Eduards fon Keizerlings

14.05.1855 – 28.09.1918

Eduards grāfs fon Keizerlings (von Keyserling, 1855-1918) ir Baltijas vācu rakstnieks. Viņš ir dzimis Kurzemē, Tāšu Padures muižā, vēlāk apguvis tieslietas Tērbatas Universitātē (1875-1877), pēc tam dzīvojis un papildinājis izglītību Vīnē un Štutgartē, citos avotos - arī Gracā. Pēc mātes nāves, kopš 1895. gada fon Keizerlings kopā ar ģimeni, savām māsām, dzīvo Minhenē un kļūst par vienu no modernistu loka spilgtākajām personībām, apmeklē izstādes, koncertus un kabarē un, protams, raksta. Minhenē top Keizerlinga labākie romāni un stāsti. Viņš slimo, redze pakāpeniski pasliktinās, pēc 1908. gada Keizerlings ir pilnīgi akls.
Keizerlinga pirmais darbs, romāns "Roza Hercas jaunkundze" publicēts Drēzdenē 1887. gadā. Viņa prozu jaunības gados ietekmē naturālisms, tomēr Minhenes modernisms rosina interesi par impresionismu un jūgendstilu.Keizerlings romānos un stāstos galvenokārt atklāj Baltijas muižniecības dzīvi 19. gadsimta beigās. Viņa daiļrade ir vispusīgi pētīta Baltijā un ārzemēs pēdējās trīs desmitgadēs, vairāki romāni ir pārtapuši filmās. Līdzās J.M.R. Lencam Eduards fon Keizerlings ir otrs pasaulē vispazīstamākais Baltijas vācu rakstnieks, tomēr atšķirībā no Lenca, kas savos darbos tikpat kā neskar Baltijas dzīves problēmas, Keizerlinga fantāzijas telpa, šķiet, gandrīz vienmēr saistīta ar Baltiju, arī tajos gadījumos, ja ne personvārdi, ne vietvārdi par to neliecina. Acīmredzot tā ir telpa, kuru viņš vislabāk pazīst un kurā turpina dzīvo savā iztēlē arī Minhenē, jau būdams pilnīgi akls.

Darba autors (15)

Recepcijas persona (7)

Dzimšanas laiks/vieta

14.05.1855
Tāšu-Padures muiža
Dzimis 2./14. 05.1855 un bērnību pavadījis tēva īpašumā Mazdrogas muižā.

Miršanas laiks/vieta

28.09.1918
Ainmillerstraße, Rietumšvābinga, Minhene
Miris pēc ilgstošām ciešanām - akluma un triekas ķerts - savā dzīvoklī.

Personiska informācija

Eduards fon Keizerlings (von Keyserling, 1855-1918) ir dzimis Eduarda Ernsta Hermaņa grāfa fon Keizerlinga (Eduard Ernst Hermann Graf von Keyserling, 1809-1876) un Teofīles Dženijas dzimušas fon Rummeles (Theophile Jenny von Rummel, 1816-1894) ģimenē kā desmitais bērns divpadsmit bērnu ģimenē. Viņa māsas ir rakstniece Elīze fon Keizerlinga (Elise von Keyserling, 1842-1915), memuārliteratūras autore Heinriete fon Keizerlinga (Henriette von Keyserling, 1839-1908), māsas dēls - rakstnieks, jurists, mākslas vēsturnieks un tulkotājs Oto fon Taube (Otto von Taube, 1879-1973), tēva brālis - dabas pētnieks, ģeologs un lauksaimnieks Aleksandrs fon Keizerlings (Alexander von Keyserling, 1815-1891). Pēdējā mazdēls ir filozofs Hermanis fon Keizerlings (Hermann von Keyserling, 1880-1946).

Profesionālā darbība

Eduarda fon Keizerlinga literārajā mantojumā ietilpst četras lugas, vairāki stāsti, noveles un romāni. Viņa talants salīdzināts ar Teodoru Fontāni, Ivanu Turgeņevu un Hermani Bangu. Vācu literatūrā Keizerlings kopj ģimenes jeb t.s. sociālā romāna (Gesellschaftsroman) tradīciju.Kā atzīmējis literatūrpētnieks Rihards Koks, 19.gadsimtā “laulības vairs nav romāna laimīgs noslēgums, bet tā nelaimīgs sākums.” Cilvēku savstarpējās attiecības, cilvēks sabiedrības spogulī - tie ir jautājumi, kas visvairāk interesē Keizerlingu. Pirmajos prozas darbos – stāstā “Roza Hercas jaunkundze” (Fräulein Rosa Herz, 1887) un romānā “Trešais pakāpiens” (Die dritte Stiege, 1892) liela ietekme naturālismam. Lūzuma punktu impresionisma un jūgendstila virzienā iezīmē Minhenē pavadītie gadi. Keizerlings pilnīgi pāriet no sociālu problēmu risināšanas uz iedziļināšanos cilvēka dvēseles vibrācijās.
Darbu pirmizdevumi vācu valodā1887: Fräulein Rosa Herz. Eine Kleinstadtliebe [Roza Hercas jaunkundze. Mazpilsētas mīla]. Dresden.
1892: Der dritte Stiege. Roman. Leipzig.
1900: Ein Frühlingsopfer. Schauspiel in 3 Aufzügen [Pavasara upuris. Luga 3 cēlienos]. Berlin.
1901: Der dumme Hans. Trauerspiel in 4 Aufzügen [Muļķa Hanss. Bēdu luga 4 cēlienos]. Berlin.
1903: Beate und Mareile. Eine Schloßgeschichte [Beate un Mereile. Pils stāsts]. Berlin.
1904: Peter Hawel. Drama in 5 Aufzügen [Pēteris Hāvels. Drāma 5 cēlienos]. Berlin.
1906: Benignens Erlebnis. 2 Akte [Benignas piedzīvojums. 2 cēlieni]. Berlin.
1906: Schwüle Tage. Novellen [Tveicīgās dienas. Noveles]. Berlin.
1908: Dumala. Roman [Dumala. Romāns]. Berlin.
1909: Bunte Herzen. 2 Novellen [Krāsainās sirdis. 2 noveles]. Berlin.
1911: Wellen. Roman [Viļņi. Romāns]. Berlin.
1914: Harmonie. Novelle [Saskaņa. Novele]. Berlin.
1914: Abendliche Häuser. Roman [Vakarīgās mājas. Romāns]. Berlin.
1916: Am Südhang. Erzählung [Dienvidu pusē. Stāsts]. Berlin.
1917: Fürstinnen. Erzählung [Kundzes. Sāsts]. Berlin.
1918: Im stillen Winkel. Erzählungen [Klusos nostūros. Stāsts]. Berlin.
1919: Feiertagskinder. Roman [Brīvdienu bērni]. Berlin.

Kopoti raksti

1922: Gesammelte Erzählungen in 4 Bänden [Kopoti raksti 4 sējumos, sakārtojis Ernsts Heilborns (Heilborn)]. Berlin.

Tulkojumi latviski1901: Ziedoņa upuris. Skatu luga. Tulk. Jēkabs Duburs. Rīga: Kalniņš un Deičmanis.
1907: Zaldātu Ķērsta [atstāstījusi Edīte Elksnis]. Mājas Viesa pielikums, nr. 54.-55.
1907: Saskaņa. Mājas Viesa pielikums, nr. 59.-63.
1908: Dumala: romāns. Rīgas Apskata pielikums, nr. 4.-25. [J.Kleinberģa tulk.]
1908: Kultūras jautājumi. III. Par mīlestību [eseja]. Dzimtenes Vēstnesis, nr. 52.
1908: Pavasara naktī. Liepājas Atbalss, nr.60. [J.Jākobsona tulk.]
1908: Tveicējošas dienas [E.Elksnis tulk.]. Rīgas Avīze. nr. 170.-182.
1910: Par mīlestību un draudzību [eseja, pārdomas, tulk. -ts]. Īstais Vidzemes kalendārs, 3.-8.lpp.
1910: Pavasara nakts [O.Krolla tulk.]. Dzimtenes Vēstneša pielikums, nr. 114.-115.
1911: Grūtā brīdī. Sadzīve, nr. 72.-79 un Tagadne, nr. 1.-7. [A.Melnalkšņa tulk.]
1911: Raibās sirdis. Kurzemnieka pielikums, nr. 31.-33.
1912: Ciems. Jaunās Dienas Lapas pielikums, nr. 274., 280., 286.
1913: Viļņi: romāns. Latvija, nr. 120-123., 125.-134., 136.-137., 140.-141., 144.-150., 152.-155. [A.Dāles tulk.]
1942: Zaldātu Ķērsta. Stāsts [T.Lejas-Krūmiņa tulkojums]. Cilvēki un likteņi. Modernā vācu daiļproza. 214.-239. lpp.
1985: Zaldāta sieva Ķērsta [Gunta Vītoliņa tulk.]. Literatūra un Māksla, nr. 7.
2004: Krāsainās sirdis [S.Brices tulkojums]. Aizpute: H. fon Hiršheits.
Detalizētu E.fon Keizerlinga darbu bibliogrāfiju skatīt: Carola L.Gottzmann, Petra Hörner. Lexikon der deutschsprachigen Literatur des Baltikums und St.Petersburg. Vom Mittelalter bis zur Gegenwart. Bd. 2: H-M. Berlin, New York: Walter de Gruyter, 2007, S. 665-673. Jaunākus izdevumus skatīt Vācijas bibliotēku kopkatalogā GVK (Gemenisamer Verbundkatalog) tīmeklī.

Citātu galerija

..viņš arī savā ražojumā [luga "Pavasara upuris"] laimīgi iekustinājis to pašu stīgu, kāda izskan Hauptmaņa Hannelē un Halbes lugā "Die Jugend", pie kam vēl pievienojas raksturīgā oriģinalitāte, smalki novērojot apstākļus un tēlojot vācu publikai līdz šim vēl nepazīstamu apvidu. Lugas notikums norisinās leišu robežās. (..) Rakstnieka spēja liekas pastāvam vairāk episkā tēlošanā, nekā ātri uz priekšu virzošā dramatiskā darbībā. Jāvēlas tomēr, lai rakstnieks pēc tik ilgu gadu pūliņiem kļūtu patstāvīgs, jo kā iz šā ražojuma [luga "Pavasara upuris"] redzma, tad viņš atrodas vēl gluži kalpiskā atkarībā no saviem paraugiem.
Aspazija. Aiz dzimtenes šaurajām robežām. Mājas Viesa Mēnešraksts, nr. 11, 1900.

Viņa [Keizerlinga] labākie darbi papildina vācu 20. gs. sākuma perioda prozas mākslinieciski augstvērtīgāko devumu. (..) Gandrīz visos Keizerlinga darbos attēlota Baltija, tās cilvēki un ainavas, dzīve muižās un pilīs. Tēlojumi ir impresionistiski, trauksmaini; autoram ir daudz krāsu, taču toni parasti raksturo vēsa atturība. Keizerlings mēdz analizēt nogurušu aristokrātu psihi un viņu konfliktus, lielākoties - erotiskus.
Guntis Vītoliņš. [Ievads stāsta "Zaldātu sieva Ķērsta" tulkojumam]. Literatūra un Māksla, nr. 7, 1985.

Raksturojot Keizerlinga apbrīnojamo stāstnieka talantu, Hermanis Hese aizrāda uz to, ka vienu vienīgu vasaras pēcpusdienu viņš prot notēlot tā, ka tās gaismas un ēnu mijā atspoguļojas visa dzīve. Lions Feihtvangers savukārt pievērš uzmanību tam, ka Keizerlings savos stāstos apraksta gaužām konvencionālus notikumus, varētu pat teikt - gartenlaubes tipa literatūrā iecienītus notikumus: viņa varoņi krīt divkaujā, noslīcinās, aizbēg no ģimenes, nošaujas, iet bojā izbraucienos ar laivu utt. Tomēr Keizerlinga talants meklējas veidā, kādā viņš savu vielu apstrādā, atmosfērā, kas viņa tēlojumos apņem cilvēkus un lietas. (..) Savus varoņus viņš necenšas ne heroizēt, ne idealizēt: tie ir sava veida sociālas fosilijas bez reālas nākotnes.
Alnis Svelpis. "Bet neaizplīvurota pasaule tomēr ir varenāka". Karogs, 1988, nr.

Saiknes

Elīze fon Keizerlinga - Māsa

Dzimtais vārds

Eduard von Keyserling

Papildu vārdi

Johann Heinrich Nikolaus

Izglītība

1870–1872
Aizputes apriņķa skola
Atmodas iela 22, Aizpute
mācījies, mācību laiks nav precizēts.

1872–1874
Kuldīgas ģimnāzija
Kuldīga
pabeidzis pilnu ģimnāzijas kursu.

1875–1877
Tērbatas Universitāte
Ülikooli 18, Tartu
studējis jurisprudenci un mākslas vēsturi, 1877. gadā izslēgts, cēloņi neskaidri.

1877–1890
Vīne
studē filozofiju un mākslas vēsturi, iespējams, ar vācu rakstnieka Ancengrūbera (Anzegruber, 1839-1889) starpniecību iekļaujas Vīnes sociālistu pulkā, tas rosina interesi par naturālismu, precīzs uzturēšanās laiks Vīnē nav precizēts, visticamāk - pirms 1890.gada.

Dalība organizācijās

1875–1877
Kurzemes studentu korporācija "Curonia"
korporelis, 1877. gadā izslēgts uzvedības pārkāpumu dēļ

Dzīvesvieta

1891
Štutgarte
uzturas Štutgartē un Bādherenalbā pie brāļa Oto fon Keizerlinga.

1891–11.1895
Tāšu-Padures muiža
Dzīvo kopā ar māti saimnieko, nodarbojas ar lauksaimniecību dzimtas īpašumā. Pēc mātes nāves viņas muižas Tāšu Padurē (Telsen, Paddern) nonāk atbilstoši mātes testamentam viņa brāļu īpašumā, neprecētie bērni, t.sk. Eduards fon Keizerlings, viņa māsas Henriette un Elīze izceļo uz Vāciju, sākotnējā iecere par apmešanos Bāden-Bādenē tiek atmesta, jo Eduards fon Keizerligs izvēlas Minheni.

12.1895–03.1899
Minhene
Apmešanās vietas Minhenē precizētas pēc sarakstes: Kochauzenas Pansija (Pension Cotzhausen, Arcisstr. 44), 1897 -1899 Ramberga ielā 3 (Rambergstrasse 3). Abas adreses ir pilsētas centrā, Minhēnas bohēmas dalībnieku populārā apmešanās vietā t.s. Švābingā. Mājas, kurās Keizerlingi mitinās, nav līdz mūsu dienām saglabājušās.Ziņas no: O.v.Taube. Daten zu Biographie Eduard von Keyserlings. In: Euphorion, Bd.48, H.1, 1954, S. 96.

1900–1918
Ainmillerstraße, Rietumšvābinga, Minhene
Ielas 19. numurā E. fon Keizerlings dzīvo no 10.07.1900 līdz 1908. gadam - 3 [4]. stāvā un no 24.4.1908. gada līdz savai nāvei 1 [2]. stāvā kopā ar māsām Henrieti un Elīzi, kuras kļuva par viņa kopējām slimības (sifiliss) laikā. Pēc abu māsu nāves Keizerlingu kopj viņa trešā māsa Hedviga, kura pēc Keizerlinga nāves pēc rakstnieka vēlēšanās iznīcināja gandrīz visu viņa rokrakstu arhīvu. Minhenē Keizerlings visbiežāk tikās ar Franku Vēdekindu, Alfrēdu Kubinu, Maksu Halbi, Karlu Krausu un Aleksandru fon Bernusu, tiekas un sarakstās arī ar R.M.Rilki un citiem. No: G.J.Bellinger, B.Regler-Bellinger. Schwabings Ainmillerstrasse und ihre bedeutendsten Anwohner. Norderstedt: Books on Demand 2003, S. 193-195.

Ceļojums

29.03.1899–10.1900
Itālija
Eduards fon Keizerlings izceļo uz Itāliju, lai uzlabotu veselību 1899/1900 gada ziemā, kopā ar māsām Elīzi un Henrietu. Iespējamais maršruts: Verona, 31.03.1899. Venēcija, 1.07.1899. Florence, 29.07.1899. Sjēna, 30.09.1899. Roma, pēc tam visticamāk - Neapole, bet 1.11.1900. gadā Keizerlingi jau ir apmetušies Minhenē. Ceļojuma laikā tikšanās ar Itālijā dzīvojošajiem radiem un citiem Kurzemes vāciešiem, jo īpaši cieši sadraudzējoties ar barona Vilhelma Noldes ģimeni Florencē. Ziņas no: O.v.Taube. Daten zu Biographie Eduard von Keyserlings. In: Euphorion, Bd.48, H.1, S. 96-97.

Piemiņas vietas

1947
Keizerlinga iela, Minhene
Nepilnus 700 m gara iela vienā no Minhenes rajoniem - Pazingā-Obermencingā (Pasing-Obermenzing) 1947. gadā nosaukta E.fon Keizerlinga vārdā.

13.05.2005
Tāšu-Padures muiža
Pie muižas ēkas Vācijas vēstnieks Latvijā Ekarts Herolds atklāj piemiņas plāksni par godu Eduardam fon Keizerlingam.

Apglabāts

03.10.1918
Ziemeļu kapsēta, Minhene
Apglabāts Švābingas rajona Ziemeļu kapsētā Minhenē. Bērēs pie kapa ar runu uzstājas Makss Halbe, vainagu noliek arī Minhenes teātra pārstāvji. Mūsdienās Keizerlingu ģimenes kapavieta mainījusi īpašnieku, tomēr par Keizerlinga apbedījumu liecina neliela plāksnīte tieši uz kapa vietas.