Haralds Eldgasts

Dzimis rokpeļņa ģimenē.
1892–96: mācījies Burtnieku draudzes skolā.
1897–99: mācījies Pētera I reālskolā Rīgā.
1900–10: ar pārtraukumiem studējis Rīgas Politehniskā institūta komercnodaļā.
1909: piedalījies braucienā uz Ameriku, strādājis par kuģa rakstveža palīgu.
1909–1919: bijis skolotājs Vologdā, Krievijā, vēlāk Ukrainā, Nikolajevā (Mikolajiva) un Odesā.
1910–1922: laulība ar Angeliku Gailīti (laulība izjuka jau 1914. gadā, bet oficiāli tika šķirta vēlāk).
1914–1921: kopdzīve ar Lidiju Berseņevu, tajā dzimis dēls Vadims.
1921: Odesā čeka apcietina par pretkomunistisko darbību, vairākus mēnešus pavadījis Odesas cietumā.
1922: atgriezies Latvijā, dzīvojis Rīgā.
1923: laulība ar Abgaru Skujenieci.
1923–1926: Liepājā, bijis laikraksta "Kurzemes Vārds" redaktors, strādājis skolā. Eldgasta skolniece bijusi Mirdza Ķempe.

1904: literāro darbību sācis žurnālā "Vērotājs", kur publicēta Eldgasta pirmā apcere "Janis Rozentāls" (6.–7. burtnīca), parakstīta ar iniciāļiem J. M.
1905: kļuvis populārs ar programmatisko romānu "Zvaigžņotās naktis", kurā grēksūdzes un pašanalīzes formā izteikti pretrunīgas personības intīmie pārdzīvojumi un mēģinājums atrisināt konfliktu starp materiālo un garīgo pasauli. Tas ir viens no pirmajiem monoromāniem latviešu literatūrā.
Ar pseidonīmu Sirotājs publicējis feļetonus.
1921: Eldgasts bija pabeidzis divus manuskriptu: 500 lappušu biezo romānu "Pusnakts saules staros" un grāmatu par lielinieku teroru Dienvidkrievijā "Asiņu un ārprāta valstībā". Pirmā romāna manuskriptu konfiscēja čeka, kad 1921. gadā apcietināja rakstnieku, otro – ar paša rakstnieka atļauju sadedzināja kāds viņa paziņa, kam manuskripts bija nodots glabāšanā.

Lugas1907: Dēmona paradīzē
1922: Agarta
1924: Uz Venus altāra (tulkota arī vācu valodā)
Stāsti un tēlojumi1908: Vižņi
1923: Lords
1924: Mirstošais gulbis
1924: Pie zilā bezdibeņa
Romāni1905: Zvaigžņotās naktis
1924: Sudrabotā saulē
Ceļojuma apraksts1912: Pa okeānu (atkārtots izdevums 1924)

Par romānu “Zvaigžņotās naktis” (1905) ““Zvaigžņotās naktis” iezvanīja modernisma ēru latviešu romānā. Tā apakšvirsraksts ir “Vienas dvēseles stāsts” – un tieši ar cilvēka intīmās pasaules, individuālās psihes atklāsmi romāns bija novatorisks. [..] Jaunā virziena galvenā prasība bija izprast cilvēka iekšējo pasauli, iedziļināties viņa dvēselē. Dvēsele, īpaši dekadentu, simbolistu darbos, kļūst par visvairāk piesaukto tēlu. [..]
“Zvaigžņotās naktis” ir darbs, kas iekļaujas sava laika dekadentiskās prozas meklējumos, tanī var atrast paralēles ar itālieša G. D’Anuncio, francūža Ž. Ijsmana (Huysman), bet īapaši ar poļa S. Pšibiševska romāniem. [..] Satuvināja Mermanu [romāna galveno varoni] arī ar H. Ibsena, M. Māterlinka, G. D’Anuncio un citu viņa priekšgājēju radītiem tēliem. Līdzība bija pat ļoti liela, bet tā nāca no kopējas pasaules uztveres, ko radīja R. Vāgnera un F. Nīčes filozofijas ietekme 20. gs. mākslā. Ar šo romānu H. Eldgasts apliecināja savu individuālistiskās brīvības izpratni un darīja to – kā vairums dekadentu – caur varoņa erotiskās biogrāfijas atklāsmi. [..] .. visas romāna pamatnodaļas ir tipiski modernistiska viena varoņa dvēseles atklāsme, iekšējā “es” tēlojums, bet beigu daļu žanra ziņā var uzskatīt par dekadentisku poēmu prozā. Darbam nav stingras kompozīcijas, tas sairst atsevišķās ļoti atsšķirīgās daļās, bet pēc kritērijiem, kurus izvirza dekadentu poētika, šāds kompozicionāls mugurkauls nemaz nav būtisks. Svarīgs ir iekšējais dvēseles sižets, un tas šai darbā ir.”

Vāvere, Vera. Haralds Eldgasts. Latviešu rakstnieku portreti: Tradicionālisti un modernisti. Rīga: Zinātne, 1996, 29., 31., 32. lpp.

Par lugu "Dēmona paradīzē" (1907)“Dēmona paradīzē” ir rakstīts dialogos. [..] Tā [..] pēc dabas un būtības caur un cauri liriska, tomēr cenšas tērpties drāmas maskā [..]. Dialogā še tiek atkārtots viss tas, ko esam jau reiz lasījuši tā paša Haralda Eldgasta “Zvaigžņoto nakšu” ievadā, proti, ka pūlis paliek pūlis, ka tam nekā nevajag, ka tas nav nekā labāka cienīgs, ka tas nav augstākas attīstības spējīgs, ka to vajag mīt un spiest, lai tas nekārotu pēc Ēģiptes gaļas podiem, lai tik atsevišķs indivīds varētu mist dekadentiskās dārzos pie Ziemeļeiropas jūrmalas, aplūkot dzīvi no transcendentālās filozofijas augstumiem un apbrīnot sevi un savu rezignāciju kā lielāko no varoņu darbiem. [..] Sacerējuma tīri polemiskā puse atsvabina mūs no pienākuma sekot šā lidošanai no tīri mākslinieciski individuēla redzes punkta, atļauj par Haralda Eldgasta jaunāko darbu vispirmā kārta runāt kā par polemiku. Polemika tā ir ļoti vāja, vispirms jau tāpēc, ka tai nav neviena vienīga jauna, raksturiska vilciena, ne vienas jaunas domas, ko jau nebūtum dzirdējuši no Pšibiševska, Merežkovska vai paša Haralda Eldgasta. Tā ir repetīcija un kā tāda – šabloniska. Viņas lietišķo nozīmi mazina arī žurnālistikā parastais ķēriens, apkarojamos ieskatus vai viņu personifikācijas nostādīt nepareizā, vienpuses gaismā un tad rādīt: lūk, cik tie neglīti, cik tie melni!

Upīts, Andrejs. Mūsu jaunākā lirika. Vēstnesis, 1907, 2. jūnijs.

Par biogrāfisko stāstu “Lords” (1923) “Ar katru savas dvēseles šķiedriņu Haralds Eldgasts tiecas būt patiess, un tas mūs vienmēr pie viņa saistīs, lai gan arī ne katra šī škiedriņa mākslinieciska. Dzejnieks Haralds Eldgasts ir juteklības un saprāta savienojums. Kā saprāts, tā juteklība runā ar elementāru spēku, juteklība tomēr varbūt stiprāki nekā saprāts; viņa kāro arvienu jaunus kairinājumus, un saprāts, veikli filozofēdams, mēģina tos attaisnot, pamatot. Savā nopietnā patiesības gribā E. pūlas noraut visus plīvurus un rādīt kailo “lietu par sevi”. Bet vai tas iespējams? Vai caur kailumu mēs lietas būtībai tuvāki pieejam? Vai tikai caur to nezūd māksliniekā suverenitāte un neierodas lieks cinisms? (piemēram, 27. lp.). Eldgasta jaunajā novele dzimuma problēms stāv centrā. Verdoša juteklība radījusi šo darbu, un šās uguns dūmi arī vietumis apkvēpina to, bet grāmatas beigas uzliesmo ar lielisku, liktenīgu sparu. [..] Salīdzinot “Lordu” ar autora agrākiem darbiem, jākonstatē liels progress. Darbība straujāka, fabula risinās ātri un saistoši. Arī cilvēki netur vairs garas, nogurdinošas lekcijas par saviem dzīves uzskatiem (kā, piem., “Sudrabotā saulē”), bet runā vienkāršāk, dzīvāk.”

Mauriņa, Zenta. Haralds Eldgasts. Lords. Latvju Grāmata, 1923, Nr. 11–12.

Par drāmas “Agarta” iestudējumu teātrī (1923) "Haralds Eldgasts arī šinī darba (kad tas rakstīts, tas mums nav zināms) palicis uzticīgs savām jaunības atziņām un tieksmēm. Tās sakrita ar dažu ziemeļnieku autoru, D'Annuncio, St. Pšibiševska u. c. pausto mākslinieciski anarķistisko individuālismu, mākslinieka personas kultu utt. un ar ievērojamu literārisko erudīciju un temperamentu parādījās latv. rakstniecibā – Eldgasta pirmajos darbos. [..] Sevišķi teātrī tagad prasām ko citu. Jau vispār psiholoģiska drāma tur pēdējā laikā ir retums. Tur valda klasiķu spožums un no modernajiem tie, kur ir līdz solīds teatrālisma elements. Eldgasta, visai inteliģenta, izglītota un veikla rakstnieka, drāmas gaita mūs vairāk saista, kad to lasām, nekā kad skatāmies teātrī. Teātrī vietām ir pagrūti sekot garajiem Eldgasta dialoga teikumiem un vispār uzņemt autora atziņas. [..] Diemžēl drāma nav, kā pieņemts sacīt – scēniska. Šai pusei autoram derētu piegriezt vērību savos nākamos dramatiskos darbos.”

Grīns, Jānis. H. Eldgasta drāmu “Agarta” izrāda Nacionālajā teātrī. Latvis, 1923, 16. marts.

Par romānu “Sudrabotā saulē” (1924) “Haralda Eldgasta daiļprozas darbiem aužas cauri publicistiska morāle, daudzreiz palikdama tīri uzbāzīga. Sevišķi tā izjūtama “Sudrabotā saulē”. Ideoloģiju var paust; tā atrodama daudzos daiļdarbos, tikai ne kaila un burtiska, bet mākslinieciskos tēlos, simbolos ieturēta. Kur šī publicistiski attaisnojamā morāle zūd un Eldgasts kļūst par tīru daiļradītāju mākslinieku, redzam spēcīgus tēlojumus, plastiski vijīgas vietas kā Andrieva Niedras romānos. [..] Romāna pirmās daļas kompozīcija, uzbūve skaidra un koncentrēta; otrā daļā ir saraustījumi un bāli fabulārie atplūdumi, nav organiskas vienības un konsekventas statikas. Daudz lūstošu impresiju. Mākslinieciskā un stiliskā ziņā “Sudrabotā saulē” nav tik vērtīgs kā šā paša autora pazīstamais pirmskara romāns “Zvaigžņotās naktis”."

Unāms, Žanis. Haralds Eldgasts. Sudrabotā saulē. Latvju Grāmata, 1925, Nr. 2.

J. M., Sirotājs

1892–1896
Burtnieku draudzes skola
Burtnieki

1897–1899
Pētera I reālskola
Kronvalda bulvāris 1, Rīga

1899–1900
Tērbatas reālskola
Tartu

1900–1910
Rīgas Politehniskais institūts
Raiņa bulvāris 19, Rīga

1909–1914
Vologda
Vācu valodas skolotājs Vologdas zēnu ģimnāzijā.

1914–1919
Mikolajiva
Speciālajās un vispārizglītojošās mācību iestādēs, kursos un Nikolajevas Tautas universitātē lasa lekcijas ekonomikas jautājumos.

1919–1922
Odesa
Skolotājs

1923–1926
Laikraksts "Kurzemes Vārds"
Pasta iela 3, Liepāja
Redaktors."Kā atbildīgais redaktors Haralds Eldgasts iesāka parakstīt "Kurzemes Vārdu" no 6. janvāra 1923. gadā. Viņa dubultvārds "J.Miķelsons - Haralds Eldgasts" nepārtraukti stāvēja zem katra numura, izņemot tikai apmēram 1 mēnesi 1924. g. viņam pēdējā Norvēģijas ceļojumā atrodoties - laikrakstu parakstīja K. Grāmatnieks. (..) Haralds Eldgasts un "Kurzemes Vārds" bija viens, - vienu no otra nevarēja šķirt un es arī nevarētu nosaukt nevienu citu Latvijas laikrakstu, kuram būtu tik cieši uzspiests viņa vadītāja personības zīmogs. H.E. bija "Kurzemes Vārdam" tas, kas Berlīnē ir Georgs Bernhards Ullsteina un Teodors Wolffs Moses vācu dienas laikrakstu izdevniecībās." No: J.Mednieks. Haralda Eldgasta pēdējie gadi. Rakstu vaiņags Haralda Eldgasta piemiņai. Rīga, 1926, 91. lpp.

1923–1926
Liepāja State 1st Gymnasium
Liepāja
Skolotājs.

1909
Amerikas Savienotās Valstis
Dabū rakstveža darbu uz kāda emigrantu kuģa, kas dodas uz Ameriku.

1910
Somija
Kāzu ceļojums uz Somiju.

14.03.1921–1922
Odesa
Odesas cietums

Rīgas Pirmie Meža kapi