Haralds Eldgasts

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (2)

Darbi: Darba autors (21); Recepcijas persona (45)

Attēli: Persona attēlā(3)

VārdsHaralds Eldgasts
PseidonīmsJ. M., Sirotājs
KopsavilkumsHaralds Eldgasts (īstajā vārdā Jānis Miķelsons 1882–1926) – rakstnieks. Beidzis Rīgas Politehnisko institūtu, kur studējis komerczinības (1910). Strādājis par skolotāju Krievijā (Vologdā, Nikolajevā, Odesā) (1910–1922) un Liepājā (1923–1926), bijis Liepājas laikraksta "Kurzemes Vārds" redaktors.
Nozīmīgākais Haralda Eldgasta devums ir viņa romāns "Zvaigžņotās naktis" (1905), kas uzlūkojams par vienu no pirmajiem modernistiskajiem romāniem latviešu literatūrā, kurā grēksūdzes un pašanalīzes formā izteikti pretrunīgas personības intīmie pārdzīvojumi un mēģinājums atrisināt konfliktu starp materiālo un garīgo pasauli. Romāna priekšvārdā Eldgasts izklāstīja savu izpratni par mākslu un tās attiecībām ar sabiedrību, uzsverot mākslas neatkarību un cilvēka dvēseles atklāsmi kā mākslinieciskās jaunrades vienīgo mērķi. Romāns izraisīja asu kritikas reakciju un ierindoja Eldgastu dekadentos. Arī vēlākajos darbos – lugā "Dēmona paradīzē" (1907), stāstu un tēlojumu krājumā "Vižņi" (1908), romānā "Sudrabotā saulē" (1924) u. c. dažādos aspektos aplūkotas indivīda problēmas, centrā izvirzot personību – ideālistu. Ideju realizācija Eldgasta darbos nereti deklaratīvā, samākslotā formā.
Personiska informācijaDzimis rokpeļņa ģimenē.
1892–96: mācījies Burtnieku draudzes skolā.
1897–99: mācījies Pētera I reālskolā Rīgā.
1900–10: ar pārtraukumiem studējis Rīgas Politehniskā institūta komercnodaļā.
1909: piedalījies braucienā uz Ameriku, strādājis par kuģa rakstveža palīgu.
19091919: bijis skolotājs Vologdā, Krievijā, vēlāk Ukrainā, Nikolajevā (Mikolajiva) un Odesā.
19101922: laulība ar Angeliku Gailīti (laulība izjuka jau 1914. gadā, bet oficiāli tika šķirta vēlāk).
19141921: kopdzīve ar Lidiju Berseņevu, tajā dzimis dēls Vadims.
1921: Odesā čeka apcietina par pretkomunistisko darbību, vairākus mēnešus pavadījis Odesas cietumā.
1922: atgriezies Latvijā, dzīvojis Rīgā.
1923: laulība ar Abgaru Skujenieci.
1923–1926: Liepājā, bijis laikraksta "Kurzemes Vārds" redaktors, strādājis skolā. Eldgasta skolniece bijusi Mirdza Ķempe.
Profesionālā darbība1904: literāro darbību sācis žurnālā "Vērotājs", kur publicēta Eldgasta pirmā apcere "Janis Rozentāls" (6.–7. burtnīca), parakstīta ar iniciāļiem J. M.
1905: kļuvis populārs ar programmatisko romānu "Zvaigžņotās naktis", kurā grēksūdzes un pašanalīzes formā izteikti pretrunīgas personības intīmie pārdzīvojumi un mēģinājums atrisināt konfliktu starp materiālo un garīgo pasauli. Tas ir viens no pirmajiem monoromāniem latviešu literatūrā.
Ar pseidonīmu Sirotājs publicējis feļetonus.
1921: Eldgasts bija pabeidzis divus manuskriptu: 500 lappušu biezo romānu "Pusnakts saules staros" un grāmatu par lielinieku teroru Dienvidkrievijā "Asiņu un ārprāta valstībā". Pirmā romāna manuskriptu konfiscēja čeka, kad 1921. gadā apcietināja rakstnieku, otro – ar paša rakstnieka atļauju sadedzināja kāds viņa paziņa, kam manuskripts bija nodots glabāšanā.

Lugas

1907: Dēmona paradīzē
1922: Agarta
1924: Uz Venus altāra (tulkota arī vācu valodā)

Stāsti un tēlojumi

1908: Vižņi
1923: Lords
1924: Mirstošais gulbis
1924: Pie zilā bezdibeņa

Romāni

1905: Zvaigžņotās naktis
1924: Sudrabotā saulē

Ceļojuma apraksts

1912: Pa okeānu (atkārtots izdevums 1924)
Citātu galerija

Par romānu “Zvaigžņotās naktis” (1905)

““Zvaigžņotās naktis” iezvanīja modernisma ēru latviešu romānā. Tā apakšvirsraksts ir “Vienas dvēseles stāsts” – un tieši ar cilvēka intīmās pasaules, individuālās psihes atklāsmi romāns bija novatorisks. [..] Jaunā virziena galvenā prasība bija izprast cilvēka iekšējo pasauli, iedziļināties viņa dvēselē. Dvēsele, īpaši dekadentu, simbolistu darbos, kļūst par visvairāk piesaukto tēlu. [..]
“Zvaigžņotās naktis” ir darbs, kas iekļaujas sava laika dekadentiskās prozas meklējumos, tanī var atrast paralēles ar itālieša G. D’Anuncio, francūža Ž. Ijsmana (Huysman), bet īapaši ar poļa S. Pšibiševska romāniem. [..] Satuvināja Mermanu [romāna galveno varoni] arī ar H. Ibsena, M. Māterlinka, G. D’Anuncio un citu viņa priekšgājēju radītiem tēliem. Līdzība bija pat ļoti liela, bet tā nāca no kopējas pasaules uztveres, ko radīja R. Vāgnera un F. Nīčes filozofijas ietekme 20. gs. mākslā. Ar šo romānu H. Eldgasts apliecināja savu individuālistiskās brīvības izpratni un darīja to – kā vairums dekadentu – caur varoņa erotiskās biogrāfijas atklāsmi. [..] .. visas romāna pamatnodaļas ir tipiski modernistiska viena varoņa dvēseles atklāsme, iekšējā “es” tēlojums, bet beigu daļu žanra ziņā var uzskatīt par dekadentisku poēmu prozā. Darbam nav stingras kompozīcijas, tas sairst atsevišķās ļoti atsšķirīgās daļās, bet pēc kritērijiem, kurus izvirza dekadentu poētika, šāds kompozicionāls mugurkauls nemaz nav būtisks. Svarīgs ir iekšējais dvēseles sižets, un tas šai darbā ir.”

Vāvere, Vera. Haralds Eldgasts. Latviešu rakstnieku portreti: Tradicionālisti un modernisti. Rīga: Zinātne, 1996, 29., 31., 32. lpp.

Par lugu "Dēmona paradīzē" (1907)

“Dēmona paradīzē” ir rakstīts dialogos. [..] Tā [..] pēc dabas un būtības caur un cauri liriska, tomēr cenšas tērpties drāmas maskā [..]. Dialogā še tiek atkārtots viss tas, ko esam jau reiz lasījuši tā paša Haralda Eldgasta “Zvaigžņoto nakšu” ievadā, proti, ka pūlis paliek pūlis, ka tam nekā nevajag, ka tas nav nekā labāka cienīgs, ka tas nav augstākas attīstības spējīgs, ka to vajag mīt un spiest, lai tas nekārotu pēc Ēģiptes gaļas podiem, lai tik atsevišķs indivīds varētu mist dekadentiskās dārzos pie Ziemeļeiropas jūrmalas, aplūkot dzīvi no transcendentālās filozofijas augstumiem un apbrīnot sevi un savu rezignāciju kā lielāko no varoņu darbiem. [..] Sacerējuma tīri polemiskā puse atsvabina mūs no pienākuma sekot šā lidošanai no tīri mākslinieciski individuēla redzes punkta, atļauj par Haralda Eldgasta jaunāko darbu vispirmā kārta runāt kā par polemiku. Polemika tā ir ļoti vāja, vispirms jau tāpēc, ka tai nav neviena vienīga jauna, raksturiska vilciena, ne vienas jaunas domas, ko jau nebūtum dzirdējuši no Pšibiševska, Merežkovska vai paša Haralda Eldgasta. Tā ir repetīcija un kā tāda – šabloniska. Viņas lietišķo nozīmi mazina arī žurnālistikā parastais ķēriens, apkarojamos ieskatus vai viņu personifikācijas nostādīt nepareizā, vienpuses gaismā un tad rādīt: lūk, cik tie neglīti, cik tie melni!

Upīts, Andrejs. Mūsu jaunākā lirika. Vēstnesis, 1907, 2. jūnijs.

Par biogrāfisko stāstu “Lords” (1923)

“Ar katru savas dvēseles šķiedriņu Haralds Eldgasts tiecas būt patiess, un tas mūs vienmēr pie viņa saistīs, lai gan arī ne katra šī škiedriņa mākslinieciska. Dzejnieks Haralds Eldgasts ir juteklības un saprāta savienojums. Kā saprāts, tā juteklība runā ar elementāru spēku, juteklība tomēr varbūt stiprāki nekā saprāts; viņa kāro arvienu jaunus kairinājumus, un saprāts, veikli filozofēdams, mēģina tos attaisnot, pamatot. Savā nopietnā patiesības gribā E. pūlas noraut visus plīvurus un rādīt kailo “lietu par sevi”. Bet vai tas iespējams? Vai caur kailumu mēs lietas būtībai tuvāki pieejam? Vai tikai caur to nezūd māksliniekā suverenitāte un neierodas lieks cinisms? (piemēram, 27. lp.). Eldgasta jaunajā novele dzimuma problēms stāv centrā. Verdoša juteklība radījusi šo darbu, un šās uguns dūmi arī vietumis apkvēpina to, bet grāmatas beigas uzliesmo ar lielisku, liktenīgu sparu. [..] Salīdzinot “Lordu” ar autora agrākiem darbiem, jākonstatē liels progress. Darbība straujāka, fabula risinās ātri un saistoši. Arī cilvēki netur vairs garas, nogurdinošas lekcijas par saviem dzīves uzskatiem (kā, piem., “Sudrabotā saulē”), bet runā vienkāršāk, dzīvāk.”

Mauriņa, Zenta. Haralds Eldgasts. Lords. Latvju Grāmata, 1923, Nr. 11–12.

Par drāmas “Agarta” iestudējumu teātrī (1923)

"Haralds Eldgasts arī šinī darba (kad tas rakstīts, tas mums nav zināms) palicis uzticīgs savām jaunības atziņām un tieksmēm. Tās sakrita ar dažu ziemeļnieku autoru, D'Annuncio, St. Pšibiševska u. c. pausto mākslinieciski anarķistisko individuālismu, mākslinieka personas kultu utt. un ar ievērojamu literārisko erudīciju un temperamentu parādījās latv. rakstniecibā – Eldgasta pirmajos darbos. [..] Sevišķi teātrī tagad prasām ko citu. Jau vispār psiholoģiska drāma tur pēdējā laikā ir retums. Tur valda klasiķu spožums un no modernajiem tie, kur ir līdz solīds teatrālisma elements. Eldgasta, visai inteliģenta, izglītota un veikla rakstnieka, drāmas gaita mūs vairāk saista, kad to lasām, nekā kad skatāmies teātrī. Teātrī vietām ir pagrūti sekot garajiem Eldgasta dialoga teikumiem un vispār uzņemt autora atziņas. [..] Diemžēl drāma nav, kā pieņemts sacīt – scēniska. Šai pusei autoram derētu piegriezt vērību savos nākamos dramatiskos darbos.”

Grīns, Jānis. H. Eldgasta drāmu “Agarta” izrāda Nacionālajā teātrī. Latvis, 1923, 16. marts.

Par romānu “Sudrabotā saulē” (1924)

“Haralda Eldgasta daiļprozas darbiem aužas cauri publicistiska morāle, daudzreiz palikdama tīri uzbāzīga. Sevišķi tā izjūtama “Sudrabotā saulē”. Ideoloģiju var paust; tā atrodama daudzos daiļdarbos, tikai ne kaila un burtiska, bet mākslinieciskos tēlos, simbolos ieturēta. Kur šī publicistiski attaisnojamā morāle zūd un Eldgasts kļūst par tīru daiļradītāju mākslinieku, redzam spēcīgus tēlojumus, plastiski vijīgas vietas kā Andrieva Niedras romānos. [..] Romāna pirmās daļas kompozīcija, uzbūve skaidra un koncentrēta; otrā daļā ir saraustījumi un bāli fabulārie atplūdumi, nav organiskas vienības un konsekventas statikas. Daudz lūstošu impresiju. Mākslinieciskā un stiliskā ziņā “Sudrabotā saulē” nav tik vērtīgs kā šā paša autora pazīstamais pirmskara romāns “Zvaigžņotās naktis”."

Unāms, Žanis. Haralds Eldgasts. Sudrabotā saulē. Latvju Grāmata, 1925, Nr. 2.
SaiknesAngelika Gailīte (1884–1975) - Bijusī sieva
Abgara Miķelsone-Skujeniece (1892–1977) - Sieva
Nodarbesskolotājs
rakstnieks
dramaturgs
Dzimšanas laiks/vieta08.06.1882
Ķoņi
Ķoņi, Ķoņi parish, LV-4247, Latvia
Dzimis Ķoņu, kādreizējā Dīķeru pagasta "Siliņos".

Izglītība1892 – 1896
Burtnieku draudzes skola
Burtnieki
Burtnieki, Burtnieku pagasts, Valmieras novads

1897 – 1899
Pētera I reālskola
Kronvalda bulvāris 1, Rīga
Kronvalda bulvāris 1, Rīga, LV-1010

1899 – 1900
Tērbatas reālskola
Tartu
Tartu, Tartu County, Estonia

1900 – 1910
Rīgas Politehniskais institūts
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, LV-1050
Darbavieta1909 – 1914
Vologda
Vologda, Vologda Oblast, Russia
Vācu valodas skolotājs Vologdas zēnu ģimnāzijā.

1914 – 1919
Mikolajiva
Mykolaiv, Mykolaiv Oblast, Ukraine

Speciālajās un vispārizglītojošās mācību iestādēs, kursos un Nikolajevas Tautas universitātē lasa lekcijas ekonomikas jautājumos.


1919 – 1922
Odesa
Odessa, Odessa Oblast, Ukraine, 65000
Skolotājs

1923 – 1926
Laikraksts "Kurzemes Vārds"
Pasta iela 3, Liepāja
Pasta iela 3, Liepāja, LV-3401

Redaktors.

"Kā atbildīgais redaktors Haralds Eldgasts iesāka parakstīt "Kurzemes Vārdu" no 6. janvāra 1923. gadā. Viņa dubultvārds "J.Miķelsons - Haralds Eldgasts" nepārtraukti stāvēja zem katra numura, izņemot tikai apmēram 1 mēnesi 1924. g. viņam pēdējā Norvēģijas ceļojumā atrodoties - laikrakstu parakstīja K. Grāmatnieks. (..) Haralds Eldgasts un "Kurzemes Vārds" bija viens, - vienu no otra nevarēja šķirt un es arī nevarētu nosaukt nevienu citu Latvijas laikrakstu, kuram būtu tik cieši uzspiests viņa vadītāja personības zīmogs. H.E. bija "Kurzemes Vārdam" tas, kas Berlīnē ir Georgs Bernhards Ullsteina un Teodors Wolffs Moses vācu dienas laikrakstu izdevniecībās." No: J.Mednieks. Haralda Eldgasta pēdējie gadi. Rakstu vaiņags Haralda Eldgasta piemiņai. Rīga, 1926, 91. lpp.



1923 – 1926
Liepājas Valsts 1. ģimnāzija
Liepāja
Liepāja

Skolotājs.

Ceļojums1909 (Datums nav precīzs)
Amerikas Savienotās Valstis
United States
Dabū rakstveža darbu uz kāda emigrantu kuģa, kas dodas uz Ameriku.

1910
Somija
Finland
Kāzu ceļojums uz Somiju.
Apcietinājums14.03.1921 – 1922 (Datums nav precīzs)
Odesa
Odessa, Odessa Oblast, Ukraine, 65000

Odesas cietums

Miršanas laiks/vieta18.08.1926
Liepāja
Liepāja
Apglabāts
Rīgas Pirmie Meža kapi
Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026

Kartes leģenda















Tiek rādīti ieraksti 1-15 no 15.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Ķoņi
(Ķoņi, Ķoņi parish, LV-4247, Latvia)
08.06.1882Dzimšanas laiks/vietaCiems
2Liepāja
(Liepāja)
18.08.1926Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Rīgas Pirmie Meža kapi
(Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026)
(Nav norādīts)ApglabātsKapsēta
4Burtnieki
(Burtnieki, Burtnieku pagasts, Valmieras novads)
1892 - 1896IzglītībaCiems
5Kronvalda bulvāris 1, Rīga
(Kronvalda bulvāris 1, Rīga, LV-1010)
1897 - 1899IzglītībaĒka, māja
6Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, LV-1050)
1900 - 1910IzglītībaĒka, māja
7Tartu
(Tartu, Tartu County, Estonia)
1899 - 1900IzglītībaPilsēta
8Vologda
(Vologda, Vologda Oblast, Russia)
1909 - 1914DarbavietaPilsēta
9Mikolajiva
(Mykolaiv, Mykolaiv Oblast, Ukraine)
1914 - 1919DarbavietaPilsēta
10Pasta iela 3, Liepāja
(Pasta iela 3, Liepāja, LV-3401)
1923 - 1926DarbavietaĒka, māja
11Liepāja
(Liepāja)
1923 - 1926DarbavietaPilsēta
12Odesa
(Odessa, Odessa Oblast, Ukraine, 65000)
1919 - 1922DarbavietaPilsēta
13Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
1909CeļojumsValsts
14Somija
(Finland)
1910CeļojumsValsts
15Odesa
(Odessa, Odessa Oblast, Ukraine, 65000)
14.03.1921 - 1922ApcietinājumsPilsēta
Rakstnieka Haralda Eldgasta (1882–1926) nozīmīgākais devums ir par pirmo modernistisko romānu latviešu literatūrā uzskatītais darbs “Zvaigžņotās naktis” (1905). Tas iznāca pārmaiņu laikā (arī sociālu, ko iezīmē 1905. gada revolūcija), kad strauji mainās literatūras paradigma un latviešu literatūrā stabilo reālistisko dzīves atainojumu nomaina modernistiskie virzieni simbolisms (latviešu literatūrā dēvēts arī par dekadenci) un impresionisms, saglabājot arī neoromantisma iezīmes, kuri ir vērsti uz cilvēka iekšējās pasaules un tās procesu izziņu, malā atstājot sociālās norises. Romānam autors devis apakšvirsrakstu “Vienas dvēseles stāsts”, tā uzreiz nepārprotami norādot tā galveno tēmu. “Zvaigžņotās naktis” autors iesāk ar plašu programmatisku ievadu, kurā izklāsta savu redzējumu par mākslas un mākslinieka uzdevumiem, uzsvērdams, ka “īstā tiešamība nav ārpus mums, bet iekš mums”, un mākslu uztverdams kā cilvēces augstāko vērtību. Eldgasts nostājas pret mākslas “nostādināšanu sabiedrības kalpībā”, respektīvi, pret reālismu, un pret tās korelēšanu ar marksistisko kritiķu izvirzīto prasību dzīvi skatīt šķiru cīņas aspektā. Viņš formulē mākslinieka iekšējās brīvības nepieciešamību: “Brīvība, saprasta kā dvēseles bezgala plašo tiesību neaprobežota atzīšana, absolūta personības brīvība, indivīda pašnoteikšanās tiesība ir mākslinieka pirmais un augstākais bauslis.” Ievadā Eldgasts nosauc arī krietnu daudzumu vācu, franču, angļu, krievu rakstnieku, kas atstājuši iespaidu uz viņu un kuru pulkā viņš jūtas iederīgs. Taču “Zvaigžņoto nakšu” sakarā īpaši izceļami būtu poļu rakstnieks Staņislavs Pšibiševskis (kritika atzinusi viņa romāna “Homo sapiens varoņa Falka līdzību ar Eldgasta Jovanu Mermanu), norvēģis Henriks Ibsens, itālis Gabriēle D’Anuncio, arī vācu filozofs Frīdrihs Nīče (“pārcilvēka” vaibsti Mermanā) un citi. Ar romāna ievadu Eldgasts zināmā mērā apsteidza latviešu rakstnieku grupu, kuri 1906. gadā publicēja tā dēvēto Dzelmes manifestu, kurā arī iestājās par rakstnieka mākslinieka suverēno brīvību un neatkarību no sociālā pasūtījuma. Kā atzinusi literatūrzinātniece Vera Vāvere: “No klasiskajām dekadentu tēmām – māksla, mīlestība un nāve – H. Elgasts pievēršas tikai vienai – mīlestībai, dzimumu cīņas un saplūsmes psiholoģijai, smalki izsekojot vīrieša un sievietes satuvināšanās un atsvešināšanās peripetijām. Viens no galvenajiem dekadences stūrakmeņiem – īstais, pārdzīvotais vai tikai nospēlētais pesimisms un ar to saistītie nāves motīvi šinī darbā neienāk. Cauri visām romāna lappusēm vīd rakstnieka veselīgā, jauneklīgā daba. Viņš alkst mīlestības un saules un vairās pietuvoties iznīcības un bezcerības bezdibeņiem. (Vāvere, Vera. Haralds Eldgasts. Latviešu rakstnieku portreti: Tradicionālisti un modernisti. Rīga: Zinātne, 1996, 31. lpp.)

Eldgasta romāns izraisīja diskusijas starp marksistiski domājošiem kritiķiem un “tīrās mākslas” aizstāvjiem: “Jaunas mākslas ēru tajā saskatīja Zeltmatis, bet J. Jankavs un J. Jansons-Brauns dārdināja par to visskaļākos nolieguma pērkonus.” (Op. cit., 33. lpp.) Strīdi par romānu izraisīja visplašāko, līdz tam nebijušu viļņojumu arī lasītājos. Atminoties Haraldu Eldgastu, literatūras vēsturnieks Alfrēds Goba raksta: “Literārisko jautājumu pārdomās un strīdos tika ierauti vai visi lasītāji, literāriskiem jautājumiem nevarēja vienaldzīgi paiet garām arī tie, kas citādi par beletristiku daudz nebūtu domājuši. Eldgasta (viņam kā cīņasbiedri pievienojās vēl Akuraters, Eglīts u. c.) un Jankava (viņam palīgā gāja Jansons) sadursme radīja dzīvu, dziļu interesi par grāmatām, tādu interesi, kādas pēc tam laikam nav bijis. Kas bija novērojams pilsētas sabiedrībā – nezinu, bet mēs, tā laika lauku pusaudži, bijām kā starp diviem magnētiem. Te vienu tuvināja viens pols, te otru – pretējais. Bet dzīva interese liek ieskatīties un iedziļināties arī pretinieka domu pasaulē. Dažreiz notika arī tā, ka uzskati apsviedās taisni pretējā virzienā. No sociālista kļuva individuālists, un otrādi. Mans “Zvaigžņoto nakšu”, tāpat “Veco elku” [Jāņa Jankava darbs “Vecie elki mūsu jaunākajā literatūrā”] eksemplārs no daudzkārtīgās šķirstīšanas un no ceļošanas no rokas rokā bija pavisam saburzījies. Kāda vēl no pēdējo gadu grāmatām to ir piedzīvojusi?” (Goba, Alfrēds. Haralds Eldgasts. Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 9)

Haralds Eldgasts, īstajā vārdā Jānis Miķelsons, dzimis 1882. gada 8. jūnijā Vidzemē, Dīķeru (vēlākais Ķoņu pagasts) Siliņos. Drīz pēc tam ģimene pārceļas uz Burtnieku Eiķenmuižu, kur tēvs bija pavārs. Lai gan tikai 16 mūža gadus pavadījis laukos, pilsēta nekad rakstniekam nav patikusi: “[..] kā smagam nolādējuma mana dvēsele zemojas tai dzelžu nepieciešamībai, kura jau veselu gadu simteņa ceturksni tura mani piekaltu pie pilsētas ielu akmeņu gultnēm, pie viņas daudzstāvaino māju kazarmā, atļaudama man tikai dažas nedēļas vai pāra mēnešus gadā atrauties, ne galīgi izrauties no viņas nospiedošā gūsta.” (Eldgasts, Haralds. Manas dzīves siluets. Atziņas. 3. daļa. Cēsis, 1924, 75. lpp.)

Mācījies Burtnieku draudzes skolā (1892–1896), tad Rīgas Pētera I reālskolā (1897–1899), reālskolu beidzis Tērbatā 1900. gadā. Tanī pašā gadā Eldgasts iestāja Rīgas Politehniskajā institūtā (1900–1910), taču naudas trūkums liek iestāties darbā uz kuģa par skrīvera palīgu, kuģis no Liepājas ostas veda emigrantus uz Ameriku. Jūra, līdzīgi kā lauki un meži, kļūst par rakstnieka lielo mīlestību un spoguļojas daudzos viņa darbos. 1910. gadā viņš saraksta darbu “Pa okeānu” (izdots 1912, atkārtots izdevums 1924). Kā atzinusi Haralda Eldgasta daiļrades pētniece Vera Vāvere, šis rakstnieka darbs atšķiras no visiem citiem, ir reālistiskā stilā veidots ceļojuma apraksts, tuvs dokumentālajai prozai, “ar skaistām, spēcīgām, romantiskām jūras ainām un interesantiem raksturu tēlojumiem” (Vāvere, op. cit., 39. lpp.)

Jaunības gados notiek rakstnieka sastapšanās ar Frīdriha Nīčes “Tā runāja Zaratustra”, kas sākotnēji darījusi Eldgastu pesimistiski noskaņotu, taču pesimismu viņam izdodas pārvarēt, tā vietā liekot personības brīvības, individuālisma un radošās alkas: “[..] visvairāk par viņu [nāvi] tiku domājis un fantazējis, kad ar Nīčes “Zaratustru” vienā kabatā, ar lādētu ieroci otrā, no saviem studiju biedriem un citiem labiem paziņām ar “lielā pesimista” palamu apbalvots, bieži vien ar nopietnām pašslepkavības domām galvā, klejoju pa vientuļām, nakts tumsā ietītām Rīgas ielām. No šādas “patoloģijas” drīz vien atsvabinājos.” (Atziņas, 83. lpp.)

Neatradis darbu Rīgā, rakstnieks turpmākos vairāk nekā desmit gadus (1909–1922) pavada Krievijā un Ukrainā (tolaik Krievijas impērijas daļa), viņš strādā par skolotāju un lektoru Vologdā, Mikolajivā (Nikolajeva) un Odesā. Uz Krieviju viņam līdzi dodas arī dzīvesbiedre, rakstniece Angelika Gailīte, viņai veltīts romāns “Zvaigžņotās naktis”, taču laulība drīz vien izirst – minētajā autobiogrāfiskajā apcerē “Manas dzīves siluets” Eldgasts atzinis, ka laulība draudējusi pārvērsties par “strindbergiānu”, jo “abi bijām gatavi drīzāk lūzt nekā liekties, un, kā vēlākie piedzīvojumi man to personīgi apstiprināja, palikdami šai ziņā katrs uzticīgs sev pašam, mēs bijām rīkojušies pilnīgi pareizi, jo velti censties glābt to, kas īstenībā vairs nav glābjams”. (Atziņas, 86. lpp.) Šajā periodā Eldgasts sastop arī otru savas dzīves mīlestību, krievieti Lidiju Berseņevu, kopdzīvē piedzimst dēls Vadims. Taču kopējā dzīve izjūk, kad Eldgastu sāk vajāt čeka un viņš no Mikolajivas bēg uz Odesu.

Čekas uzmanības lokā Eldgasts nokļūst ar saviem pretkomunistiskajiem uzskatiem, kurus pauda, lasot lekcijas par ekonomiskajiem jautājumiem. 1920. gadā Odesas laikrakstā “Latvieša Balss” viņš publicēja rakstu “Dzimtene sauc”, kurā aicināja latviešus atgriezties tikko neatkarību ieguvušajā Latvijā. 1921. gada 17. martā Elgastu apcietina. No cietuma un, iespējams, no nāvessoda viņu izglābj Abgara Skujeniece, Emīla Dārziņa skolniece, ar kuru Eldgasts bija pazīstams vēl Latvijā. Skujeniece izpārdod savu mantu un savāc desmit komunistu galvojumus, kuri nepieciešami, lai rakstnieku izlaistu no cietuma. Atceroties šo neziņas un šausmu pilno laiku, Eldgasts autobiogrāfijā raksta: “Vēl gandrīz vai savu veselu pusgadu mēs turējāmies uzticīgi kopā kā divi uz vientuļas saliņas viļņu izsviesti bojā gājuša kuģa pasažieri, palīdzēdami viens otram nezaudēt prātu tajos murgos, kādos bija izvērtusies mūsu apkārtējā tiešamība. Un, ja mums bija lemts vēl atgriezties dzimtenē, ar nesalauztiem spēkiem un ārprāta neaptumšotu apziņu, tad man personīgi jāpateicas par to tikai tam “brīnumam”, ko es savas drāmas “Agarta” veltījumā minu kā savās “atjaunotās dzīves gaismu”.” (Atziņas, 89. lpp.) Atgriezies Latvijā 1922. gadā, Eldgasts oficiāli šķir laulību ar Angeliku Gailīti un apprec Abgaru Skujenieci.

Krievijā Eldgasts uzraksta divu lielus darbus – 500 lappušu biezu romānu “Pusnakts saules staros” un publicistisku grāmatu par boļševiku teroru Dienvidkrievijā (Ukrainā) “Asiņu un ārprāta valstībā”. Pirmo manuskriptu konfiscē čeka, bet otru pēc rakstnieka lūguma sadedzina kāds viņa paziņa, kam tas nodots glabāšanā.

Neatkarīgajā Latvijā pavadītais laikposms ir īss (to pārrauj rakstnieka pēkšņā nāve), bet ražīgs. No 1923. gada līdz savai nāvei Haralds Eldgasts dzīvo Liepājā un ir laikraksta “Kurzemes Vārds” redaktors. Šajā laikā tapusi luga “Agarta” (1923), kas iestudēta uz Nacionālā teātra skatuves. Recenzents Jānis Grīns atzinis, ka lugā Eldgasts palicis uzticīgs savām jaunības atziņām – anarhistiskajam individuālismam un mākslinieka personības kultam. Taču, kā atzīmējis Grīns, luga nav scēniska, tā labāk uztverama, to lasot, un kas jo īpaši svarīgi – “sevišķi teātrī prasām ko citu” (Grīns, Jānis. H. Eldgasta drāmu “Agarta” izrāda Nacionālajā teātrī. Latvis, 1923, 16. marts). Kopš “Zvaigžņoto nakšu” iznākšanas bija pagājušas gandrīz divas desmitgades, laiks bija gājis uz priekšu, un bijušie simbolisti (dekadenti) bija atraduši savu individuālo ceļu literatūrā. Arī Eldgastam vajadzēja meklēt citu stilu, kaut arī to izdarīt nebija viegli. Romānā “Sudrabotā saulē” (1924) mēģina iet pozitīvisma virzienā, tēlojot romāna varoņu alkas iegūt bagātību Amerikā, lai atgriezušies viņi celtu jaunu un brīvu Latviju. Rakstnieks bija iecerējis noveļu ciklu “Nāves un ārprāta valstībā”, atgriežoties pie zudušajos manuskriptos skartajiem traģiskajiem un šausminošajiem lielinieku laika notikumiem. Periodikā (“Latvis, 1924) publicētas ir tikai divas – “Nelabais” un “Mirstošais gulbis”, un tajās mainījies viņa rakstības veids – viņš atteicies no plašās, nereti samudžinātās filozofēšanas, rakstījis lakoniski, vēstījumu balstot precīzās detaļās.

Liepājas sabiedrībā Eldgasts bija cienīts un mīlēts gan kā avīzes redaktors, gan kā skolotājs. Strādājot Liepājas Valsts 1. ģimnāzijā, viņa skolnieču vidū bija nākamā dzejniece Mirdza Ķempe. Skolotāju saista Mirdzas neparastā personība, un viņš savā ziņā kļūst par viņas garīgo audzinātāju, mudinot viņu veidot savu personību (dāvinājis grāmatas, teātra biļetes) un rakstīt (“Kurzemes Vārdā” publicējis viņas pirmos darbus). Ķempe visu mūžu saglabāja pateicības jūtas pret savu skolotāju, un, kad 1968. gadā iznāca dzejnieces miniatūru krājums “Dzintara spogulis”, tajā bija publicēta miniatūra ar tādu pašu nosaukumu, veltījums skolotājam.

Haralds Eldgasts miris Liepājā 1926. gada 18. augustā, apbedīts Rīgas Meža kapos, kur 1934. gadā uzstādīts tēlnieka Burkarda Dzeņa veidots kapa piemineklis.

Ieva Kalniņa, 08.06.2022.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.