Marģeris Zariņš

Dzimis skolotāja, ērģelnieka un ērģeļu būvētāja, kordiriģenta Oto Zariņa (1885-1969) un neilgu brīdi Rīgas operteātrī par koristi strādājušās Austras Zariņas, dzimušas Kalniņas (1890-?) ģimenē.
Brālis Oļģerts Zariņš (1912–1944) – ķirurgs.
Jaunākā māsa Laima (Laimdota) Zariņa (1917–2001) – mūzikas skolotāja un pianiste. Laimdotas dzīvesbiedrs Pāvils (Pauls) Dreimanis (1910–1978) bijis skolotājs un kordiriģents, viņu dēls un Marģera Zariņa māsasdēls Marģeris Dreimanis (1937–1999) – kordiriģents un skolotājs.
Marģera Zariņa vectēvs no mātes puses – Kārlis Kalniņš.

Attālas radu saites ar sabiedrisku darbinieku, skolotāju Kasparu Dauguli, kurš bijis Marģera Zariņa vecāsmātes māsas vīrs.

Bērnību pavadījis Jaunpiebalgā, Āraišos, Cēsis, Jelgavā.

Precējies ar Jolantu Dzeni (dzimušu Špīlbergu).
Audžutēvs Jolantas Dzenes meitai no pirmās laulības, televīzijas režisorei Dainai (dzimusi Dzenei) Dumpei (1945). Dēli – Jānis Zariņš (1952) un Māris Zariņš (1954).

Darbība mūzikā
Marģera Zariņa muzikālā daiļrade sākās ar kora dziesmu – 1931. gada 7. vispārējo latviešu dziesmu svētku konkursā godalgota tobrīd divdesmit vienu gadu vecā konservatorijas studenta dziesma ar paša sacerētiem vārdiem "Līksme". Dziesmas pirmatskaņojums 1931. gada 22. jūnijā, kopkora diriģents Teodors Reiters.

Komponējis operas – pirmā "Kungs un spēlmanītis" (1939, A. Vilka librets), mūzikas autors Valda Grēviņa dziesmuspēlei "Dzejnieks un roze" (iestudējums Dailes teātrī 1942. gadā).

Pēc 2. pasaules kara rakstījis operas ("Uz jauno krastu", F. Rokpeļņa librets pēc V. Lāča romāna motīviem, 1955, LPSR Valsts prēmija 1957), oratorijas ("Valmieras varoņi", 1950, PSRS Valsts prēmija 1951), instrumentālos koncertus, kantātes, vokālo kamermūziku un kora dziesmas, mūziku ērģelēm, orķestrim.
Komponējis mūziku lugu izrādēm un 18 kinofilmām: "Kā gulbji balti padebeši iet", "Nauris" (abas 1957), "Atbalss" (1959), "Vētra" (1960), "Mājiņa kāpās" (1963), "Sūtņu sazvērestība" (1965), "Purva bridējs" (1966), "Cīruļi atlaižas pirmie" (1967), "Mērnieku laiki" (1968),"Pie bagātās kundzes" (1969), "Vārnu ielas republika" (1970), "Nāves ēnā" (1971), "Ceplis" (1972), "Uzbrukums slepenpolicijai" (1974), "Motociklu vasara", "Liktenim spītējot" (abas 1975), "Vīrietis labākajos gados" (1977), "Ģimenes albums" (1978).


Darbība literatūrā
60. gadu beigās pievērsies prozai.
Pirmā publikācija – stāsts "Elizejas lauku Mocarts" laikrakstā "Literatūra un Māksla" 1969.21.VI.

Publicētās grāmatasSarakstījis autobiogrāfisko grāmatu "Optimistiska dzīves enciklopēdija" (1974).
Grāmatā "Ppf" (1980) sakopotas recenzijas, raksti par koncertiem, operizrādēm, pārdomas par mūzikas dzīves jautājumiem, mūzikas darbinieku portretējumi, ceļojumu iespaidi, atmiņas, feļetoni.

Stāstu krājumi
1970: "Saulrietu violetās ērģeles" (Rīga, "Liesma")
1971: "Sapnis vasaras naktī" (Mineapole, "Tilts")
1975: "Vienas vasaras stāsti" (Rīga, "Liesma")
1978: "Vecrīga" (Rīga, "Liesma")
1980: "Apgaismības gadsimta ēnā jeb stāsti par Merķeli" (Rīga, "Liesma")
1980: "Dēli" (Rīga, "Liesma")
1985: "Apmātie" (Rīga, "Liesma")
1993: pasakas bērniem "Rūķi un pūķi" (Rīga, "Sprīdītis")

Stāsts
1978: garstāsts "Didrika Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi" (Rīga, "Liesma")

Romāni
1973: "Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata" (Rīga, "Liesma")
1978: "Kapelmeistara Kociņa kalendārs" (sarakstīts 1976, periodikā 1978, grāmatā 1982) (Rīga, "Liesma")
1988: "Trauksmainie Trīsdesmit Trīs" (Rīga, "Liesma") (sarakstīts 1978)

Dramaturģija
luga "Septiņas dienas un septiņas naktis" (nav publicēta)

Izdota īsprozas izlase "Tilti un aizas" (1990).


Darbu tulkojumi
Visvairāk tulkotais rakstnieka darbs – romāns "Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata" tulkots astoņās valodās: čehu (1979), krievu (1981), igauņu (1981), bulgāru (1983), slovāku (1984), poļu (1985), angļu (1987), rumāņu (1988).

"Rakstījis stāstus un romānus. Darbu pamattēma galvenokārt Latvijas kultūras vēsture, galvenās personas parasti ir mūziķi, darbība nereti plaši izvērsta – aizslīd teatrālā improvizācijā no attēlotā laika tuvākā un tālākā Latvijas pagātnē ("Autīnes novada princis Hamlets", "Mistērijas un hepeningi", "Stāsts par neredzamo pilsētu Metsepoli" u.c.). Zariņš iedzīvojies attēlojamā laika vidē, cilvēku dzīves veidā, paražās, domāšanā, izmantojis vēst. materiālus. Viņa prozai raksturīgs daudzveidīgs stils, teatrālisms, reālā un fantastiskā, nopietnā un komiskā sakausējums, asprātīga ironija un humors, fantāzija, intriģējošs sižeta risinājums, spēja nedaudzos teikumos fiksēt personu raksturus, pārdzīvojums, bieži izmantoti groteskas elementi. Valodā daudz apvidvārdu, barbarismu, vulgārismu, jaunvārdu, kalku, citvalodu iespraudumu, neparastu frazeoloģismu u. tml."
Mirdza Ābola

Par romānu "Viltotais Fausts" (1973)
"Marģera Zariņa romāna būtiskā tendence, kas saistāma ar literatūras pašrefleksiju, sevis pašironiska vērtējuma versiju [..], kā arī mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu un paņēmienu arsenāls ļauj šo rakstnieka darbu interpretēt kā postmodernismam ļoti tuvu esošu. [..] romānā "Viltotais Fausts" akcentētā galvenā tēla attieksme pret pasauli, orientācija nevis uz mākslinieciskās pasaules nojaukšanu, bet uz jaunas, savu oriģinalitāti sludinošas sistēmas radīšanu ierindo šo romānu vēlīnā modernisma darbu kategorijā. Marģera Zariņa romāns, tā netradicionālais skatījums uz pasauli, cilvēkiem liek pārvērtēt viennozīmības izpausmi vērtībās, tas vēršas pret vienkāršotu, visiem dzīves gadījumiem piemērotu vērtējumu pastāvēšanu [..]. Zariņa romāns [..] parāda pāreju uz tiem procesiem un tendencēm, kas brīvu izpausmi gūst 20. gadsimta 90. gadu latviešu prozā, ar zināmu aizsākumu jau 80. gadu beigās. Arī literatūras pašanalīze un neuzticības izteikšana tradicionālajam jāuzskata par simptomātisku pārejai no modernisma uz postmodernismu."
Silova, Lita. ... rakstnieks Marģeris Zariņš. Rīga: Zinātne, 2004, 84.–85. lpp.

"Būtībā Marģera Zariņa poētikas atslēga meklējama šajā paradoksālajā "augstā" (Fausta tēma ir viena no centrālajām Eiropas kultūrā, un, lai to parodētu, nepieciešama 20. gadsimta intelektuāļiem raksturīgā nosliece – un uzdrošināšanās – apšaubīt tradicionālās vērtības) un "zemā" (diez vai kāds jebkad ir atļāvies saskatīt literāras vērtības tik ļoti praktiskajā pavārgrāmatā) dialogā [..]. Turklāt, projicējot vecumveco, no Gētes, Mārlova un Johana Špisa aizgūto sižetu tam pilnīgi svešā kontekstā – trīsdesmito un četrdesmito gadu Latvijā ar tās daudzajām viegli atpazīstamajām reālijām un kultūrvēsturiskajiem faktiem, – romāna ietilpība paplašinās: visikdienišķākās reālijas dažbrīd iegūst gluži vai gotiskas aprises, notikumi un sižetiskie pavērsieni ar pagājības dižgaru palīdzību kļūst apbrīnojami daiļrunīgi, veidojas dialoģiskas attiecības ar pagātnes literatūru, un tekstā ieplūst bezgaldaudzas literāras alūzijas. Katrā tekstā ir ierakstīta visa literatūras vēsture – un Marģeris Zariņš apzināti izceļ šo literatūriskuma dimensiju. Parasti kultūru mēdz uzlūkot "no ārpuses", it kā tā būtu realitātes "mežģīnes" vai neobligātas dekorācijas. Turpretī Marģeris Zariņš pirmais latviešu literatūrā atļāvās pakļauties kultūras zemstrāvām, uzlūkot kultūru "no iekšpuses", metaforiskā veidā fiksēt tās likumsakarības, kas rada un veido kultūru.
Ko šīs Marģera Zariņa spēles atgādina? Protams, tas ir nedefinējamais postmodernisms ar dažām tam raksturīgajām tendencēm: kultūras pašrefleksiju, teksta sevis apzināšanos, robežu noārdīšanu un žanru – "augstās" literatūras un "zemās" pavārgrāmatas – saplūšanu, bahtinisko karnevalizāciju, marginālismu u. c. Un, kas arī raksturīgi postmodernismam, "Viltotais Fausts" nebūt nav garlaikota un daudz lasījuša intelektuāļa literāras atraugas: romāns kopumā ir aizraujoša lasāmviela. To iespējams izlasīt vairākos līmeņos: gan kā kultūras komentāru, gan kā piedzīvojumu romānu, gan kā mazliet melodramatisku mīlas stāstu, dažviet arī kā sociālkritisku romānu. Citiem vārdiem, ar "Viltoto Faustu" autors ir nojaucis sienu arī starp intelektuālo un izklaides literatūru."
Berelis, Guntis. Marģera Zariņa proza. Latviešu literatūras vēsture. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999.

"Manu literāro tēlu prototips visbiežāk esmu es pats. Sevišķi, kad rakstu pirmajā personā (no autora). Izvēlos dzīvē nolūkotu raksturu. Jo ilgāk ar to nodarbojos, jo vairāk strādāju un fantazēju, jo lielāks izbrīns: tas taču mans dubultnieks! Neapzinīgi esmu izvēlējies taisni viņu. Šai sakarībā sāku pārdomāt: vai prozas rakstniekam nav kaut kāda līdzība ar aktieri? Īpaši māksla – ieiet tēlā, pārliecināt klausītāju (lasītāju), skaidri runāt (uzrakstīt) – taču ir tas pats, kas radīt skatuves varoni. Sacerēdams romānu, pats itin kā ieeju daudzos un dažādos tēlos. Gan tādos, kurus sabiedrībā godājam, gan tādos, kurus saucam par neliešiem. Ja, manuprāt, tēls izdevies, tad es iemīlu pat neģēli un pūlos atklāt tās dziļās saknes, kas viņu par tādu izvērtušas, jo pēc manas pārliecības visi cilvēki ir labi."
Zariņš, Marģeris. No prototipa līdz mākslinieciskam tēlam. Karogs, 1978, Nr. 7, 157. lpp.

Nikolajs Marģers Zariņš

Rīga
Pirmā darbavieta pēc tautskolotāja tiesību iegūšanas – dabaszinātņu, latviešu valodas un dziedāšanas skolotājs Rīgas vakara pamatskolā.

1934–1935
Rīgas Meža skola
Šmerlis
Saslimšana ar tuberkulozi liegusi turpināt darbu skolā. Rīgas Meža skolā, kurā tika mācīti ar tuberkulozi inficētie bērni, Marģeris Zariņš vienu gadu pasniedz dabaszinības, ģeogrāfiju, latviešu valodu un dziedāšanu.

1938–1940
Rīgas radiofons
Aspazijas bulvāris 5, Rīga
Ar Jāņa Mediņa labvēlību kļūst par Radio nošu bibliotēkas vadītāju.Pēc padomju okupācijas 1940. gadā no darba radiofonā tiek atlaists.

1940–1950
J. Raiņa Latvijas PSR Valsts Akadēmiskais Dailes teātris
Lāčplēša iela 25, Rīga
Ar Dailes teātra jaunā direktora Leonīda Leimaņa piedāvājumu uzņemas Dailes teātra mūzikas daļas vadītāja pienākumus. Sarakstījis mūziku apmēram 50 teātra izrādēm.

1951–1952
Latvijas PSR Valsts filharmonija
LPSR valsts filharmonijas mākslinieciskās daļas vadītājs

1951–1952
Latvijas PSR Komponistu savienība
LPSR Komponistu savienības valdes priekšsēdētājs

1956–1968
Latvijas PSR Komponistu savienība
LPSR Komponistu savienības valdes priekšsēdētājs

09.1914
Āraiši
Marģera Zariņa tēvam pieņemot vakanto skolmeistara un ērģelnieka vietu, ģimene 1914. gada septembrī pārceļas uz Āraišiem.

1920–1923
Āraišu pamatskola
Drabeši
Āraišu draudzes skolā mācības notikušas no ceturtās līdz sestajai klasei. Skolu beidzis 1923. gadā.

1923–1925
Rīgas pilsētas 2. vidusskola
Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga
Mācījies Rīgas 2. pilsētas vidusskolas reālģimnāzijas nodaļā.Latviešu literatūras skolotājs Kārlis Kārkliņš, latīņu valodu mācījis vairāku romānu autors Edgars Gulbis (literārais pseidonīms Edgars Ardenss).

1923–1925
Latvijas Konservatorija
Krišjāņa Barona iela 1, Rīga
Pirmoreiz sākot mācības konservatorijā, uzņemts docentes H. Gubenes-Zanderes klavieru klasē, solfedžo un teoriju mācās pie profesores Marijas Gubenes.

1925–1928
Jelgavas Valsts skolotāju institūts
Jelgava
Pēc tēva prasības mācījies par tautskolotāju Jelgavas skolotāju institūtā.

1929–1933
Latvijas Konservatorija
Krišjāņa Barona iela 1, Rīga
Atkārtoti uzsāktās studijas konservatorijā turpinās profesora Paula Jozuus ērģeļu klasē, Arvīda Dauguļa klavieru klasē, kompozīcijas sagatavošanas klasē pie Ādolfa Ābeles, pēcāk Jāzepa Vītola kompozīcijas klasē.

1930–1936
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
1930. gadā iestājies LU Matemātikas fakultātē, izvēloties dabas zinātņu studiju virzienu. Šajā laikā viņu ieinteresējušas arī Teoloģijas fakultātes grieķu valodas un vēstures nodarbības.Studijas Latvijas Universitātē nav pabeidzis, toties šajā periodā LU žurnālā "Universitas" regulāri publicēti studenta Marģera Zariņa koncertdzīves apskati.

1944
Latvijas PSR Komponistu savienība
Kopš 1944. gada Latvijas PSR Komponistu savienības biedrs.

1958
Latvijas PSR Kinematogrāfistu savienība
Elizabetes iela 49, Rīga
Kopš 1958. gada Latvijas PSR Kinematogrāfistu savienības biedrs.

1972
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Kopš 1972. gada Latvijas Padomju rakstnieku savienības biedrs.

1984
Latvijas Teātra darbinieku savienība
Eduarda Smiļģa iela 37/39
Kopš 1984. gada Teātra savienības biedrs.

1982
Vācijas Demokrātiskā Republika

09.1982
Dienvidslāvija
Brauciens PSRS Rakstnieku savienības delegācijas sastāvā uz 7 dienām.

05.03.1993
Bērzaines kapi

Staļina prēmija
Prēmija piešķirta komponistam Marģerim Zariņam par oratoriju "Valmieras varoņi".
Trešās pakāpes prēmija (mūzikā)
1951

LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks
1955

Ļeņina ordenis
Ordenis piešķirts ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētu 1956. gada 3. janvārī.
1956

LPSR Tautas mākslinieks
1965

PSRS Tautas skatuves mākslinieks
1970