Hermanis Marģers Majevskis

Dzejnieks, atdzejotājs, esejists Hermanis Marģers Majevskis, īstajā vārdā Marģers Kukainis (25.04.1951–06.10.2001), šķiet, joprojām ir viens no mazāk pamanītajiem izcilo dzejnieku vidū, kas latviešu literatūrā ienāca 20. gadsimta 70. gados.

Izaudzis inženiera un skolotājas ģimenē kopā ar divām māsām, desmit gadu vecumā zēns pieredz tēva nāvi. Astoņgadīgās skolas kursu Marģers Kukainis pabeidz Cēsu Sanatorijas meža skolā, kur nokļūst pasliktināta veselības stāvokļa dēļ. 1969. gadā, pēc Rīgas 2. vidusskolas pabeigšanas, viņš sāk strādāt Rīgas Televīzijas studijā par skatuves strādnieku, režisora palīgu, komentē paša sagatavotus raidījumus un īsu brīdi ir redaktora vietas izpildītājs Literāro raidījumu redakcijā. 1971. gadā nākamais dzejnieks iestājas Maskavas Valsts teātra mākslas institūtā teātra zinātnes fakultātes neklātienē, kuru beidz 1977. gadā. 1972.–1973. gadā viņš ir jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks Latvijas PSR Jāņa Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja teātra vēstures nodaļā. 1974. gadā jauna darba vieta: redaktora vietas izpildītājs un ārštata korespondents Latvijas PSR Valsts Televīzijas un radioraidījumu komitejas Radio literāro raidījumu redakcijā. Taču, pakāpeniski pasliktinoties veselības stāvoklim, Marģers pāriet uz darbu tikai mājas apstākļos. No 1981. gada līdz pat pāragrajai nāvei 50 gadu vecumā dzejnieka dzīve pārmaiņus norit gan Lietuvā, Viļņā, gan Latvijā. Tam par iemeslu ir gan dzīves gaitas (H. M. Majevskis kādu laiku ir precējies ar izcilo lietuviešu dzejnieci Juditu Vaičūnaiti, vēlāk – ar Viļņas polieti Henriku Kukaini), gan padziļinātā interese par lietuviešu kultūru. Viņš sadraudzējas ar daudziem lietuviešu dzejniekiem, atdzejo tos latviski. Viļņā H. M. Majevskis radio “Brīvā Eiropa” latviešu redakcijai regulāri veido iknedēļas kultūras apskatus.

Topošā dzejnieka pirmā nozīmīgā publikācija ir dzejolis “Akvarelis” laikrakstā “Literatūra un Māksla” 1970. gada 29. augustā. Dzīves laikā iznāk divi krājumi “Atvadīšanās no upes” (1979) un “Vienatnes piedzimšana” (1987). “Tumsā dunēdams ledus” (2001) dienasgaismu ierauga jau pēc H. M. Majevska nāves.

Ne mazāk nozīmīgas ir citas H. M. Majevska darbības jomas – kultūras esejistika un atdzeja. Kultūras periodikā jau kopš 70. gadiem ir lasāmas dzejnieka recenzijas, apskati, apceres, esejas par literatūru, mūziku, teātri Latvijā, Lietuvā, Polijā un citur. H. M. Majevska erudīcijas, kultūras dziļāko sakarību redzīguma, izkoptā stila, kā arī estētiskās un ētiskās pozīcijas dēļ šie raksti nav zaudējuši aktualitāti arī šodien. Tāpat H. M. Majevskis ir atdzejojis no angļu, čehu (V. Zāvadas izlase “Sauc atbalss septiņkārt” (1980) kopā ar O. Lisovsku; arī sast. un priekšv. autors), poļu, moldāvu, lietuviešu (Lietuvas jauno dzejnieku izlase “Ausmā dzimusī sirds” (1984); J. Vaičūnaites “Zemei pieskaroties” (2002)) valodas. Krietns pulks atdzejojumu palicis kultūras periodikā. Līdzās Knutam Skujeniekam, Pēteram Brūverim H. M. Majevskis ir nozīmīgākais latviešu un lietuviešu kultūru starpnieks.

Dzejnieks kolēģu lokā bija pamanīts jau ar pirmo krājumu. Jau agrāk par H. M. Majevska dzejas kopu trešajā jauno autoru kopkrājumā “Acis” (1978) rakstīja Māris Čaklais, to nosaucot par “vienu no nozīmīgākajām “Acu” debijām ceļā uz pirmo grāmatu”, gan norādot, ka dzejas stilistika lielā mērā pārmantota no prūšu izcelsmes vācu dzejnieka Johannesa Bobrovska, kura izlasi latviski bija atdzejojis un sakārtojis pats Māris Čaklais. Knuta Skujenieka visnotaļ atzinīgo un Marģera poētikas īpatnības raksturojošo īsrecenziju “Literatūrā un Mākslā” par “Atvadīšanos no upes” vēlākos gados, rakstot par nākamajām Marģera grāmatām, citēja vai visi recenzenti.

Un tomēr jāsaka – dzīves laikā un nu jau arī pēdējos 20 gadus pēc nāves H. M. Majevskis bija un ir pazīstams visai nelielam dzejas kritiķu, kolēģu un dzejas cienītāju pulkam, kaut izcilības ziņā liekams līdzās K. Skujeniekam, J. Rokpelnim, L. Briedim. Iemesli ir vairāki. Pirmkārt, likteņa noteiktā un pa daļai paša veidotā “ārpusnieka” pozīcija. Tas ir elitārisma, estetizācijas un augstās kultūras patoss, kas drīzāk piederīgs 19. gadsimta dzejnieka mentalitātei. No tā izriet arī H. M. Majevska saasināti augstais prasīgums pret rakstīto vārdu, kura dēļ dzejoļi tapa ilgi un smagi, neskaitāmos melnraksta variantos. Tādēļ trāpīgs ir dzejas kritiķes Intas Čaklās rakstītais: “Dzīvē Marģers prata paironizēt ļoti smalki, bet viņa dzejā ironijai, šai modernā cilvēka dievībai, nav nekādas nozīmes. Teiktais nenozīmē, ka Majevskis dzejā būtu sīksti tradicionāls vai pat arhaisks, bet gan – ka viņš gājis citu ceļu, vienām iezīmēm, piemēram, kāpināta, neatšķaidīta lirisma prasībai, paliekot uzticīgs, savukārt citas – intensīvi pārveidojot. Visvairāk tas attiecas uz dzejoļu kompozīciju, kas veidota kā mūzikas darbā: motīvu mija, pauzes, kontrasti, variācijas – tēmas un blakustēmu attīstība ir skaidra, bet nav jēdzieniski izstāstāma.”[1]

Piebilstot I. Čaklās rakstītajam – H. M. Majevska dzejā gandrīz nav “āķīšu”, kas saķertos ar Latvijas dzejas tradīcijas acīmredzamo slāni alūziju, stilizāciju, kultūras kodu izmantojumā. Dzejas kritiķi ir pamanījusi drīzāk retas analoģijas, līdzības ar Raiņa “Dagdas skiču burtnīcām”, kādiem E. Ādamsona dzejas neobaroka elementiem. Taču dzejnieks pats kādā no pēdējo dzīves gadu sarunām nepiemin nevienu latviešu dzejnieku – par saviem ideāliem atzīdams vācu ekspresionistu Georgu Trāklu, poļus Adamu Mickeviču un Konstantiju Ildefonsu Galčinski. Savā ziņā H. M. Majevskis savas dzejas pasaules īstenošanas vajadzībām izauda pats savu kultūras lauku un intertekstuālo atsauču tīklu – gan atdzejodams, gan rakstīdams par izcilajiem Eiropas dzejniekiem, kas pārstāv t. s. metafizisko skatījumu uz esamību. No krājuma uz krājumu H. M. Majevskis kāpina frāzes ekspresiju, attīstot “Atvadīšanās no upes” vēl samērā statisko, tēlojošo vizualitāti līdz aizvien dinamiskākai, ekspresīvākai izteiksmei. Mērķtiecīgi strādājot arī ar pauzi, elipsi, nepateiktā signālzīmēm un dažbrīd eifoniju (te liela nozīme ir senvārdiem un apvidvārdiem), liekot kļūt par teksta jēgveidotāju. Šādi latviešu dzejā nav strādājis neviens ne pirms, ne pēc Marģera.

Kas galu galā ir H. M.Majevskis latviešu dzejai? Pamēģiniet iedomāties Šopēnu, kurš augstākajai sabiedrībai Parīzes salonā pie koncertflīģeļa spēlē “Pink Floyd”.

ŠOPĒNA MOTĪVS

Noktirne Re bemol mažorā, op. 27, Nr. 2

Jau ticamības melnā aizvējā
deg daži taustiņi zem bēgošajām gālēm: drīz
pirmie krokusi pa kailo zemi skries. Jau
vakars atlido pie mīta
skanīgajām kāpnēm – –

Līdz neziņai un putniem vienāds attālums.
No pleciem ziema noskalota nostu.
Tik pēkšņi viens – tik pēkšņā
uz mēnesgaismas slāpēm atkal
atskatoties:

tur, padebešos, mūsu mīti skrien.
Un pāri galvām lēni laikmets izkvēl: neviens
vairs neticēs.
un tikai skūpstu mēnessgaismā meklēs – – –

---

Sagatavoja Marians Rižijs, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts

---

[1] Čaklā, Inta. Kas dzīvo vārdos: raksti par literatūru. Rīga: LU LFMI, 2013.

Hermaņa Marģera Majevska kolekcijas apraksts Rakstniecības un mūzikas muzejā

Hermaņa Marģera Majevska kolekcija (gan personas kolekcija, gan saistītās kolekcijas) muzeja krājumā ir pārstāvēta ar vairākām priekšmetu kategorijām.

Dokumenti:

Personas kolekcijā dokumentu nav daudz. No tiem zīmīgākie ir “Radio Free Europe” preses karte, kas piederējusi dzejniekam, strādājot par šīs raidstacijas korespondentu, kā arī liecība par H. M. Majevska aizraušanos ar vieglatlētiku jaunībā – ar 20. gadsimta 60. gadu nogali datēti diplomi skriešanas distancēs Rīgā, Valmierā un Igaunijas pilsētā Vīlandē.

Fotoattēli:

Kolekcijā ir iekļauti fotoattēli no dažādiem dzejnieka dzīves posmiem. Starp tiem zīmīgākie: dzejnieks bērnībā, 20. gadsimta 50. gadu nogalē kopā ar tēvu 1. maija gājienā Rīgā, Brīvības ielā pie Vidzemes tirgus; dubultportrets ar dzejnieka pirmo sievu, izcilo lietuviešu dzejnieci Juditu Vaičunaiti; H. M. Majevska pēdējais fotoportretējums Plūdoņa memoriālajā muzejā “Lejenieki” 2001. gada septembrī; dzejnieka bēres 2001. gada oktobrī; H. M. Majevska rakstāmgalds, kāds tas bijis pēc viņa nāves; dzejnieka trešā dzejoļu krājuma “Tumsā dunēdams ledus” atvēršana, viesnīcā “Gūtenbergs”.

Kinofilma

Kolekcijā atrodas kinohronika – Ojāra Vācieša bēres, kurās līdzās citiem literātiem un kultūras darbiniekiem īsu brīdi redzams arī H. M. Majevskis.

Korespondence:

Lielāks H. M. Majevska vēstuļu skaits atrodas saistītajās kolekcijās. Starp tām izceļamas: dzejnieka vēstule kolēģim Leonam Briedim 1980. gada 25. augusts – eleganta 19. gadsimta vēstuļu augstā stila parodija, kā arī trīs Amandas Aizpurietes vēstule dzejniekam.

Rokraksti:

Kolekcijā atrodas H. M. Majevska dzejoļu, kā arī atdzejojumu no poļu, moldāvu, angļu, krievu, lietuviešu, ukraiņu valodas melnraksti, tīrraksti, mašīnraksti. Starp tiem īpaši pieminami ar 1971. gada 30. septembri datētais dzejolis “Siena laiks” ar veltījumu: “Manai mammai no nejaukā dēla, kurš kādreiz rakstīja šādas nesaprotamas dzejas”; Juditas Vaičunaites dzejoļu atdzejojumu kopa (1990. gadu 2. puse – 2000. gads); divi H. M. Majevska pēdējā dzejas krājuma “Tumsā dunēdams ledus” manuskripta varianti. Līdzās tiem rokraksti – TV un radioraidījumu teksti par Eiropas kultūru un literatūru, t. sk. tie, kas nolasīti, dzejniekam esot radio “Brīvā Eiropa” Viļņas korespondentam.

Atsevišķa rokrakstu grupa ir Latvijas kultūras periodikā publicēto recenziju un apskatu par latviešu, lietuviešu, poļu kultūru un to sakariem melnraksti. Starp tiem īpaši minams raksts par dzejnieku Uldi Bērziņu un viņa darbu atdzejojumiem lietuviešu valodā, par lietuviešu režisora Joza Sabuļoņa videofilmu “Valdžia” (M. Zīverta lugas “Vara” ekranizācija), kā arī pierakstu klade par lietuviešu dzeju, kurā ir lasāms arī recenzijas par Kārļa Vērdiņa pirmo dzejoļu krājuma “Ledlauži” uzmetums.

Saistītās kolekcijās glabājas H. M. Majevska (tolaik radio literāro raidījumu redakcijas korespondenta) 1975. gada 9. septembrī veiktās intervijas ar dzejnieku Valdi Luksu atšifrējums. Kā arī Leona Brieža rekomendācijas Hermaņa Marģera Majevska, Jura Helda, Jura Kunnosa, Ineses Zanderes uzņemšanai Rakstnieku savienībā.

---

Sagatavoja Marians Rižijs, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts.