"Pirmais [Zaļenieku pagasta] skolas pārzinis Kristaps Šuberts (slavenā komponista, pianista un Latvijas konservatorijas rektora Paula Šuberta tēvs) skolu vadīja no 1881. gada līdz 1891. gadam. Viņš bija aktīvs darbinieks sabiedrības labā, aizrautīgs biškopis. Par K. Šuberta vadīto skolu pēc toreizējo laikrakstu ziņām var teikt, ka tā bija labi apgādāta ar mācību līdzekļiem, klašu telpās bijusi laba ventilācija, plašums un gaišums. Pagasts skolas uzturēšanai ik gadus izdevis 865–1100 rubļu."
Štauere, L. Caur vētrām izturējusi. Zaļenieku skolai – 110. Jelgavas Ziņotājs, 1991, Nr. 156., 3. lpp.
"Pie Dobeles apriņķa agrākos gados noturamām skolotāju konferencēm visā laikā bija K. Šuberts viens no uzcītīgākiem dalībniekiem un darbiniekiem. Ja arī dažs rūgtums tam bij jāizbauda, tad tomēr sirsnība uz labo lietu nemitējās."
Kristaps Šuberts. Baltijas Vēstneša divdesmit piecu gadu jubilejai par piemiņu. Rīga: Baltijas Vēstneša administrācija, 1893, 156. lpp.
"Baltijas Vēstnesis gandrīz ikgadus sniedza Almanzora (Kristapa Šūberta, ja nemaldos, mūzikas mākslinieka P. Šuberta tēvs) stāstus, kuŗus, grāmatā izdotus, Niedra Austrumā tik smukos, jocīgos izteicienos bija pagalam nokritizējis. Bet mūsmājās Almanzors bija cienījams. 1900. gadā nāca laikam pats viņa gaŗākais stāsts "Piesis" par palaidnīgu gana puiku, kas, baudu bērns būdams, vareni nadzīgs uz visādiem stiķiem un niķiem. Bet saimnieka meiteni mīlēdams un sargādams, Piesis parādās arī kā lāga zēns, kaut gan beigās atkal noklīst un iet bojā. Nebija jau nu šim Almanzora darbam varbūt sevišķi augsta vērtība, bet mēs visi viņu lasījām lielā sajūsmā, smiedamies par autora jokiem (gan ne diez’ cik asprātīgiem) un skumdami par to, kas tur rādījās bēdīgs. Īpaši es nevarēju vien sagaidīt, kad avīzes vedīs no Smiltenes, un tēvam pats pirmais jaunos numurus kampšus izkampu no rokām, saukdams: "Kas tik nu būs noticis ar Piesi?""
Ērmanis, Pēteris. Avīžu stāsti. Piesaule, 1930, Nr. 7., 321. lpp.