī noorganizējis literārā žurnāla izdošanu. Daudz no uzrakstītā aizgājis bojā – gan cietumā rakstītā dzeja, gan nepabeigtais romāns.
1932: pirmie dzejoļi publicēti žurnālā "Latvijas Jaunatne".
1940: nozīmīgākā ir dzejoļa "Brīvā elpa" publikācija žurnāla "Atpūta" 821. numurā.
1941: periodikā rakstījis par Linarda Laicena, Jāņa Niedres, Aleksandra Fadejeva, Ivana Franko, Džeka Londona, Ričarda Oldingtona daiļradi.

Atdzejojis Mihaila Ļermontova, Aleksandra Bloka, Sergeja Jeseņina dzeju. Vairākums Ērika Drēziņa dzejoļu no rokrakstiem publicēti pēc nāves.

LITERĀRIE DARBI

Dzejoļu krājums un izlase

1955: "Sirds liesmās".
1978: "Gadiem pāri".

PAR ĒRIKU DRĒZIŅU

"[Ērika Drēziņa] Dzejā S. Jeseņina un A. Čaka poētikas ietekme, savu talantu Drēziņš izkopt nepaguva, tēlainības izteiksmes līdzekļu sablīvējumā nereti izplūda domas un pārdzīvojuma kontūras. Mākslinieciski vairāk izstrādātajos dzejoļos dzīves atstumta, liekā cilvēka, klaidoņa patiesi pārdzīvotai vientulības smeldzei un sociālās netaisnības izjūtām cauri staro cilvēcisks lepnums, iekšējas brīvības apziņa, dvēseles atvērtība mīlestībai un dabas skaistumam, optimistisks cilvēka gara spēka un izturības apliecinājums."

Gudriķe, Biruta. Drēziņš Ēriks. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003, 155. lpp.
19.11.39.
"...Kādēļ es dzīvoju? Lai kļūtu ievērojams dzejnieks, iegūtu slavu, bagātību? Protams, bet kādēļ tas viss? Vai nav vienalga, vai aizeju nepazīts, klusi vai spožas gaismas apstarots?... Un ja es tomēr nekas nebūšu? Tas būtu drausmi, tas nozīmētu – veltīgi vadīt daudzus pelēkus, nejēdzīgus gadus, aiziet pēc garas nejēdzību virknes ar apziņu, ka dzīvots un viss pārciests veltīgi, ka smago gadu rinda, kas aizplūdusi garām, nav attaisnota. Alku pēc dzīves – pēc vieglas dzīves – vairs nav, vispār tā īsti nekad neesmu kārojis vieglu dzīvi, gribu tikai slavu – aiz spītības, aiz vēlēšanās attaisnot savu dzīvi.
Drīz varbūt arī darbs beigsies, un tad?"

26.01.40.
"Interesanti vērot arī savu es un izjūtas. Materiālo apstākļu dēļ nevarēdams pieklājīgi ģērbties, es lielīgi sevi mierināju: tas taču nav svarīgi – svarīgs savs garīgais es!
Bet – tagad man vairs nav šaubu – cilvēka garīgo es noteic viņa ārējie apstākļi. Mana neveiklā, nedrošā sajūta cilvēkos, noslēgtība, drūmums – tas viss lielā mērā bija nonēsāto drānu ietekmēts (protams, bez tam vēl vispār materiālās rūpes un arī darba apstākļi)."

Drēziņš, Ēriks. Ganuzēna dienasgrāmata. Drēziņš, Ēriks. Gadiem pāri. Rīga: Liesma, 1978, 50., 53. lpp.

Jānis Tauriņš