Antons Benjamiņš
12.07.1860 – 14.06.1939
Antons Benjamiņš (1860–1939) – uzņēmējs, žurnālists, rakstnieks. Pirmās brīvvalsts laika populārās avīzes "Jaunākās Ziņas" un žurnāla "Atpūta" izdevējs kopā ar dzīvesbiedri Emīliju Benjamiņu.
Dzimšanas laiks/vieta
12.07.1860
Mūra krogs
Dzimis 1860. gada 30. jūnijā (pēc vecā stila, pēc jaunā stila 12. jūlijs) Burtnieku draudzes Baložu pagasta Mūra krogā (Mūrkrogā). 20. gadsimta sākumā kroga ēka nodega. Vēlāk šajā vietā uzceltas Indules jeb Induļi.
Miršanas laiks/vieta
14.06.1939
Valdeķi
Personiska informācija
Dzimis zemnieku Jāņa un Annas (dzimušas Kaktiņš) ģimenē. Bērnību pavadījis Bilskas pagasta Bānūžu muižā, kur tēvs bija stārasts. Tēvs Jānis miris, kad Antonam bija 8 gadi.
Pirmā dzīvesbiedre – Made Benjamiņa, dzimusi Jurjāne. Laulībā dzimuši pieci bērni – Kārlis, Jānis, Marija, Anna un Marta. 1904. gadā laulība izirusi.
1911. gadā Antons Benjamiņš uzsāk kopdzīvi ar Emīliju Elku. Oficiāli laulība noslēgta tikai 1922. gada 26. martā, kad bija šķirtas abu iepriekšējās laulības.
Profesionālā darbība
Mācījies Smiltenes draudzes skolā, J. Cimzes skolotāju seminārā Valkā, ko beidzis 1880. gadā.
Strādājis par skolotāju Rūjienā, Ogres pagastā un Plāterē.
Preses izdevēja, redaktora un žurnālista darbība
1897. gadā atvēra veikalu Madlienā, otru veikalu – Skrīveros. Pēc nedaudz gadiem Benjamiņš bankrotēja un 1904. gadā pārnāca uz Rīgu, kur sāka strādāt par referentu – reportieri Rīgas vācu avīzē Rigasche Rundschau.1907–1908 laikraksta "Mājas Viesis" un 1910. gadā laikraksta "Rīta Vēstnesis" redaktors.
1911. gadā kopā ar izdevēju Emīliju Elku nodibināja laikrakstu "Jaunākās Ziņas", kas (ar pārtraukumiem 1917.21.VIII–1918.14.XI un 1919.4.I–25.V) iznāca līdz 1940. gadam. Benjamiņš bija redaktors, vēlāk līdz mūža beigām šefredaktors.
Paralēli "Jaunākajām ziņām" Pirmā pasaules kara laikā iznākuši vairāki citi:
1913–1916: pēcpusdienas laikraksts "Jaunais Ceļš" (izdošana pārtraukta lasītāju trūkuma dēļ)
1913–1914: nedēļas žurnāls "Tagadne"
1915–1917: Pirmā pasaules kara laika krievu frontes laikraksts Rīgā "Rižkoe utro"
1917–1918: vienīgais laikraksts latviešu valodā vācu cenzūras laikā – "Rīgas Latviešu Avīze" (līdzizdevējs)
1924–1940: Benjamiņi izdod ilustrētu nedēļas žurnālu "Atpūta"
Literārā darbība
Pirmā publikācija – raksts "Rūjienas skolas lietā" laikrakstā "Balss" 1881.23.IX/5.X.Arī vēlāk publicējies galvenokārt laikrakstā "Balss": stāsti "Zirga atmiņas" (1889), "Tak dabūja virsroku" (1890) u.c., tēlojumi "Zīmējumi iz tautas dzīves" (1891–1892).
Stāstu, tēlojumu publikācijas1889: "Zirga atmiņas" (laikrakstā "Balss", nr. 14, 15)
1890: "Tak dabūja virsroku" (laikrakstā "Balss", nr. 46)
1891: "Miers virs zemes" (laikrakstā "Balss", nr. 1, 2)
1891, 1892: tēlojumi "Zīmējumi iz tautas dzīves" (laikrakstā "Balss")
I "Blāķis" (nr. 3)
II "Tautietis" (nr. 5)
III "Nabagu mājā" (nr. 48, 49)
IV "Deramā dienā" (1892, nr. 6)
Benjamiņa stāstos un tēlojumos lauku dzīves vērojumi.
Dramaturģija1895: skatu luga "Miglā" (H. Alunāna apgādībā)
Vienīgā Benjamiņa luga "Miglā" publicēta atsevišķā izdevumā. Autors tajā vērsies pret alkoholismu, centies pamatot cilvēka pāraugšanas iespējas. Luga saņēmusi Ceturto latviešu dziesmu svētku Jelgavā lugu konkursa godalgu, šajos dziesmu svētkos arī iestudēta.
Ārzemju autoru darbu tulkojumi
Vairāki tulkojumi no vācu valodas, to vidū T. H. Pantēniusa romāns "Vientulis un brīvība" (1893).Citātu galerija
"Vecais kungs – šis apzīmējums Antonam Benjamiņam ir dots tikpat laipni, cik cienījami. Ja runāt par veco kungu tik ātri iepatīkas kolēgām, un to labprāt atzīst arī Benjamiņa ģimenē, tad tur būs kāds pamats. Redakcijā Benjamiņš pats sevi sauc par vecāko darba biedru, bet mēs izjūtam kādu atšķirību, distanci, cieņu pret šo darba vīru. Benjamiņa kungs – tas skan pārāk sveši, oficiāli, kā pie mums, tā ģimenē. Tur tikai Emīlijai viņš ir vīrs un bērniem tēvs. Jāatrod kāds vidustonis, un tas ir – vecais kungs.
Interesanti un vērtīgi ir, diendienā vienu darbu strādājot, vērot vecā kunga cilvēcīgās īpašības, ar kurām viņš gūst tik spožus panākumus materiālā dzīvē. Var jau teikt, ka straujo, nepārredzami mainīgo apstākļu labvēlībai ir arī savs nopelns Benjamiņa augšupejā, bet tas liekas samērā sīks un reizēm pagadās katra cilvēka dzīvē. Vecā kunga mūža vadmotīvs ir: Katrs pats savs laimes un nelaimes kalējs. To viņš uzraksta jau 1891. gadā un negrozīts tas paliek līdz pēdējam solim. Laime te nozīmē drošu materiālu pamatu.
Darbs – tā saucas pirmais bauslis. Nemitīgs, neatlaidīgs, arvien jaunu ierosmju dzīts, bezatpūtas darbs. Šis darbs vecajam kungam nav pašmērķis, dzīves jēga un piepildījums, bet tikai līdzeklis. Mērķis ir un paliek darba sasniegums – manta, mazāk vara, vēl mazāk gods, pēc kā vecais kungs netiecas. Viņš gan nekad neatsakās uzvilkt fraku un nosēsties pirmajā rindā, kā to prasa kundze un Benjamiņa stāvoklis sabiedrībā, bet domās arī tad ir darba drēbēs un savā avīzē. [..]"
Kārkliņš, Jānis. Latvijas preses karalis. Rīga: Karogs, 1990, 17. lpp.
"Tas bija labi sen atpakaļ, pusgadsimtenis aizgājis pagātnē, kad iesāku vingrināties garīgā darbā un mācīties dzīvi saprast. Tas bija tad, kad mans vecais tēvs mani aizdeva uz Plāteres pagastskolu un nodeva mani augsti godātā jubilāra, Plāteres pagastskolas vecākā skolotāja Antona Benjamiņa kunga gādībā. [..] Viņš bija vidēja auguma, ar melniem, atpakaļ sasukātiem matiem, atklātu augstu pieri, zem melnām uzacīm dega tumši brūnas, lielas acis; viņš nemaz nelīdzinājās citiem man pazīstamiem cilvēkiem, jo atšķīrās no tiem ne tikai vien ar savu ārējo izskatu un stalto gaitu, bet arī ar to vispārējo cieņu, kas saistījās ap viņa personu. [..] Ar laiku novēroju arī citas skolotāja īpašības. Viņš pīpoja parasti ļoti smaršīgus papirosus, reizēm arī pīpi ar garu kātu. Man labāk patika papirosu dūmu smarša. Tā bija brīnišķīga smarša, kura pavadīja Benjamiņa kungu un palika arī ilgāku laiku tur, kur bija gājis vai uzturējies pīpotājs.
[..] Kad Ziemeļlatvijas armijas rindās ienāku Rīgā, no jauna satieku A. Benjamiņa kungu. Šoreiz jau kā lielas dienas avīzes šefredaktoru un izdevēju. [..] Ilgi gadi grūtā darbā nav saliekuši Benjamiņa kunga stalto stāvu, viņš soļo tikpat enerģiski, kā agrākos laikos. Žēl tikai kuplo ūsu, tās palikušas īsas, maziņas ūsiņas. Lielie panākumi dzīvē un avīžniecībā nav padarījuši to lepnu, Benjamiņš ir tas pats laipnais, atsaucīgais un labsirdīgais cilvēks, kā agrāk."
Kalniņš, Ed. Bijušā audzēkņa veltījums. Antons Benjamiņš dzīvē un darbā. Rīga: "Jaunākās Ziņas", 1935, 186.–190. lpp.
Saiknes
Annija Simsone - Svaine
Ede Simsone - Vīramāte
Emīlija Benjamiņa - Sieva
Minna Simsone - Svaine
Pseidonīms
ab, B. Pastariņš
Dzīvesvieta
Bānūžu muiža
Bērnību pavadījis Bilskas pagasta Bānūžu muižā, kur tēvs bija stārasts.
Andreja Pumpura iela 5, Rīga
Benjamiņu dzīvoklī Pumpura ielā 5 bija iekārtots Benjamiņa kundzes salons.
1928
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
1928. gadā Benjamiņi nopērk bijušo Pfābu pili Barona ielā 12.
1931
Valdeķi
1931. gadā iegādāts lauku īpašums Valdeķos.
Izglītība
Smiltenes draudzes skola
Smiltene
Mācījies Smiltenes draudzes skolā.
–1880
Vidzemes skolotāju seminārs
Valka
Mācījies Jāņa Cimzes skolotāju seminārā Valkā, ko beidzis 1880. gadā.
Darbavieta
Rūjiena
Strādājis par skolotāju Rūjienā, Ogres pagastā un Plāterē.
Ogres novads
Strādājis par skolotāju Rūjienā, Ogres pagastā un Plāterē.
1884–1904
Plātere
1884. gadā sācis strādāt Plāteres pagastskolā, tur nostrādājis līdz 1904. gadam
09.12.1906–31.12.1908
Laikraksts "Mājas Viesis" (1856–1910)
Rīga
Laikraksta "Mājas Viesis" redaktors
1910
Laikraksts "Rīta Vēstnesis" (1910–1912)
Rīga
1910. gadā laikraksta "Rīta Vēstnesis" redaktors
01.01.1911–15.11.1911
Žurnāls "Atpūta" (1911–1912)
Audēju iela, Rīga
Redaktors
08.12.1911–14.06.1939
Laikraksts "Jaunākās Ziņas" (1911–1940)
Rīga
Laikraksta "Jaunākās Ziņas" šefredaktors un izdevējs (ar pārtraukumu no 1912. gada aprīļa līdz 1919. gada maijam).
Dalība organizācijās
1931
Latvijas preses biedrība
Rīga
Goda biedrs
Ceļojums
1932
Bādnauheima
Kopš 1932. gada kopā ar Emīliju Benjamiņu ik gadu apmeklēja Badnauheimas kūrortu.
Apglabāts
Rīgas Otrie Meža kapi
Apbalvojumi
Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris ar Domes 1930. gada 13. novembra lēmumu.
III šķira
1930
Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordenis piešķirts kā "Jaunāko Ziņu" šefredaktoram un izdevējam ar Domes 1937. gada 15. novembra lēmumu.
II šķira
1937