Andrejs Iksens

22.02.1888 – 08.06.1962

Andrejs Iksens (1888–1962) – literāts un karavīrs. Dzimis Odzienas pagastā. Izglītību ieguvis Latvijā un Krievijā. Pirmās literārās publikācijas kopš 1919. gada. Stāsti un tēlojumi jaunatnei apkopoti krājumos "Upmalas zēni" (1927), "Ganu zēnu prieki un bēdas" (1930), "Makšķernieka piezīmes" (1938). Sakārtojis dokumentālu krājumu par cīņām ar Bermontu –"Daugavas sargi" (1923). 20. un 30. gados periodikā ar pseidonīmu Andriks publicēja feļetonus. Apraksti par Latvijas nacionālajiem cīnītājiem apkopoti grāmatā "Varoņu gaitas" (1934).Ar pseidonīmu Andžs Augšupēdis publicējis erotisku, nerātno dainu leksikā rakstītu poēmu "Kramu cilts" (1953). Leģionāru kaujas 2. pasaules karā attēlotas poēmā "Marokas Baigais" (1958). Rakstījis arī patriotisku dzeju. Starplaikā starp abiem pasaules kariem nodarbojies ar rakstniecību un žurnālistiku. Šo nodarbi turpināja arī, kopš 1951. gada dzīvodams Austrālijā. Dzeja, jaunatnes grāmatas, kara tēlojumi un humoristiski feļetoni nereti publicēti ar pseidonīmu Andriks.

Darba autors (28)

Sastādītājs (2)

Redaktors (1)

Komentāra autors (2)

Recepcijas persona (10)

Dzimšanas laiks/vieta

22.02.1888
Bērzmuiža, Odzienas pagasts.

Miršanas laiks/vieta

08.06.1962
Brisbena

Personiska informācija

Dzimis Odzienas pagasta Bērzmuižā muižas kalpa ģimenē.
Piedalījies 1905. gada revolūcijā un mežabrāļu kustībā ar segvārdu A. Cirvītis.
1909–1919: strādājis Krievijā un Polijā.

Strādāja par ierēdni un grāmatu tirdzniecībā Pēterburgā un Kazaņā līdz 1909, kad iesaukts karadienestā un dienējis Pleskavā, no kurienes sūtījis dzejoļus latviešu laikrakstiem, bet šī posma dzeja nav tikusi publicēta.

Latvijā strādājis dažādās pašvaldībās.

1945–1946:(līdz 11. martam) 11 mēnešus atradies gūstā Vācijā Auerbahā pie Ambergas, tur tika izdoti žurnāla "Aiz dzeloņstieplēm" 3 numuri, kur publicēti arī Andreja Iksena darbi. Laiku gūstekņu nometnē aprakstījis darbā "Zem kaila ķiršu koka", kas publicēts 1956. gadā "Daugavas Vanagi" 1. numurā.

Sieva Ernestīne Iksena, dēls Ziedonis Iksens, meita Ingrīda Iksena.

Profesionālā darbība

1906: pirmie literārie mēģinājumi publicēti Pēterpils satīriskajā žurnālā "Pēriens" (citur minēts izdevums "Rīkstes", kur publicējies ar pseidonīmu A. Cirvīts)
1919: pirmā publikācija – dzejolis "Brāļiem kaujas laukā" laikrakstā "Latvijas Sargs" 28. decembrī.
1939: J. Rozes izdevniecībā iesniegts dzejoļu krājums, tas nav izdots, gājis bojā.

Sarakstījis sadzīves situāciju komēdijas "Putrienas valodnieki" (1924) un komēdiju "Saņemiet piemaksas" (1933).

Literārie darbi publicēti izdevumos "Latvijas Sargs", "Latvis", "Līdums", "Aizsargs", "Malienas Ziņas", "Saldus Avīze", "Latvijas Jaunatne", "Talsu Balss", "Pēdējā Brīdī", "Lāčplēsis" un citur, trimdā publicējies periodiskajos izdevumos "Austrālijas Latvietis", "Austrālijas Latvieša literārajā pielikumā", "Austrālijas Latvieša Gada grāmatā", "Daugavas Vanagu Mēnešraksts", "Sauksme", "Latvju Domas", "Jaunaudze", "Tēvzeme", "Lāpa", "Latvija", "Lāčplēsis"un citur.

Dzejoļu krājums "Latvju sēta" izdots pēc autors nāves.

Literārās godalgas

1958: Latviešu Preses biedrības Austrālijas kopas balva par poēmu "Marokas Baigais".

Žurnālistiskā darbā un darbs redakcijās

1923: rediģējis humoristisko žurnālu "Rūgtās Drapes".
20. gs. 20. gados strādājis laikraksta "Latvijas Kareivis" redakcijā.
1927: laikraksta "Līdums" redakcijas loceklis.
1950–1951: laikrakstā "Latvija" (1950, 1951) publicēta rakstu sērija par nozīmīgiem latviešu karavīriem.
1955: rediģējis kalendāru "Laika soļi".

Militārā karjera

Karavīra gaitas sāka kā rezervists krievu armijā 1. Pasaules karā, piedalījies daudzās kaujās, Ravkā pie Polijas ievainots, 1914. gada 22. decembrī sagūstīts un līdz 1919. gada vasarai atradies gūstā Vācijā (šis posms aprakstīts stāstā "Vācu gūstā" žurnālā "Aizsargs", 1922, Nr. 1–11 un grāmatā "Varoņu gaitas", 1935)
Latvijas armijā dienējis Kara padomē.

1919. gada augustā atgriezies Latvijā, iestājies Latvijas armijā, cīnījies Studentu bataljonā pret Bermontu. Piedalījies Rīgas aizstāvēšana pie Daugavas tiltiem 1919. gada 9. un 10. oktobrī.
Viens Latvijas Aizsardzības biedrības dibinātājiem.

Militārie apbalvojumi

Sv. Jura 4. šķiras krusts.
Lāčplēša kara ordeņa 3. šķira (par drošsirdību).

Citātu galerija

"Dzejā klasiskās formās pausts patriotisms un elēģiskas pārdomas."

Vecgrāvis, Viesturs. Latviešu rakstniecība biogrāfijā. Rīga, 2003, 242. lpp.

"Andrejs Iksens ir viens ir nedaudzajiem karavīriem, kas pēc brīvības kara pievērsās rakstniecība. Vairākos tēlojumos Upmalas zēni, Makšķernieka piezīmes u. c., tas pārstaigā savas bērnu dienu takas. Tāpat arī savās komēdijās Putrienas Valdnieki un Saņemiet piemaksas Iksens tēlo lauku dzīvi."

Jurka, E. Andrejs Iksens. Daugavas Vanagi, 1958, Nr. 2.

"Ganu zēnu prieki un bēdas" (1930)

"Ārēji gludi apstrādāti ganu zēnu piedzīvojumi, bet bez iekšēja spraiguma, ganu zēnu īstās izjūtas un īpatnējās valodas. Autors tēlojumam pieiet ar pieauguša cilvēka jaunības idealizējošu skatu. Darba jaunatne šai darbā maz ko atradīs."

Ziemelis, A. Jauniznākušas grāmatas. Signāls, 1930, Nr. 4–5.

"Iksena grāmata gan uzrakstīta kā garāks jaunatnes stāsts par divu ganu zēnu piedzīvojumiem un izjūtām vienā vasarā, bet trūkst stāsta spraiguma un kopsakara, kāpēc arī autors pilnīgi pareizi šo darbu nosaucis par tēlojumu virkni. Tēlot Iksens prot labi un šķiet šī ir viņa stiprākā puse visos tanīs rakstniecības novados, kuros viņš mēģinājis rakstīt. Ar sabiezinātu krāsu palīdzību viņš vietām panāk labu dzejisku iespaidu, kurpretim stāstījums, bet it sevišķi vietām garie un sausie dialogi, pat garlaiko. Arī raksturi nav spilgti izturēti, vietām stipri stūraini un neatgādina vairs patiesus dzīvus cilvēkus, bet pieauguša cilvēka skatījumā aprakstītus bērnus, sevišķi kad diezgan garās sarunās divpadsmit gadus veciem zēniem liek mutē par daudz gudrus vārdus viņu vecumā."

Deisons, R. Sējējs, 1938, Nr. 5.

Poēma "Marokas Baigais" (1958)

"Kā dzejdarbs Iksena poēma latviešu trimdas literātūras stipri feminīni noskaņotajā korī ir teicams izņēmums. Stingros, drošos četrpēdu jambos, šai daudzu cildenu literātūras darbu pantmērā rakstītie Iksena panti saistās senlaicīgi vienkāršā, skanīgā un krāsainā ritumā. Tā ir karavīra, vīrišķīgā stilā veidota dzeja ar īpatniem un asprātīgiem salīdzinājumiem un šķautnaini asiem spriedumiem. Taču tai netrūkst arī dziļi izjustu dabas notikumu tēlojumu un sirsnīgu un maigu momentu un – galvenais – daudz konkrētās lietās vērota un mīlēta skaistuma.

Sarma, Jānis. Zieds uz daudzu kapiem. Austrālijas Latvietis, 1958, 22. novembris.

"Ja poēma nav sevišķi augstu vērtējama kā tīrs mākslas darbs, tad galvenokārt tādēļ, ka autors nav vēlējies meklēt kādu dzejas īpatnību vai modernisma žanru. Otrkārt, diezgan pavirši pāriets dziļākiem personības un kauju psīchozes raksturojumiem. Tomēr darbam kā attiecīgā laika un it īpaši Latviešu leģiona cīņu notēlojumam sava neatņemama un paliekoša vieta paliks. Vairāk nekā 15 gadu mūs šķir no šiem notikumiem, bet tie nav aizmirsti, jo cīņa par Latvijas atbrīvošanu, gan tikai citiem ieročiem, joprojām turpinās. Tātad,–dzīvs arī varoņu gars. Tādēļ Andrejam Iksenam par veikto darbu var teikt tikai paldies."

Sudrabiņš, Jānis. Slavinājums varonim. Daugavas Vanagi, 1959, Nr. 5.

"Latvju sēta" (1962)

"Andreja Iksena oktāvas Latvju sēta simpātiskas kā lirisks slavinājums mūsu lauku sētai, kas tagad nolemta iznīcībai, bet tēlainības ziņā dažviet autoram pietrūcis īstākas varēšanas."

[Bičolis, Jānis]. Laiks, 1963,30. marts.