Dzintra Žuravska

Dzimusi kā otrais bērns piecu bērnu ģimenē. Tēvs – agronoms. Pamatskolas laikā dzīvojusi daudzās Kurzemes vietās, jo ģimene devās dzīvot tur, kur tēvu norīkoja darbā.

Mācījusies gan Vānē, gan Cērē, Zūrās, Saldū, gan Ventspils 1. vidusskolā.

LITERĀRĀ DARBĪBA

Pirmā publikācija
1957: dzejolis "Vīnogas" Tukuma rajona laikrakstā "Sarkanā Kandava" (30. maijā)

Publicējusies dažādos periodiskajos izdevumos, visvairāk laikrakstā "Talsu vēstis".

Daudzi Dzintras Žuravskas dzejoļi pārtapuši dziesmās, piemēram, Ērika Ķiģeļa komponētā "Līvu” dziesma "Svētelis".

2007: Piedalījusies Pasaules un Eiropas Neredzīgo savienības organizētajā Starptautiskajā eseju konkursā Braila rakstā un saņēmusi galveno balvu par eseju "Gaismas pielietā tumsā".

Stāsti
1979: "Meža sonāte" (Liesma)
2013: "Piecžuburis" (Sol Vita)

Romāni
2003: Cietsirdīgās spēles (Lauku Avīze)
2005: "Miljona medībās" (Lauku Avīze)
2007: "Desmit pēdējās dienas" (Lauku Avīze)
2007: Nolādēto ciems (Skarbajā krastā 1) (Sol Vita)
2007: "Karu krustcelēs" (Skarbajā krastā 2) (Sol Vita)
2007: "Uz baltās nebūtības sliekšņa" (Sol Vita)
2008: "Cerību vārtos" (Skarbajā krastā 3) (Sol Vita)
2008: "Kurzemes katlā" (Skarbajā krastā 4) (Sol Vita)
2008: "Sarkano saulrietu salā" (Poligrāfijas infocentrs)
2008: "Svešā sirds" (Lauku Avīze)
2009: "Saules stars asaru lāsē" (Poligrāfijas infocentrs)
2009: "Atgūtās pajumtes" (Skarbajā krastā 5) (Sol Vita)
2010: "Būt sievietei baltā" (Lauku Avīze)
2011: "Viļņa virsotnē" (Skarbajā krastā 6) (Sol Vita)
2011: "Ne jau pēdējo dienu dzīvojam" (Skarbajā krastā 7) (Sol Vita)
2012: "Senču mantojums un lāsts" (Sol Vita)
2012: "Izcirtumā dzērve kliedz" (Sol Vita)
2014: "Nakts mūža garumā" (Sol Vita)
2014: "Testaments" (Sol Vita)
2016: "Kad bumerangs atgriežas" (Sol Vita)
2016: "Labirinta sindroms" (Sol Vita)
2017: "Iegūstot zaudēts, zaudējot iegūts" (Sol Vita)
2018: "Vieta, kur sirds silst" (Sol Vita)
2019: "Kā pa plānu ledu" (Sol Vita)
2021: "Aizejot neaizcērt durvis" (Sol Vita)
2021: "Tauriņa lidojums ugunī" (Sol Vita)
2021: "Kam tiks mantojums" (Sol Vita)
2022: "Svešs starp savējiem" (Sol Vita)
2023: "Likteņa krustpunktos" (Sol Vita)

Dzeja
1976: "Jūras noburtais" (Liesma)
1993: "Piemares vējos" (bez izdevēja norādes)
2005: "Laika zīmes" (Garā pupa)
2008: "Cauri varavīksnes vārtiem" (Poligrāfijas infocentrs)
2014: "Savas pasaules vidū" (Sol Vita)
2015: "Balto spārnu ēnā" (Sol Vita)
2016: "Ar ceļa vēju" (Sol Vita)
2018: "Laikmetu atšalkās" (Sol Vita)
2020: "Uz gaismas sliekšņa" (Sol Vita)
2021: "Gadskārtu saulgriežos" (Sol Vita)
2023: "Man viena mūža nepietiek" (Sol Vita)

Proza bērniem
1989: "Maksa par nodevību" (Liesma)
1997: "Dzeguzēns" (Pētergailis)
2006: "Balto buru pasaulē" (Garā pupa)
2010: "Mazais, Unamuna un citi" (Poligrāfijas infocentrs)
2016: "Zēns no Zilās planētas" (Garā pupa)

PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "JŪRAS NOBURTAIS"

"Jauna, satraucoši spilgta zvaigzne pie dzejas debesīm nav uzlēkusi. Un tomēr – kāpēc tik grūti atrauties no vārsmām? Kur meklējams Dzintras Žuravskas dzejas valdzinājums? (..) lai izprastu Žuravskas dzeju, manuprāt, jārisina jautājums par "prātu un sirdi". Krājumā vairākkārt atrodami tēli, kas vienlaicīgi varētu apzīmēt grandiozus filozofiskus jēdzienus – jūra, Visums, planēta. Tomēr Žuravskas filozofiskās atziņas nepārsniedz mūsdienu cilvēkam vispārzināmo domu loku. Un gandrīz nekur Viņas doma neparādās kaila loģiskā formulējuma veidā. Gandrīz vienmēr dzejniece runā dabas tēlos. Krājuma kolorītu izteic un tā galvenajai idejiskajai līnijai visvairāk atbilst Baltijas (precīzāk – Latvijas, vēl precīzāk – Kurzemes, visprecīzāk – Rojas) krastmalas ainas. (..) viņa daudz runā par ļaužu likteņiem, par darba cilvēkiem – galvenokārt zvejniekiem, par pašu darbu. Vairākkārt viņa dzejo par cilvēkiem, kam vārsmas tiek veltītas ļoti reti ("Aklajam"; "Neglītajai"). Gandrīz visos darbos trīs dvēseles intonācija, kas saucama par sirsnību, saudzību, mīlestību vārda visplašākajā nozīmē. Šis tonis, par laimi, pārskan citus, mazāk melodiskus."

Arvīds Plaudis. Līdz pusei izstāstītie likteņi. Padomju Jaunatne, 11.09.1976.

"Pārlapojot Dzintras Žuravskas krājumiņu, rodas divējādi iespaidi; vietumis šķiet, ka atsevišķas rindkopas būtu rakstījuši divi dažādi cilvēki. Un, tikai vairākkārt pārlasot, kļūst skaidrs – neskatoties uz visiem, bieži vien itin veiksmīgiem formas meklējumiem, vārda pretestība palaikam palikusi nepārvarēta. Vārda moka – lūk, piemirstais termins, ko derētu biežāk atcerēties. Dzejnieces liriskā varone – sieviete, kas augusi jūras malā. Visai grāmatiņai vijas cauri šo jūrmalniecisko izjūtu gamma, dažādos dzīves un laika posmos atspīdot dažādās krāsās. Līdz ar to krājums rada vienotu kopiespaidu. Un tas ir apsveicami. Sliktāk jau, ka gandrīz, visas noskaņas, pārdomas, ainas un tēli pastāv it kā paši par sevi, atrauti no reālās apkārtnes, no sava laika. Būtu muļķīgi izvirzīt prasību, lai autore precīzāk attēlotu doto vidi, kādu konkrētu vietu jūrmalā – galu galā dzeja nav apraksts. Tomēr visa rakstības maniere, tēlu sistēma un atribūtika ir tik jūrmalnieciski abstraktas, ka, nezinot dzejoju tapšanas un grāmatas iznākšanas laiku, lasītajam tikpat labi var likties, ka krājumiņš radies trīsdesmitajos gados. "

Harijs Heislers. Piejūras dziesma. Karogs, Nr. 9, 1.09.1977.

PAR GARSTĀSTU "MEŽA SONĀTE

"Žuravskas pirmajam prozas darbam par sasniegumu jāuzskata jau tas, ka autore pratusi saglabāt klusinātus toņus, sava veida kamerstilu. 175 stilistiski noskaņotas lappusītes – tas nav maz. Jā, iebilst "Meža sonātē" varētu pret daudz ko. Pret meža orķestri, ko 129. lappusē diriģē sonātes galvenā varone Ane. Šādas dzirdes halucinācijas muzikāli apdāvinātiem cilvēkiem (un Ane tāda ir) laikam gan pilnīgi iespējamas, bet tad vajadzēja tās attēlot tik dzīvi, lai kādu mazumu no meža mūzikas spētu saklausīt arī lasītājs. Citādi viņš diez vai šim orķestrim ticēs. Varētu iebilst pret Hardija māti Validu, kas brīžam rādīta jau tik nesimpātiska, ka jāpabrīnās, ko viņā savā laikā atradis tās pirmais un ko vēl joprojām atrod tagadējais vīrs. Valida ir sonātes griezīgākā disonanse. Un, beidzot, varētu iebilst arī pret to, ka Dzintrai Žuravskai pamaz humora. Nē, es nepārteicos. Humors visvairāk nepieciešams taisni nopietnas noskaņas darbos – lai izceltu un arī lai līdzsvarotu pārējās emocijas. (..) "Meža sonātes" sižets nesarežģīts, personāžs iezīmēts pietiekami skaidri. Autore cēlusi to, par ko bijusi droša, kas spēs nest."

Valdemārs Ancītis. Trīs grāmatas par cilvēkiem mežā. Karogs, Nr. 5, 1.05.1981.

PAR STĀSTU "MAKSA PAR NODEVĪBU"

"Rakstniece izvēlējusies stāsta žanru, lai, izmantojot dokumentālu vēstures materiālu, risinātu arī morālētiskus jautājumus, kas skar pusaudžu dzīvi, audzināšanas problēmas, bet galvenokārt, lai akcentētu vīrišķības un gļēvulības, uzupurēšanās un nodevības izpausmi dažādos dzīves brīžos. Rakstniece mēģinājusi atbildēt uz jautājumu, kādi ir cēloņi dažāda veida psiholoģiskajiem konfliktiem pusaudžu vidū. Kādi apstākji veicina fiziski stiprāko, bara instinkta vadīto zēnu cietsirdību pret vājāko, neaizsargātāko. Atbildi autore saskata šķietami stiprākā vājumā, kas saduras ar ārēji neaizsargātāka cilvēkbērna garīgo pārākumu. (..) Rakstniece iecerējusi stāstu visai sarežģīti. Tajā ir vairākas sižetiskās līnijas, ar nolūku to krustpunktā – stāsta kulminācijā – atklāt darba galveno jēgu. Dzintra Žuravska stāstā vēstures notikumus izmantojusi savu varoņu darbības vides raksturošanai, turklāt pusaudža skatījumā. Tā uzzinām par okupācijas režīma īpaši nežēlīgu izpausmi, par vietējo iedzīvotāju savstarpējām attiecībām, par neredzamās pagrīdes darbību Kurzemē. (..) Nevēlos apšaubīt autores iecerēto stāsta pamatideju, ka par nodevību jāsaņem sods. Rakstniekam ir tiesības īstenot jebkuru ideju, bet tas jādara saskaņā ar mākslas darba kā dzīves patiesības atspoguļotāja likumībām un līdzekļiem. (..) Kad autorei izdevies iejusties materiālā un pilnībā uzticēties savu varoņu radītai iekšējai pasaulei, tad radušās patiesi talantīgi uzrakstītas lappuses, vēstures notikumi atdzīvojas un paliek atmiņā. Taču kopumā stāsts ir visai samākslots, nepārliecina sižetiskās pārejas. Zēnu psiholoģiskā stāvokļa atklāsme autores pārstāstījumā daudzviet nav izdevusies. Tādējādi stāsta atziņa neizriet no daiļdarba būtības, bet ir autores ieceres uzspiesta."

Solveiga Vārpa. Nodeva vēsturei. Karogs, Nr. 10, 1.10.1989.

PAR DZINTRAS ŽURAVSKAS PROZU

"Dzintras Žuravskas prozas sacerējumu plašā tematika atspoguļo dzīves laikā uzkrāto pieredzi – grūtajā bērnībā pārdzīvoto, pusaudžu gados novēroto, braucot kopā ar ģimeni pa visu Kurzemi, iepazītie cilvēki un viņu likteņi, izzinātie arhīva materiāli un vēstures liecības. Romānos un stāstos atklājas precīzs vēstures atspoguļojums dažādos laika griežos, risina asas morāli ētiskas problēmas – par gļēvulību un nodevību, garīgu izturību un godīgumu, par cilvēku izdarītajām kļūdām, par ko bieži nākas atbildēt."

(Anda Kuduma par Dzintru Žuravsku)

rakstniece

Poga

Valgale
Bērnību pavada Talsu novada Abavas ciema "Dižgriķos" (tagad: Talsu novada Valgales ciems), kur saimniekoja vecmamma.

1962
Mērsrags

1972
Roja

Zūru pamatskola
Skolas iela 10, Ventava

Vānes pamatskola
Vānes pagasts

Cēres pamatskola
Cēre

Ventspils 1. vidusskola
Ventspils

1957
Sabiles vidusskola
Sabile

1957–1962
Latvijas Universitāte
Rīga
Vēstures un filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļa

1962–1965
Mērsraga astoņgadīgā skola
Mērsrags
Skolotāja

1962–1971
Mērsraga kultūras nams
Mērsrags
Mākslinieciskā vadītāja

1972–1988
Rojas vidusskola
Roja
Bibliotekāre

Atzinības krusts
Goda zīme piešķirta ar Ordeņa kapitula 2006. gada 12. oktobra lēmumu. (Goda zīme pasniegta 2006. gada 11. novembrī Rīgas pilī).
Lielā sevišķās pakāpes goda zīme
2006

Egona Līva piemiņas balva ''Krasta ļaudis''
Egona Līva piemiņas balvas "Krasta ļaudis" diploms par "Literāro veikumu" piešķirts par septiņu romānu ciklu "Skarbajā krastā".
Literārais veikums
2011