Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs
Vēsture
1903. gadā pēc arhitektu Konstantīna Pēkšēna un Eižena Laubes projekta tika celts nams Alberta ielā 12.
1904. gadā Alberta ielas nama 9. dzīvoklī sāka dzīvot gleznotājs Janis Rozentāls un viņa dzīvesbiedre Ellija Forsele. Viņi tur mitinājās līdz 1915. gadam.
No 1906. gada līdz 1908. gadam kā apakšīrnieks dzīvoklī periodiski dzīvoja rakstnieks Rūdolfs Blaumanis, kurš bija Jaņa Rozentāla draugs un domubiedrs.
1973. gadā dzīvoklī tika atklāts Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs.
Darbība mūsdienās
Muzejā iespējams apskatīt Jaņa Rozentāla ģimenes viesistabu, bērnu istabu un guļamistabas. Šo telpu iekārtojums ir līdzīgs tam, kāds tas bijis mākslinieka dzīves laikā. Dzīvokļa otrajā stāvā rodama mākslinieka darbnīca, kurā aplūkojamas J. Rozentāla gleznas un zīmējumi, kā arī vairāku viņa skolnieku – Oto Skulmes, Jāņa Jaunsudrabiņa, Jāņa Sudmaļa – darbi.
Muzejā iekārtota arī rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa istaba, kuras ekspozīcija iepazīstina ar tādiem rakstnieka radošā darba aspektiem kā literatūru, žurnālistiku un teātri.
Muzejā regulāri iespējams apskatīt dažādas izstādes, kā arī apmeklēt gan izglītojošus nodarbību ciklus un lekcijas, gan mākslai, arhitektūrai un literatūrai veltītus pasākumus. Pieejamas arī vairākas izglītojošas programmas kā skolēniem, tā pieaugušajiem.
Muzejs ir Memoriālo muzeju apvienības struktūrvienība.
Citātu galerija
“Laika posmā starp 1904. un 1915. gadu šis nams Strēlnieku un Alberta ielas stūrī (tagad – F. Gaiļa ielā 12) bija labi pazīstams lielai daļai latviešu inteliģences. J. Rozentāla un neilgu brīdi arī R. Blaumaņa dzīves vieta bija it kā centrs, kur saplūda to cilvēku soļi un domas, kuriem rūpēja savas tautas mākslas un literatūras likteņi. Turp kā uz svētnīcu gāja arī tie, kuri spēra tikai pirmos soļus šai laukā.”
Līvija Volkova. Top Rozentāla un Blaumaņa muzejs. Padomju Zeme, Nr. 86, 22.07.1969.
“Doma par muzeju Fr. Gaiļa ielā radās jau 1946. gadā, taču tad viss pajuka, jo J. Rozentāls skaitījās “neērts” mākslinieks, “buržuāziskās mākslas pārstāvis”. Ne mazums gadu aizritēja, savs gadsimta ceturksnis, iekams lolotā iecere tapa par realitāti. J. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs “izkaroja” telpas un atļauju dibināt šo muzeju. Un arī tikai sakarā ar to, ka šeit ir dzīvojis R. Blaumanis. Tā vēl daudzus gadu desmitus pēc savas nāves R. Blaumanis palīdzēja draugam. Un visiem mums.
Arī muzejā abi latviešu dižie vīri it rokrokā. Augšējā stāvā blakus mākslinieka darbnīcai atrodas R. Blaumaņa piemiņas istaba. Tās iekārtojumu galvenokārt veidoja Līvija Volkova, rakstnieka mūža un daiļrades pētniece. Pie vienas sienas stends ar rakstnieka darbu izdevumiem, brilles, redakcijas žurnāls. Visi priekšmeti istabā irt i p o l o ģ i s k a slietas – tas nozīmē: tām nav nekādas tiešas saistības ar R. Blaumani. Tās tikai rāda, kā izskatījās 20. gs. sākumā. Vienīgi melno kažoku, kas rūpīgi noglabāts aiz stikla sienas, tiešām valkājis Blaumanis. Daudzi tā laika ievērojami cilvēki ciemojušies pie Blaumaņa. Akurāters, Skalbe… Viņu fotogrāfijas veido “dzīvo sienu”, kuru pētot, var uzklausīt laikabiedru atstātās atmiņas par Blaumani, par visiem pārējiem dzīvokļa iemītniekiem. Par to, kā tad šeit izskatījās, kā ritēja dzīve.
J. Rozentāla darbnīcā šķiet, ka darbs šeit nav norimis ne uz brīdi, ka pats mākslinieks pirms dažām minūtēm izgājis un tūlīt, tūlīt būs atpakaļ. Pār paleti pārmests balts gleznotāja ķitelītis, pie sienām cieši viena pie otras saliktas gleznas. Ilustrācijas, portreti, ainavas. J. Rozentāla meistarība parādīta visā daudzpusībā. Tā valdzina ar neizsakāmu gaišumu, ar īpatnējām sajūtu vēsmām. Gleznas pakāpeniski tiek mainītas,d e p o n ē t a s– tas ir, uz laiku paņemtas no citiem muzejiem. Tādēļ šurp var nākt vēl un vēl.”
Iveta Vanaga. Apmeklētājus gaidot… Pionieris, Nr. 9-10, 06.02.1990.
“Kad pa šaurām, neērtām, bet skaistām vītņu kāpnēm nokļūsit gleznotāja darbnīcā augšstāvā, ieraudzīsit ne tikai visiem zināmo gleznotāju Rozentālu ar viņa pazīstamajiem darbiem, bet arī dažādu periodu gleznas un studijas, arī četru viņa audzēkņu zīmējumus. Pie Rozentāla mācījies arī jaukais stāstnieks un mazliet naīvo zīmējumu autors rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš. Uz darba galda noslēptas apaļas brillītes. Kas ir redzējis kādā attēlā Jani Rozentālu ar brillēm? Gleznotājs bijis kaismīgs smēķētājs – kūpinājis cigārus un cigaretes. Uz galda atradīsit liecības arī par šo netikumu. Mazliet nomaļus pieslieta skaista vitrāža – vienīgā, kas saglabājusies no kāpņu telpā kādreiz izliktajām, darināta pēc Rozentāla skicēm. Ārā ejot, pie ieejas durvīm paceliet acis uz augšu – vitrāžu vietā ir nesen atjaunoti sienas un griestu gleznojumi. Skaisti... Bet mākslinieka darbnīcā tuvāk papētiet svarīgo melno krēslu! Tā atzveltnē izgriezti ērgļi, un uz šī krēsla sēdināti modeļi, piemēram, kāda L. Sveikule, aiz kuŗas muguras gleznā redzama krēsla īpatnā atzveltne. Stāsta, ka šajā krēslā sēdējis toreizējais Rīgas pilsētas galva Džordžs Armitsteds, kad gleznots viņa portrets. Un pēc tam Armitsteds atdāvinājis krēslu Rozentālam.”
Antra Grabe. Rozentāla Krēsls un Blaumaņa kažoks. Latvija Amerikā, Nr. 21, 21.05.2005.
Informācija