Aspazijas māja
Vēsture
1903. gadā tika celta divstāvu koka ēka Dubultos, kas gandrīz divdesmit gadus bija baltvāciešu Kiršteinu ģimenes vasarnīca.
No 1933. gada līdz 1943. gadam Dubultu mājā dzejniece Aspazija pavadīja mūža nogali.
Padomju laikā māju nacionalizēja.
1987. gadā Aspazijas māja kļuva par Jūrmalas pilsētas muzeja īpašumu.
1996. gadā muzeju atklāja apmeklētājiem kā dzejnieces piemiņas vietu.
2014. gada 3. oktobrī pēc restaurācijas tika atklāta Aspazijas māja, kā arī tai blakus esošā administratīvā ēka.
Darbība mūsdienās
Muzejā iespējams nokļūt 20. gadsimta 30. gadu atmosfērā un apskatīt Aspazijas ēdamistabu, viesu salonu, kā arī dzejnieces darbistabu. Telpās saglabājušās vairākas rakstnieces oriģinālās mēbeles.
Autentiskajā interjerā integrēti arī mūsdienīgi elementi, piemēram, interaktīvs spēļu galds, kurā iekļautās spēles iepazīstina ar dzejnieces daiļradi gan bērnus, gan pieaugušos. Sākumskolas vecuma bērniem pieejama arī muzejpedagoģiska nodarbība “Aspazija un tinte”.
Aspazijas māja ir Jūrmalas pilsētas muzeja struktūrvienība.
Citātu galerija
"Tur, kur Lielupe vistuvāk pieglaužas jūrai, tās kreisajā krastā, no platās straumes tikai dzelzceļa stigas šķirta, krāšņā rožulāju dārziņā paceļas neliela vasarnīca. Vīnogulāju vītnēm aptītās stiklotās verandas un balkoni piešķir dzejnieces mītnei romantisku noskaņojumu.
Augusta beigu saulainā svētdienas pēcpusdienā te valda klusums un miers. Neredz neviena cilvēka. Kad pieklauvēju, pēc laba brītiņa durvis atver "vecā Anniņa", mājas labais gariņš, kas kalpo dzejniecei un kalpoja arī nelaiķim Rainim jau gadus piecpadsmit, t. i. kopš dzejnieku pāris pārradās Latvijā no trimdas.
Anniņa ieved ciemiņu pa kreisi salonā. To grezno divas Raiņa bistes – viena skulptora Dīriķa, otra prof. K. Rončevska veidojums. Pār vecmodīgo "Tresseltu" karājas brīnišķīga mūsu glezniecības lielmeistara Jaņa Rozentāla glezna "Slīkonis un nāra". No pretējās sienas skatītāju sveic prof. A. Kugas "Induļa mežs". Turpat arī kāds K. Siliņa Aspazijas portrets eļļā.
No savas darbistabas augšstāvā, dažas minūtes vēlāk ierodas pati dzejniece. [..] Un viņa stāsta par savu dzīvi. Tā nemaz neesot te, klusajos Dubultos, tik vientulīga, jo vasarnīcā dzīvojot bez viņas pašas un vecās Anniņas vēl jauns radu pāris. Dzīvību mājās ienesot arī viņas kaķu saime ar "vēsturisko" Ingu priekšgalā, kurš arvien mīlējis gulēt Rainim uz krūtīm; pie šīs saimes piederot vēl Mika, kaķene Miša ar savu mazulīti Didzīti, un kur tad vēl paliekot apmeklētāji!
Dzejniece izrāda savu mītni visos sīkumos. Lejas stāvā – trīs istabas, tikpat arī augšstāvā, bet vasarā stiklotie balkoni pavairojot istabu skaitu.
Blakus telpā – kāds simpātisks "Purvītis" un prof. A. Kugas "Grenoble". Tālāk – guļamistaba. No augšstāva balkona atveras plašs skats uz Lielupi un zilgmē tālu aiz straumes. Arī balkona sienas greznotas gleznām un fotogrāfijām. Te vēl viena K. Siliņa "Aspazija", Arnolda Beklina "Pils pie jūras" reprodukcija un milzīgs fotoportrets – "Rainis kažokā", izglītības m-jas darbinieku atvadas balva savam bijušam ministram. Beklins – dārga piemiņas balva dzejniecei no "Sidraba šķidrauta" pirmizrādes.
Dzejnieces darbistaba pieblīvēta grāmatu skapjiem ar vērtīgu saturu; grāmatas arī kaudzēs sakrautas uz galdiem un krēsliem.
Vērību še saista, pirmā kārtā, liels K. Siliņa darbs eļļā: – "Rainis pludmalē", un kāds nelaiķa valmierieša Ūdera zīmējums. Stūrī neliels dāmu rakstāmgalds, īsts "Ludviķis XVI", kaltiem bronzas izrotājumiem un inkrustācijām, noslēptām atvilktnēm – īsts muzeja gabals. Stūrī uz postamenta – marmorā veidota Afrodites biste."
J. Mednieks. Sarunas. Latvju sievietes mākslā un darbā. Rīga: J. Grīnberga apgāds, 1940, 5.–6. lpp. Pirmpublicējums žurnālā "Zeltene" 1936. gadā.
Papildu informācijai