Kārlis Kalniņš

Precējies ar Annu Ori, kuras brālis bija Ādams Ore bija pirmais akadēmiski izglītotais latviešu ērģeļu virtuozs un komponists. Ģimenē daudz bērnu, meita Austra (1890) precējusies ar Ati Zariņu, viņu dēls ir rakstnieks un komponists Marģeris Zariņš.

Pirmā publikācija: dzejolis "Šie laiki" laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" 1870.22.X.

Literārā darbība
Proza
Romāns "Noslēpumainais gredzens" laikrakstā "Dienas Lapa"
1885: romāns" Tēva draugi" laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" (3–48)
Stāsts "Ozolkalniešu mācītājs"

Dramaturģija
1875: komēdija "Viss nav zelts, kas spīd" (Štālberga apgādniecība)
1877: pirmā luga "Alga pēc nopelna" (sarakstīta 28 gadu vecumā, 1873; izdota 1877)
1878: skatu luga "Mednieki"
1895: skatu luga "Kazaks Dalbs"

Jāzeps Vītols vienai no savām agrīnajām dziesmām – "Pār kalniem un lejām" izmantojis Kārļa Kalniņa dzejoli.

"Savu vectēvu no mātes puses vēl itin labi atceros: man pašam laikam bija seši gadi, kad pirmo reizi viesojos Vecvīkšēnos. Pēc izskata tuvs Kronvaldu Atim, arī pēc dabas: straujš, disputu kārīgs un ietiepīgs, mīlējis moralizēt un nosodīt. Kuplu, rūsganu bārdu, liela auguma, tērpies stulmeņos un adītā jencī, viņš allaž rosījās pa pagalmu un staļļiem. Tas bija darba vīrs caur un cauri: cēlās ar gaiļiem, prasīja, lai viss lielais bērnu pulks strādātu vaiga sviedros. Vīkšēni bija iekopta māja, dēli tika sūtīti augstās skolās, meitas saņēma vidējo izglītību. [..] Šī saimnieciskā enerģija varbūt neizraisītu vajadzību rakstīt par Kārli Kalniņu [..], ja vien pie visa tā apbrīnojamā kārtā mans vectēvs cītīgi nebūtu nodarbojies ar rakstniecību. Nav jau nekāds slavenais, tagad pusaizmirsts. [..] Lugas savā laikā diezgan daudz izrādītas: tās kopā ar Ādolfa Alunāna pirmajiem dramatiskajiem sacerējumiem bija vispār pirmās latviešu rakstnieku oriģināllugas. Kārļa Kalniņa brālim piederēja spiestuve, vēlāk arī izdevniecība "Kalniņš un Deičmanis" Rīgā; tā radās lielās publicēšanās iespējas.
Ar savu māsasvīru Ādamu Ori Kalniņš nav pārāk labi sapraties, grūti arī iedomāties lielākus raksturu pretstatus. Ādams – vieglprātīgs bohēmietis, skaļš un patētisks, diezgan nonšalants attiecībā uz pieņemtām sadzīves normām. Mākslas būtība un iekšējā nepieciešamība viņam vairāk tāda kā reprezentācijas nozīmē, pieejā zināma paviršība. Toties Kārlis Kalniņš ieslēdzas savā darba istabā un mēģina uz papīra risināt morāles un ētikas jautājumus, pamatīgi iedziļinoties sava laikmeta pretrunās, meklējot, gan nerodot izeju. Bet šī nodarbošanās viņam ir svēta, bērni nedrīkst klaigāt un dauzīties – tēvs strādā pie rakstiem!
Kārlis Kalniņš-Upmalietis sūta korespondences gan "Baltijas Vēstnesim", gan "Dienas Lapai". Kārlis Kalniņš tiesājas ar Valtenberģu baronu... Kārlis Kalniņš iesniedzis krievu valdībai petīciju pret vācu muižnieku nelikumībām un tiek represēts... Kārlis Kalniņš dzied Mazsalacas vīru korī un Pirmajos dziesmu svētkos dziesmu karā saņem godalgu. Ko gan visu nedara Kārlis Kalniņš!"
Marģeris Zariņš. Optimistiska dzīves enciklopēdija. R., 1975, 35.–38. lpp.

"[..] Raksti, kurus atstājis Kārlis Kalniņš, man šķiet izpētes cienīgi. Negribu apgalvot, ka tur augstvērtīgs literārs materiāls: romāni stipri naivi, arī valoda pasmaga, taču, paturot vērā, ka tie rakstīti pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, iespaids vienā ziņā ir pārsteidzošs. Kārļa Kalniņa darbos jūtama kritiska un ironiska attieksme pret pastāvošo sabiedrisko "nekārtību". Pretēji tā laika valdošajai pseidoromantiskajai manierei Kalniņa lugas un romāni rakstīti reālistiskā stilā, jūtama pat Gogoļa ietekme. Tur šaustīta varasvīru tumsonība, pagasta tiesu ļaundarības, rādīts nabaga ļaužu posts. Interesanti, ka pāris gadu pirms brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laiku" iznākšanas Kārlis Kalniņš lugā "Viss nav zelts, kas spīd" jau rāda Švauksta tipu – Juri Stīpnieku, kas sevi liek dēvēt par Georg Bander. Šis "kārkluvācietis" tad nu tie parādīts ne tikai smieklīgā gaismā, bet arī kā labi maskējies nelietis. Pagasta tiesas vīri ir priekšteči Apsīšu Jēkaba stāsta "Pie pagasta tiesas" varoņiem (stāstu Apsīšu Jēkabs sarakstījis gandrīz desmit gadus vēlāk)."
Marģeris Zariņš. Optimistiska dzīves enciklopēdija. R., 1975, 40. lpp.

"Bet īsti latviešu dēku romānu (bez mākslas vērtības) sāk Kārlis Kalniņš (ja nemaldos, no Mazsalacas vai apkārtnes) ar romānu Ozolkalniešu mācītājs (1883). Tur īpaši raibi notikumi. Dzīvē uz augšu tikušiem studējušiem latviešiem tai laikā bija jāizcīna daža sadursme ar vāciešiem, neizņemot pat divkaujas, un K. Kalniņa romānā pat mācītājs spiests duelēties. Romāns piedzīvoja otru izdevumu. 90. gados Austrums divus gadus no vietas pasludināja, ka iespiedīšot K. Kalniņa („Ozolkalniešu mācītāja autora" — tā bija īpaši aizrādīts) jauno romānu Skolotājs Kadiķis. Austrumā tāds romāns neparādījās, gan Dienas Lapā (1901. vai 1902. gadā) ar virsrakstu Noslēpumainais gredzens. Bet varonis ir skolotājs Kadiķis un daļa darbības noris pat Turcijā, kur (ja pareizi atceros) Kadiķis nokļuvis gūstā. Kārlis Kalniņā mira 1919. gadā, cik zinu — no kaites, kas iegūta boļševiku cietumā."
Pēteris Ērmanis. Latviešu romāna pirmais laikmets. Latvija, Nr.115 (07.12.1949)

V. Upmalietis, Vīkšēnu Upmalietis

Līvāni

Mazsalacas draudzes skola
Salacieši

Valmieras apriņķa skola
Valmiera

1919
Valmiera

18.05.1919
Mazsalacas kapi