Alvils Augstkalns

Dzimis skolotāja Andreja Augstkalna un Annas Augstkalnas ģimenē.

Kopš 1927: publicējis valodnieciskus rakstus Latvijā, vēlāk arī ārzemēs.
Sarakstījis nozīmīgus pētījumus par latviešu vecajiem rakstiem ("Pirmie latviešu teksti un grāmatas", 1935), analizējis latviešu literāros tekstus, rakstījis par izloksnēm, pievērsies lietuviešu valodas jautājumiem, analizējis lietuviešu dainu pantmēru.

1930: Filologu biedrības rakstu 10. sējumā publicēto rakstu "Piezīmes par veclatviešu rakstiem" profesors Jānis Endzelīns ieteica ieskaitīt kā studiju darbu, jo "šis darbs ir gluži patstāvīgs un metodisks pareizs pētījums un sniedz jaunus rezultātus."

Viens no filoloģijas zinātnes rakstu krājuma "Ceļi" dibinātājiem un tā pirmā laidiena (1931) redaktors.

Brošūrās izdoti darbi skolu vajadzībām: "Mūsu valoda, viņas vēsture un pētītāji" (1934), "Leišu valodas elementi latviešu ģimnāzijai" (1935).

Darbojies arī bibliogrāfijā, sakārtojis rādītājus "Latvijas zinātne un literatūra. 1931. g." (1935), "J. Endzelīna raksti", "Kārļa Mīlenbaha raksti " (abi publicēti krājumā "Filoloģijas materiāli", 1933).

Par profesionālo darbību

"Nav daudz mūsu jauno valodnieku saimē tik spilgti, kaut arī varbūt mazliet vienpusīgi apdāvinātu zinātnieku, kāds bija pāragri mirušais cand. phil. Alvils Augstkalns (1907–1941). Vispār kluss, mazrunīgs, satiksmē ar draugiem, paziņām un kollēgām gandrīz vai pilnīgi mēms, rakstos viņš turpretim parādīja plūdin plūstošu valodību, plašu skatu uz lietām un ļoti labas zināšanas. Lai viņš pieskartos kādam jautājumam pieskardamies, viņš to tūliņ izsekoja un apcerēja sīki jo sīki ar tādu dedzību un vispusīgu uztveri, kas rādīja, ka Alvils Augstkalns spēj un prot godam veikt un pamatot savu uzdevumu. [..] prof. J. Endzelīns, kas allaž objektīvi novērtējis un atbalstījis spējīgus cilvēkus, kas viņus arvien labi pratis jau laikus saredzēt, Alvilu Augstkalnu cienīja un centās pašķirt viņam ceļu, vēlēdamies izaudzināt viņu arī sev par cienīgu pēcnieku universitātē, kur Augstkalns pēc studiju beigšanas bija atstāts sagatavoties profesūrai.
Egle, Kārlis. Valodnieku Alvilu Augstkalnu atceroties. Izglītības Mēnešraksts, Nr.3 (01.03.1943)

Par grāmatu "Mūsu valoda, viņas vēsture un pētītāji" (Rīga: Valters un Rapa, 1934)

"Tā ir maza grāmatiņa (tikai 31 lappusi bieza), bet saturā ļoti bagāta un vērtīga. Tā sniedz visā īsumā un visā koncentrētākā pilnībā valodu pētījumu vēsturi, kādas grāmatas un pamācības mums līdz šim nebija. [..] Man šo grāmatiņu izlasīt bija liela dziļa bauda. Tur apskatīti tik daudzi mūsu valodniecības vēstures jautājumi, izteikti tik skaidri un noteikti, ka atplaišķas par vairākiem valodnieciskiem jēdzieniem skaidrāks skats, nekā tas man līdz šim bija. Grāmatiņa padara arī šķietami ļoti sauso valodniecības jautājumu, tas pētīšanu un nozīmi — visas mūsu kultūras un pat tālās senatnes izzināšanas un noteikšanas ziņā — par dziļi interesantu un vieglāk izprotamu priekšmetu. Grāmatiņā katrs teikums ir skaidrs zinātnes kodols, tīrs valodniecības vēstures ekstrakts, un viss darbs ir dziļu studiju auglis. Grāmatiņa iedalīta trijās nodaļās: 1) skats valodas vēsturē, 2) īsa latviešu valodas pētījumu vēsture un 3) īss pārskats par latviešu ortogrāfijas vēsturi."
Āronu Matīss. Alvils Augstkalns. Mūsu valoda, viņas vēsture un pētītāji. Valdības Vēstnesis, Nr.236 (18.10.1934)

Aug. Kalns

Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija par rakstiem "Pirmie latviešu teksti un grāmatas", "Aizmirsts latviešu sakāmvārdu un mīklu krājums", "Seno latviešu vēsturiskie personu vārdi".
1936