Par Andreja Grāpja personību
"Andrejam
patika izaicinājumi, aizliegto augļu saldums. Tā pēc grandiozajiem Jāņiem
Brakos 1976. gadā, Andrejs no rīta lepni paziņoja, ka saullēktā abi ar
Jāni Ķirškalnu Braku kalnā nodziedājuši “Dievs, svētī Latviju!”. Tāpat viņš
varēja ierasties Teātra muzejā un 70. gadu nogalē man pēc sarīkojuma
pasniegt sarkanbaltsarkanas neļķes, kam pievienota kartīte ar K. Ulmaņa
citātu. Tādas spēles viņam sagādāja jautrību. Neko vairāk.
Ievēroju
vēlākos gados, kad Andrejs jau strādāja muzejā, ka viņš pieturējās pie
klasiskām vērtībām. Viņu neaizrāva ne jaunākā dzeja, ne meklējumi muzeoloģijas
laukā. Sarunās viņš iesaistījās ar tiem, ar kuriem sarunāties viņam šķita interesanti
un kur arī pats varēja uzzināt kaut ko jaunu. Tā rezultātā jaunie kolēģi dažkārt
baidījās viņam tuvoties. Sastapies ar nezināšanu, viņš varēja būt ironisks vai
vienkārši aiziet."
Eņģele, Māra (muzeja speciāliste, Andreja Grāpja kolēģe Rakstniecības un mūzikas muzejā)
"Pirmais, kas nāk atmiņā, ir Andreja Grāpja skaļie,
aizrautīgie smiekli. Vairs pat neatceros, kas tos izraisīja. Varbūt paša
Andreja stāsts par kāda literāta dzīves kuriozu. Visdrīzāk tas. Andrejs bija
cilvēks ar daudzām šķautnēm. Dažas no tām varēja būt krietni asas. Dažas,
šķiet, auga uz iekšu. Liekuļot viņš neliekuļoja. Tomēr Andrejs varēja būt arī
ļoti smalkjūtīgs kolēģis. Pateikt it kā nevilšus kādu labu vārdu tā, ka tu
saproti – tas ir pa īstam.
Jā, smiekli. Tajos bija kaut kas no tiešuma un arī
personības vēriena. Tā bija tā pati emocionālā amplitūda, kāda bija viņa
paaudzei. Mēs pazīstam dzejniekus Pēteru Brūveri, Māri Melgalvu. Andrejs bija
no viņu loka. Visi skolas gados gājuši kopā Līvijas Volkovas muzejnieku
pulciņā. Temperamenta ziņā Andrejs bija tikpat bravūrīgs, vienlaikus sirsnīgs
un bērnišķīgi ievainojams. Savā jomā tikpat aizrautīgi erudīts. Un tikpat
nepiemērots praktiskai dzīvei. Andrejs tiešām bija dzimis muzejnieks, kurš ar
īstu pētnieka degsmi un neatlaidību veidoja neaizmirstamās grāmatas par Augustu
Dombrovski (“Ziemeļblāzma” bija viņa otrā mīlestība pēc muzeja), Voldemāru
Kalpiņu, Jāni Gresti – arī liela mēroga un vēriena cilvēkiem... Manuprāt,
nenovērtējams ir viņa veidotais Jāņa Medeņa rakstu pirmais sējums. Andrejs
turēja godā tradīcijas stiprākās un spožākās virsotnes un pret mūsdienu
literatūras parādībām bija vērtējoši skeptisks. Savu pozīciju spoži mācēja
paust uzstāšanās reizēs ar referātiem, vadot literārus sarīkojumus muzejā,
rakstot recenzijas, kas pēdējos gados aizvien biežāk parādījās “Jaunajā Gaitā”."
Rižijs, Marians (Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts)
"Viņa pētniecisko interešu lokā bija Viļa Lāča pretrunīgā personība, kurā viņš atrada jaunus, līdz šim nezināmus aspektus, piemēram, Vecmīlgrāvja Baltās baznīcas 1930. gados izrakstītu draudzes piederības zīmi, veikli “paslēptu” zem rakstnieka otra vārda “Jānis”. Ar lielu aizrautību Andrejs pētīja kultūras mecenāta Augusta Dombrovska darbību, pārzināja arī Vecmīlgrāvja vēsturi. Viņš sarīkoja kolēģiem divas interesantas ekskursijas uz Dombrovska izveidoto “Ziemeļblāzmas” kultūras pili, tās parku, Burtnieku namu un apkaimi – pirmo 2007. gadā, vēl pirms šī kompleksa atjaunošanas, otro 2013. gadā. Viņu interesēja arī plašākai sabiedrībai mazāk zināmas personības, piemēram, Alfrēds Sausne Sibīrijas ceļos. Andrejam bija savas idejas par topošo Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīciju, tapa pat alternatīvs tās koncepcijas uzmetums, kas tika nodots kolēģu apspriešanai un papildināšanai. Tas gan palika nerealizēts. Andrejs bieži sēdēja muzejā līdz vēlam vakaram, atpūtas brīžos austiņās klausījās aizgājušo gadu dziesmas, īpaši Zāras Leanderes balsi, dažkārt pat aizrautīgi dziedāja līdzi. Ar viņa aiziešanu ir noslēdzies zināms posms muzeja vēsturē, jo viņš bija cilvēks, kuru nevarēja nepamanīt."
Miezīte, Ilona (Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte)
Par grāmatu "Pieci soļi: literatūrteorija pamatskolai"
"Autoram ir viegla valoda un skaidra izteiksme; tas, līdz ar asprātīgajām ilustrācijām .., dara šo tradicionāli drausmīgo mācību priekšmetu saprotamu un pat interesantu. (..) Pārejot uz kritiskām piebildēm, gribu uzsvērt, ka tā būs tikai šķendēšanās par to, ka šī grāmata nav ideāla – tāpēc ka tā ir vislabākā literatūrteorijas mācību grāmata, kādu man nācies turēt rokās, desmit gadus interesējoties par literatūru. (..) A. Grāpis, atšķirībā no teorētiķu vairākuma, prot izteikties tā, ka arī rakstnieki var viņu saprast, un teorētiski viņam nav izdevies atrisināt tikai neatrisināmo dzejas formulēšanas dilemmu, kā arī radīt lasītājos skaidrību par dažiem terminiem, piem. vārsma un motīvs. (..) Piekasīties varētu vēl šur un tur, tomēr vēlos uzsvērt, ka šīs darvas pilītes ir gaužām niecīgas, salīdzinot ar lielo informācijas daudzumu, kas ir tik pārskatāms un labi izklāstīts, ka kļuvis par gardu un barojošu medus podu ne tikai pamatskolniekiem un viņu skolotājiem, bet arī filoloģijas studentiem un (cerams) jaunajiem literātiem."
Ramba (Elsbergs), Jānis. Plaši, bet pārskatāmi. "Literatūra. Māksla. Mēs" 06.06.1996.