Dzintars Sodums

Tēvs Andrejs Sodums bija centrālās savienības “Konsums” darbinieks, vēlāk arī direktors un pēc padomju okupācijas izsūtīts.
Dēls, meita un sieva paglābušies, jo vecāki nesen bija šķīrušies. Māte Ella Soduma strādājusi Zemnieku savienības laikraksta "Brīvā Zeme" redakcijā.

1943: aprīlī iesaukts Latviešu leģionā,nosūtīts uz Volhovas fronti, kur strādājis par kara ziņotāju. 18 mēnešus bija kara žurnālists, rakstīja laikrakstam "Tēvija".
1944: oktobrī Rīgā dezertēja, ziemu nelegālā stāvoklī pavadīja Kurzemē.
1945: 17. maijā no Kurzemes laivā nonāca Gotlandē, kur vasarā nostrādājis kā laukstrādnieks, pēc tam pārcēlās uz Stokholmu, strādāja kā mašīnburtlicis un korektors.
1946: salaulājās ar bijušo Latvijas Mākslas akadēmijas studenti Skaidrīti Kronbergu (1921–1999).
1963–2006: dzīvoja ASV.
Kopš 2006: dzīvoja Latvijā, Ikšķilē pie rakstnieces Noras Ikstenas.

2013: Ikšķiles novads nodibināja Dzintara Soduma balvu, kuru ik gadu maijā piešķir par novatorisku sniegumu latviešu literatūrā.

Literārā darbība

1942: pirmā publikācija – Johana Volfganga Gētes dzejoļa "Atkalredzēšanās" atdzejojums no vācu valodas žurnāla "Latvju Mēnešraksts" 9. numurā.
1943: pirmā oriģinālpublikācija dzejolis "Maigums un spēks", publicēts laikrakstā "Daugavas Vēstnesis" 28. februārī.
1943: aprīlī Rīgas Radiofonā raidāmluga bērniem "Zaķu gans", režisors Jēkabs Zaķis.

Literārie darbi
1950: Trīs autori: dzeja, kopā ar Veltu Sniķeri un Ojāru Jēgenu (Stokholma: Daugava).
1957: Taisām tiltu pār plašu jūru (Bruklina: Grāmatu Draugs).
1993: romāni "Savai valstij audzināts"; "Taisām tiltu pār plašu jūru" (Rīga: Liesma).
1997: romāns "Jauni trimdā" (Rīga: Karogs).
2009: Šoks: Soduma dzejoļu izlase no 60 Dzintara Soduma dzejoļiem (Alūksne: Eraksti).
2011: Virtuves piezīmes (Rīga: Mansards).
2019: Post sciptum: atdzejojumi; sastādījusi Nora Ikstena (Rīga: Dienas Grāmata).

Kopoti raksti (2001–2008; Rīga: Atēna); 7 sējumos sastādītāja Nora Ikstena
1. sējums: romāns "Savai valstij audzināts".
2. sējums: romāns "Blēžu romāns. 1943–1944".
3. sējums: romāns "Taisām tiltu pār plašu jūru".
4. sējums: romāns "Jauni trimdā".
5. sējums: Varoņu konference: stāsti, lugas un Kulturknutte.
6. sējums: Dzeja.
7. sējums: Viņpuse.

Dzeja iekļauta antoloģijās "Paradīzes meklētāji" (1964), "Ko dziedāja Rīgas gaiļi" (2001), "Nakts rotaļas" (2004).

Tulkojumi
1943: Johans Volfgangs Gēte. Raksti (Rīga: K. Rasiņa apgāds); tulkojumi no vācu valodas: 2. sējumā un 6. sējumā.
1949: Džeimss Hiltons. Ardievu, mister Čips! (Stokholma: Parnass), tulkojums no angļu valodas.
1949: Ernests Hemingvejs. Ardievas ieročiem (Erebrū: Parnass), tulkojums no angļu valodas.
1951: Hermanis Hese. Narciss un Zeltamute (Stokholma: Daugava), tulkojums no vācu valodas.
1957: Džons Steinbeks. Par pelēm un cilvēkiem (Kopenhāgena: Imanta), tulkojums no angļu valodas.
1960: Džeimss Džoiss. Uliss (Vesterosa: Ziemeļblāzma), tulkojums no angļu valodas.
1993: Džeimss Džoiss. Uliss (Rīga: Liesma); atkārtots izdevums.
2002: Hermanis Hese. Narciss un Zeltamute (Rīga: Atēna); atkārtots izdevums.
2008: Džons Steinbeks. Par pelēm un cilvēkiem; kopā ar Rihardu Rīdzinieku (Rīga: Mansards); atkārtots izdevums.
2011: Džeimss Džoiss. Uliss (Rīga: Liepnieks&Rītups); atkārtots izdevums.
2012: Džeimss Džoiss. Dublinieši (Rīga: Rītups&Liepnieks), tulkojums no angļu valodas.

Darbu tulkojumi
1958: romānu "Taisām tiltu pār plašu jūru" angļu valodā tulkojis Ādolfs Grants (nav izdots).
2006: Igelkotten i brunnen: dikter i urval; dzeju atdzejojis Juris Kronbergs (Tollarp: Ariel).

Par Dzintara Soduma dzeju kopkrājumā "Trīs autori" (1950)

"lepriecina Dzintara Soduma panta sulīgums un lielais konkrētais spēks, kas reizē ari liecina par autora labo panta tehniku. [..] Autors parāda, ka spēj iekausēt dzejā "visnaturālistiskākos" jēdzienus un krāsu plankumus. Dzintara Soduma tematika ir plaša, un pantiem plašs vēriens."
Dambergs, Valdemārs. Trīs autori. Latvija, Nr.72 (20.09.1950)

"Dzintars Sodums ir Dzintars Sodums, latviešu jaunās dzejas ledlauzis. Apskaužami briljants svaigums kā tematikā, tā pantā, ritmos, iekšējās formas izkārtojumā un pārdroši, galīgi no "solīdisma" atbrīvotā dzejas viengabalainībā, ko nodrošina simpātiska spēja Izmantot sintaktiskas variācijas saviem nodomiem. Akcentētā vēlme – esenciāli demonstrēt – visumā devusi labus rezultātus. [..] Jauna pieeja balādei (Emigranta pavasaris) un sonetām (Pukstošs dienu ritums) mūsu literatūrā, –kaut visumā balstīta diezgan vecos dzejas virzienos, – kur atbrīvojies no vecām ritma un noskaņu prasībām."
Irbe, Andrejs. Nesolīda grāmata. Latvija, Nr.80 (18.10.1950)

Par romānu "Taisām tiltu pār plašu jūru" (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1957)

"Dzintars Sodums ir savas paaudzes ikonoklasts, un kā visi viņa gara radinieki, kādu nekad nav trūcis cilvēces vēsturē, viņš visiem spēkiem mēģina izrauties no tradīcijas. Taču viņa protests vairāk vēršas pret virspusējām parādībām mūsu literatūras tradīcijā – pret pozitīvismu, pret vācisko sentimentu, kas tagad ir jau krietni izvēdināti lielajos pasaules vējos, tā-kā nav vairs cīnīšanās vērts. Taču cieši viņu tur dziļākā literatūras attīstības plūsma, un nav pazīmju, ka viņš gribētu no tās izkļūt. [..] Dzintars Sodums ir piedzimis ar žanrista acīm, tāpēc laikmets nosaka, ka viņa skats slīd pār tverto ainu virspusi. Jaunā grāmata ir žanra ainu mozaīka, kuru kopā satur nestiprs pavediens – triju draugu ceļojums no Rīgas līdz Kurzemes krastam un beigās pāri Baltijas jūrai. Kara pēdējā ziemā bēgļiem piedzītā Kurzeme, meži ar visu armiju dezertieriem un partizāniem, mājas, izrautas no parastās dzīves gaitas, ar nemitīgu svešu ļaužu kustību – viss tas dod pateicīgu vielu žanristam. Atsevišķās ainas tverot, Sodums parāda sava talanta labāko daļu. Viņa tēlojums īss, aprauts, sālītiem vārdiem piebārstīts. Žanra ainas grāmatā kļūst par pašvērtību, tās virknējas bez kopsakara. Cilvēki tajās pazib un atkal nozūd kā miglā. Lielo notikumu plūdums paliek kautkur tālu. Ainu ņirbēšana ir izvirzīta priekšplānā, un autors ap to tīksminās. Tā Sodums sevi apliecina par tipisku ārskata rakstnieku. [..] Romāna "es" formā paustais pārdzīvojums ir izslēgts, kaut viena no galvenajām personām ar vārdu Ego nes autora vaibstus. Tas rāda, ka Sodumam ir stila izjūta, kas liedz episkā darbā ienest lirisku kontrabandu. [..] Cilvēki šai grāmatā izkūst situācijās, žanra ainas valda grāmatā suverēni un varmācīgi. Bet Sodums nespētu šādu spilgtu un raibu mozaīku rādīt, ja viņam nebūtu asu acu to saredzēt un spēcīgu vārdu izteikt."
Andrups, Jānis. Kara beigu žanra ainas.Ceļa Zīmes, Nr.34 (01.01.1957)

Par romānu "Savai valstij audzināts" (Rīga: Liesma, 1993)

"Romānā Taisām tiltu Džoisa klātbūtne nebija manāma, bet šeit vēstījumā jūtama apziņas plūsmas ietekme, vedinot atcerēties Džoisa Mākslinieka portretu jaunībā. Dzintars Sodums cenšas palikt sava varoņa apziņas lokā, rādīt pasauli tādu, kāda tā atklājas mazam zēnam, vēlāk pusaudzim. Kad tomēr nepieciešams dot plašākas kopsakarības, dziļāku notiekošā izpratni, autors izmanto iespraudumus - 'Stāstītāja balss.' Blakus personības veidošanās procesam šajā darbā liela vieta ierādīta laikmeta tēlojumam, konkrētos notikumos un detaļās rādot neatkarīgās Latvijas pirmo gadu cerību pilno atmosfēru un vēlākā laika pārmaiņas. Krasi noraidoša ir Soduma attieksme pret Ulmaņa apvērsumu. [..] Šajā darbā sastopam arī pazīstamus rakstniekus un citus kultūras darbiniekus - Raini, Jaunsudrabiņu, Jānis Lapiņu, Valentīnu Skulmi, Alfrēdu Gobu, Bruno Saulīti, Pēteri Pētersonu u.c., bet visplašāk parādīts autora radinieks Ernests Brastiņš. Dzintara Soduma autobiogrāfiskajam stāstījumam ar jūtīgi tverto laikmeta tēlojumu ir ne tikai literāra, bet arī kultūrvēsturiska nozīme."
Hiršs, Harijs. Taisām tiltu... Literatūra un Māksla, Nr.24-25 (18.06.1993)

Par romānu "Jauni trimdā" (Rīga: Karogs, 1997)

"To varētu apzīmēt kā Bildungsroman, kas apraksta augšanas un mācīšanās procesu. Galvenā persona, kas arī ir stāstītājs, bet ne pirmā persona, ir Teobalds Kartons, saukts Tebe, kara ziņotājs Kurzemē, dezertē un pārbēg uz Zviedriju, kur viņam, kā jau katram citam bēglim, kaut arī zviedri cenšas būt izpalīdzīgi, nav viegli atrast maizes pelnīšanas veidu. Kad bērns gaidāms, viņš apprecas ar Skaidru, kas ar savu zīmēšanas talantu spēj papildināt Tebes izpeļņu, kas nāk no burtliča un korektora darba, un nodrošina ģimenei pieņemamu materiālu līmeni. Tā kā starptautiskais stāvoklis ar krieviem tuvos kaimiņos kļūst nedrošs, un iedzīvošanās Zviedrijā ir problemātiska, Tebe ar ģimeni, ne jau bez birokrātiskām grūtībām, pārceļas uz Savienotajām Valstīm. Traģisku notikumu te nav, taču stāstījums ir visai saistošs. Saistošs tāpēc, ka Tebe atklāj, ka viņam esot divas līgavas. Kad lasītājs sāk spicēt ausis sagaidot pikantu afēru, Tebe paziņo, ka viņa otrā līgava ir valoda. Tik tiešām stāstītājs liekas iemīlējies valodā. [..] Tā stāstījums risinās bez rotājumiem, bieži aprauts, ar mainīgiem izteiksmes veidiem. Vietām kaut kas līdzīgs reportāžai, citviet tā kā dienas grāmata vai hronika, reizēm dramatisks dialogs, kas piederētos skatuviskam uzvedumam. Taču nav svarīgi, kā to saucam, bigamists pavedina lasītāju kā ar valodu, tā tematika."
Silenieks, Juris. Bigāmijai uzaudzis. Latvija Amerikā, Nr.29-30 (19.07.1997)

PBLA Kultūras fonda Goda balva
Prēmija piešķirta par daļēji autobiogrāfisko romānu "Jauni trimdā".
Rakstniecības nozare
1997

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar Ordeņa domes 2002. gada 12. aprīļa lēmumu.
IV šķira
2002

Latvijas Literatūras gada balva
Balva piešķirta par mūža ieguldījumu dzejā, prozā un tulkošanā.
Par mūža ieguldījumu
2007