PAR EMĪLIJU PRŪSU
"Emīlija Prūsas pieskaitāma pie tiem lierātiem, kurus mēdz apzīmēt par tautas rakstniekiem. Šie rakstnieki sniedz nepretenciozus darbus, kuros attēloti parastie vidusmēra cilvēki ikdienišķos, visiem labi pazīstamos apstākļos. Tautas rakstniekus sevišķi nenodarbina arī formālas poblēmas, dialogi atgādina dzīvē allaž dzirdamās sarunas, kompozīciju bieži vien veido notikumu norises tiešais plūdums. Lai gan minētās īpašības ievieš tēlojumā zināmu pelēcību, šī rakstura darbiem tomēr nav noliedzama sava literāra vērtība."
Andrejs Johansons. Līdums, Nr. 16, 29.06.1944.
"Emīlija Prūsa savas labākās spējas parādījusi daiļprozā, ienesdama mūsu rakstniecībā dažus zīmīgus sieviešu tēlus. Īpatnēju vietu Emīlija Prūša ieņem kā lietuvju dzīves tēlotāja. Daudzi stāstu sižeti ņemti no lietuvju dzīves dažādiem laikmetiem."
K. R. Emīlijas Prūsas – Grietiņas 60 gadi. Zemgales Balss, Nr. 41, 19.02.1938.
"Emīlija Prūsas, kas mūsu rakstniecības druvā ienāca kā dzejniece Grietiņa jau pirmskara gados, tāpēc pieskaitāma rakstnieču vecākai paaudzei, noskaņota visai pesimistiski. Skumjo pasaules uzskatu viņa pastrīpojusi ari savā visjaunākā darbā – 3 cēlienu komēdijā "Godīguma pārbaude", kurā par vienīgo godīgo cilvēku izrādās čigānu muzikants. Tāds, dzīves sarūgtinājumos izveidotais, pasaules uzskats tomēr nav kavējis rakstnieci Em. Prūsas dzīvojot mazpilsētas vientulībā daudz, ļoti daudz strādāt. Kas pazīst viņu kā cilvēku, zina, ka viss viņas mūžs ir ziedots rakstniecībai, sabiedriskam darbam, ģimenes rūpēm un romantiskā dārza izveidošanai. Rakstniecībā Em. Prūsas rakstnieču liktenis. Tikai palēnām viņa iekarojusi sev vietu un vārdu. Viņa ir strādājusi daudz vairāk, kā varējusi likt uz grāmatu galda atklātības priekšā."
Balode, Paula.
Sievietes Pasaule, Nr. 5, 1935.
PAR ROMĀNU "ITĀLIETE" (A. GULBJA APGĀDS, 1927)
Viņa pārak nejūsmo, izsargās no lieka lirisma, tēlo pietiekoši sīki un lietišķi, katrā vietā un atsevišķā priekšmetā uztver to raksturīgāko un nekur daudz neatkāpjas no zinātniskā ģeogrāfijā un ceļa vadoņos lasītā. Apraksti patīkami saistās ar vietu vēsturisko apceri. Pastarpām iesprausti arī tīri vēsturiski vēstījumi ar attiecīgo hronoloģiju, piem., par Garibaldija kara gājieniem. Ja tiem vēl pieskaita speciāli zinātniskus papildinājumus, kā lekciju par čehu literatūras vēsturi un gājienu pa Neapoles akvāriju, tad jāatzīst, ka romāna lietišķā puse nostādīta pilnīgi apmierinoši. No tās lasītājs var mācities diezgan daudz derīga un vērā liekama. Mazāk apmierinoša romāna psiholoģiskā un kompozicionālā puse, t. i. viss beletrsitiskais izveids ap ģeogrāfisko skeletu. Bieži vien viņš iznāk par plānu, kaila riba vai kāds stilba kauls rēgojas cauri. Apvidu ainas neiekļaujas tēlojumā kā organiska sastāvdaļa. Tās nav raksturīgs fons, pret kuru jo spilgtāki aizrisinās psiholoģiskie pavedieni un visa romāna fabulistika, bet drīzāk jau patstāvīgs līdztekus notēlojums.
Upīts, Andrejs. Literāriskas ekskursijas. Domas, Nr. &, 1.07.1927.