Emīlija Benjamiņa

Dzimusi dzelzceļa ierēdņa Andreja Simsona (?–1899) ģimenē, kas ienākusi Rīgā no Kokneses apvidus. Māte Ede (dzimusi Ūsiņa, 1851–1933) strādājusi laikrakstu (sākumā vācu, no 1886. gada "Dienas Lapas", pēc 1905. gada "Dzimtenes Vēstneša") ekspedīcijās.
Benjamiņas māsas – aktrises Minna (Tusnelda) Simsone un Anija (arī Annija) Simsone.

1906. gada 14. septembrī salaulājusies ar dziedātāju Valdemāru Elku-Elksnīti Jēzus baznīcā Rīgā. Laulība šķirta 1908. gada 19. novembrī.
1904. gadā pirmoreiz iepazinusies ar tobrīd precēto četru bērnu tēvu, žurnālistu Antonu Benjamiņu. Kopdzīvi uzsākusi 1911. gadā. Oficiāli laulība noslēgta tikai 1922. gada 26. martā, kad bija šķirta arī Antona Benjamiņa laulība.

1926. gadā adoptējusi māsas Annijas Simsones vecāko dēlu Georgu (Juri, 1918–1993), vēlāko fotogrāfu, vienu no krāsu fotogrāfijas pionieriem Latvijā.

Darbība tirdzniecībā, izdevējdarbībā un presē
Mācījusies tirdzniecības skolā, no 17 gadu vecuma strādājusi dažādu izdevumu ("Rigaer Tageblatt" u.c.) kantoros, kur labi iepazinusi avīžniecības tehnisko pusi, rakstījusi vācu un latviešu periodikā par latviešu teātri.
1912–1916 līdzizdevēja un redaktore dažādos žurnālos un laikrakstos.
1912–1921 vadījusi spiestuvi.

1911. gadā kopā ar Antonu Benjamiņu, ar kuru vēlāk (pēc izšķiršanās ar pirmo vīru dziedātāju E.Elku-Elksnīti) apprecējās, nodibināja laikrakstu "Jaunākās Ziņas" (iznāca ar pārtraukumiem līdz 1940. gadam) un nedēļas žurnālu "Atpūta" (1924–1940), aktīvi darbojusies abu izdevumu veidošanā, izplatīšanā, rediģēšanā.

1917. gadā atvērusi tolaik latviešu lielāko rakstāmlietu veikalu Rīgā, Audēju ielā.


Sabiedriskā darbība
Bijusi rosīga sabiedriskā darbiniece – Latvju sieviešu nacionālās līgas goda biedre, Latviešu un zviedru tuvināšanās biedrības dāmu komitejas priekšniece u.c.

1940. gadā komunisti nacionalizēja visus Benjamiņas īpašumus (mājas Rīgā un Valdeķos, vasarnīcu Jūrmalā, izdevniecību un veikalu) un pašu Emīliju 1941. 14.VI deportēja. Miršanas vieta nav precīzi zināma.

"Emīlija Benjamiņa pieder pie harismātiskām personām Latvijas preses vēsturē. Viņa ir sieviete, kas tautas apziņā par sevi radījusi nevīstošas slavas apvītu čaklās veiksminieces tēlu. Viņa ir pieņēmusi Preses karalienes pagodinošo nosaukumu. Tautas atmiņā joprojām vējo mīts, ka gaišreģis Eižens Finks viņai pēc bagātās un slavas pilnās dzīves paredzējis bada nāvi. Emīlijas Benjamiņas sabiedriskā dzīve iemieso pilsonisko aprindu sievietes dzīves standartu – nodarbošanos ar labdarību un salona pasākumiem. "Visus galus" par savu dzīvi viņa bija veiksmīgi noslēpusi, atstājot lasošajiem palicējiem vien nojausmas par savu publisko tēlu."

Laima Muktupāvela. Emīlija Benjamiņa (1881–1941). 100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā. Rīga: Latvijas Universitāte, 2008, 72. lpp.

"Viņa bija ļoti ārišķīga, gribēja jebkurā sabiedrībā
izcelties kā ievērojama dāma. Bija acīmredzot ļoti apmierināta, ka viņu visi
godāja, slavēja, cildināja. Katru gadu E. Benjamiņa brauca uz ārzemēm, sevišķi
iemīļojusi bija Berlīni (kur viņa varēja brīvi justies ar savu perfekto vācu
valodu) un Parīzi, kurp devās ne vien iegādāties modes tērpus, bet arī, lai
izdarītu kosmētiskas operācijas. E. Benjamiņa vienmēr gribēja izskatīties
jauna, skaista un eleganta. Sevišķu uzmanību viņa pievērsa savai frizūrai. Acīs
palikusi aina Antona Benjamiņa 75. dzimšanas dienas svinībās Dailes teātrī.
Iekāms sākt savu jubilejas runu, E. Benjamiņa krietnu brīdi stāvēja skatuves
priekšā, bužināja savus matus un tad tik stājās pie runātāju pults."

Konstantīns Karulis. Komentāri. No: Jānis Kārkliņš. Latvijas preses karalis.
Rīga: Karogs, 1990, 247. lpp.

"Nekronētas karalienes varu Emīlija bija ieguvusi,
izveidojot savu salonu Benjamiņu dzīvoklī Pumpura ielā 5, pēc tam bijušajā
Pfābu pilī Barona ielā 12. Šo pili Benjamiņi nopirka 1928. gadā. Emīlija
Benjamiņa rīkoja viesības ar mākslinieku piedalīšanos. Tam, kurš gribēja iekļūt
dziedoņu kastā, bija jāuzstājas Emīlijas Benjamiņas salonā. Tā kā "Jaunākās
Ziņas" publicēja kritiķa Ernesta Brusubārdas rakstus par izrādēm un operas uzvedumiem,
bija iespējams ar iznīcinošu kritiku likt svītrot no repertuāra vai tajā
saglabāt jebkuru izrādi, atlaist vai pieņemt aktierus, dziedātājus, dejotājus."
Laima Muktupāvela. Emīlija Benjamiņa (1881–1941). 100 Latvijas sievietes
kultūrā un politikā. Rīga: Latvijas Universitāte, 2008, 76. lpp.

"[..] mūsu likteņi tik cieši savijušies kopā, lai gan sākumā mēs bijām lieli pretstati viens otram. Mans vīrs bija dziļš jūsmotājs, un es drusku vīzdegunīga pilsētniece.[..] Viņš bija ļoti daudz lasījis, ka nebija gan laikam neviena literāriska jautājuma, uz kuru viņš nevarētu atbildēt. Arī sabiedriskā dzīvē viņš pašā pirmā gadā Rīgā ņēma īsti dzīvu dalību un arī mani ierosināja strādāt visur līdz. Tur laikam lika jau pamatu manam tagadējam sabiedriskam darbam [..]. Es esmu vienmēr praktiska un lietišķa bijusi, bet mans vīrs vienmēr liels ideālists, taču varbūt taisni tādēļ mūsu kopdzīve ir tik laimīga. Ja mans vīrs savos ideālos bija par daudz aizrāvies, tad es viņu vienmēr esmu mēģinājusi lēnītiņām atvest uz zemes virsu atpakaļ."

Emīlija Benjamiņa. Antons Benjamiņš savā mājas dzīvē. No: Antons Benjamiņš dzīvē un darbā. Rīga: "Jaunāko Ziņu" izdevums, 1935, 243. lpp.

Simsone

Emīlija Elks, Emīlija Benjamiņa

Andreja Pumpura iela 5, Rīga
Benjamiņu dzīvoklī Pumpura ielā 5 bija iekārtots Benjamiņa kundzes salons.

1928
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
1928. gadā Benjamiņi nopērk bijušo Pfābu pili Barona ielā 12.

1931
Valdeķi
1931. gadā iegādāts lauku īpašums Valdeķos.

1939
Jūras iela 13, Jūrmala
1939. gadā uzcelta Emīlijas Benjamiņas vasarnīca Majoros, arhitekts Ļevs Vitlins. Apmetusies namā 1939. gada rudenī. 1940. gada vasarā nams nacionalizēts.

1940–14.06.1941
Krišjāņa Barona iela 19, Rīga
Pēc Krišjāņa Barona ielas 12 nama atņemšanas Emīlija Benjamiņa apmetas mazā dzīvoklī Barona ielā 19-2, kur dzīvo līdz izsūtīšanai.

Mācījusies tirdzniecības skolā.

Latvju sieviešu nacionālā līga
Latvju sieviešu nacionālās līgas goda biedre

Rīgas Jūrmalas palīdzības un labierīcības biedrība
Priekšniece Jūrmalas palīdzības biedrībā

Priekšniece Rīgas pilsētas sabiedriskās palīdzības komitejas līdzekļu vākšanas komisijā

Latviešu un zviedru tuvināšanās biedrības dāmu komitejas priekšniece

Jaunais Rīgas teātris (1908–1915)
Lāčplēša iela 25, Rīga
Rīgas Jaunā teātra biedrības biedre

Rīgas Otrie Meža kapi
Piemiņas vieta Simsonu dzimtas kapos

1911–1922
1911. gadā atvērusi spiestuvi Rīgā, Parka ielā 3, pēc gada iegādājusies cinkogrāfiju. Pēc 1912. gada bija spiestuves “Darbs” un laikraksta “Jaunākās Ziņas” drukātavas līdzīpašniece.

1911–1940
Laikraksts "Jaunākās Ziņas" (1911–1940)
Rīga
Laikraksta izdevēja

1913
Žurnāls "Tagadne" (1913–1914)
Rīga
No 1913. gada janvāra līdz jūlijam žurnāla "Tagadne" izdevēja.

08.11.1924–08.08.1940
Žurnāls "Atpūta" (1924–1941)
Kalēju iela, Rīga
Izdevēja

1927–1940
Em. Benjamiņas izdevniecība
Ar Em. Benjamiņas vārdu 20. gadu otrajā pusē un 30. gados izdevusi galvenokārt bērnu grāmatas.

17.08.1928–13.09.1928
Žurnāls "Atpūta" (1924–1941)
Kalēju iela, Rīga
Redaktore un izdevēja

23.07.1937–30.09.1937
Žurnāls "Atpūta" (1924–1941)
Kalēju iela, Rīga
Pēc Ernesta Arņa aiziešanas no redaktora amata par redakciju atbild izdevēja Emīlija Benjamiņa.

1932
Bādnauheima
Kopš 1932. gada kopā ar Antonu Benjamiņu ik gadu apmeklēja Badnauheimas kūrortu.

14.06.1941
Soļikamska

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar 1932. gada 16. novembra lēmumu.
IV šķira
1932

Gustava Vāsas ordenis
Zviedrijas Vāsas ordeņa 1. šķiras zelta medaļa piešķirta par nopelniem abu tautu kulturālās tuvināšanās darbā.
I šķiras zelta medaļa
1935

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa komandiere ar Domes 1937. gada 14. maija lēmumu.
III šķira
1937