Krišjāņa Barona muzejs
Vēsture
1919. gadā Krišjānis Barons pārcēlās uz Rīgas centru, Suvorova (tagad K. Barona) ielu 3, kur apmetās dzīvoklī pie dēla Kārļa Barona. Viņš tur aizvadīja pēdējos četrus savas dzīves gadus.
Pēckara gados Baronu ģimenes mājvietā atradās komunālais dzīvoklis.
1968. gadā tika pieņemts lēmums par Krišjāņa Barona muzeja iekārtošanu šajā dzīvoklī.
1983. gada 11. janvārī, kad dzīvokli bija atbrīvojuši īrnieki, muzeja darbinieki saņēma tā atslēgas.
1985. gada 31. oktobrī Krišjāņa Barona muzejs vēra durvis apmeklētājiem. Tas darbojās kā Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja filiāle.
2009. gadā muzejs kļuva par Memoriālo muzeju apvienības struktūrvienību.
Darbība mūsdienās
Muzeja ekspozīcija iepazīstina ar Krišjāņa Barona dzīvi un darbu. Memoriālajā istabā iespējams apskatīt vienu no divām Dainu skapja kopijām, kā arī folklorista šūpuļkrēslu.
Muzejā regulāri notiek dažādi pasākumi un lekcijas, kas veltītas tradicionālās kultūras un jo īpaši Krišjāņa Barona dzīves un darba popularizēšanai. Pieejamas arī dažādas muzejpedagoģiskās programmas kā skolēniem, tā pieaugušajiem.
Muzejs piedāvā arī ekskursijas pa K. Barona darba un dzīves vietām Rīgā, kā arī pa viņa piemiņas vietām Kurzemē.
Citātu galerija
“Dainu tēva klātiene šeit jūtama ik uz soļa. Tepat uz galda viņa mūža darbs – “Latvju dainu” sējumi. Viņa istabiņā var redzēt viņa paša izgatavoto leģendāro kadiķa spieķi, galdnieka instrumentus un daudzas citas piemiņas lietas. Te ir arī viņa grāmatas un rokraksti – vēstuļu un atmiņu fragmenti, fotogrāfijas un dokumenti, kas vēstī par bērnību un jaunību, par mācību laiku Dundagā, Ventspilī un Jelgavas ģimnāzijā, tad – Tērbatas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, par Pēterburgas periodu, kad Krišjānis Barons darbojās “Pēterburgas Avīzēs” un iesaistījās jaunlatviešu kustībā, par Maskavā aizvadītajiem gadiem, kad aizsākās tautasdziesmu vākšana un kārtošana, un darbu Rīgā, ko Dainu tēvs turpināja līdz pat sava mūža pēdējai dienai. No 1810 vienību lielā Krišjāņa Barona fonda materiāliem muzejā tiks eksponēta tikai daļa, ar pārējiem, tāpat kā līdz šim, varēs iepazīties muzeja lasītavā. Kā pastāstīja Dainis Ivāns, muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā, šis lakonisms ir saistīts ar to, ka muzejs negatavojas sniegt apmeklētājiem milzīgu informāciju par Dainu tēva biogrāfiju un skaidrot Dainu pasauli visā tās pilnībā. Šoreiz svarīgāk šķiet kas cits – radīt atmosfēru, izraisīt vēlēšanos cilvēkā savas zināšanas par Krišjāni Baronu un tautasdziesmām paplašināt.”
D. Spertāle. Iesim ciemos pie Dainu tēva. Rīgas Balss, Nr. 114, 18.05.1985.
“Krišjāņa Barona muzejs līdztekus Rozes grāmatnīcai un vēl dažām gaišām vietām ir viena no salām, no glābjošām un drošām salām, kad reizēm liekas, ka garām un pāri plūst tikti nauda vai dubļi... Muzeja kolektīvs allaž sevī un muzeja apmeklētājos uzturējis veselīgu pašapziņu. Pastāvēšana bez izmisīgas nervozitātes šai bagātajā, prestižajā ielā – cik tā ir viegla? “Viegla,” atbild Rūta Kārkliņa. Muzeja darbinieki, pētot ielas vēsturi, konstatējuši, ka lēta, neievērojama šī iela nav bijusi nekad. Tā vienmēr bijusi dārga, smalka tirdzniecības iela, lielas kultūras iela – tepat Opera, Benjamiņu nams, Rīgas ģimnāzija, tagadējā Mūzikas akadēmija, šī iela saistīta arī ar daudzu grāmatu izdevēju un tirgotāju vārdiem... Protams, nekad kontrasts no iekšpuses un ārpuses nav bijis tik milzīgs. Nekad. Un tāpēc nekad vēl nav bijusi tik liela nepieciešamība pēc pašsaglabāšanās spēka, pēc spēka uzturēšanas vietām. Krišjāņa Barona muzejs ir tāda vieta.”
Ieva Raiskuma. Barona muzejā, Barona ielā. Latvijas Jaunatne, Nr. 244, 30.10.1993.
“Reizē ar Dainu Tēva 160 gadu atceri savu pirmo desmitgadi atzīmē muzejs Krišjāņa Barona ielas 3. nama 4. stāvā, kur atradās Barontēva pēdējā dzīves vieta. Tolaik vairs nebija līdzās uzticīgā sieva Dārta, Brāļu kapos atdusējās Latvijas brīvības cīņās kritušais mazdēls Kārlis. Tomēr ģimene bija kupla – dēls Kārlis, pazīstams zobārstniecības profesors un sabiedriskais darbinieks, vedekla Līna, kas bija Barontēva čaklākā palīdze rakstu darbos, un mazbērni Lidija, Biruta un Paulis. Savu otro izdevumu bija piedzīvojušas “Latvju dainas”, tapa izlases skolām un jaunatnei un atmiņu grāmata. Baronu dzimtas mājoklī valdīja darbīgs gars, draudzīga, labvēlības pilna gaisotne. No tā visa, tāpat kā no istabu iekārtām maz kas bija palicis pāri, kad lielās 150 gadu jubilejas priekšvakarā te beidza pastāvēt pēckara gados iedibinātais komunālais dzīvoklis.”
Aina Rozeniece. Nāc, bāliņi, mūs’ sētā! Latvijas Vēstnesis, Nr. 167, 27.10.1995.
Informācija