Atis Kronvalds

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (2)

Darbi: Darba autors (14); Sastādītājs (1); Recepcijas persona (40)

Attēli: Persona attēlā(7)

VārdsAtis Kronvalds
PseidonīmsKalna Cīrulis
KopsavilkumsAtis Kronvalds (arī Kronvalda Atis; 1837 – 1875) – pedagogs, sabiedrisks darbinieks, publicists, valodnieks.
Dzimis drēbnieka, vēlāk pusmuižas rentnieka un modernieka, ģimenē. Mācījies pie Krotes ķestera, tad Mazlāņu pagastskolā. Tālāk izglītojies Špringera privātskolā Durbē, Liepājas augstākajā apriņķa skolā. Papildinājies Berlīnē, Tērbatā. Strādājis par mājskolotāju Lietuvā, kur aizsākusies Kronvalda interese par lietuviešu un latviešu tautu vēsturi, pasniedzis arī Durbes apkaimē, Tērbatā, Vecpiebalgā. Sarakstījis vācu valodas un vēstures mācību grāmatas. Tomēr galvenokārt ievērojams ar savu profesionālo darbību jaunlatviešu kustības ietvaros, dažkārt publicējot rakstus un apceres ar pseidonīmu Kalnu Cīrulis laikrakstos ''Latviešu Avīzes'', ''Baltijas Vēstnesis'', ''Austrums'', ''Draugs un Biedris'', kā arī sociālkritiskas brošūras, kurās aicināja kopt latviešu pašapziņu, valodu, vēsturi, kultūru un kļūt gan pedagoģiski, gan saimnieciski neatkarīgiem no baltvācu muižniecības. Līdzās tiem neiztrūkst arī rakstu par poētikas un valodniecības jautājumiem, sieviešu un vīriešu tiesību vienlīdzību, sieviešu garīgo atmodu un individuālo brīvību. Kronvalds rakstījis arī grāmatas, kurās paudis nepieciešamību skolēnos audzināt mīlestību un izpratni par tēvzemi, tās vēsturi, sabiedrību un dabu. Bija Latviešu literārās biedrības biedrs, piedalījās Vidzemes skolotāju konferencēs, Krišjāņa Valdemāra aizsāktajos Tērbatas latviešu vakaros, kuros referēja par literatūru. 1873. gadā, turpinot Jura Alunāna darbu, Kronvalds izdeva rakstu krājumu "Sēta, daba, pasaule" 4. sējumu. Pretodamies ģermanismiem, Kronvalds darinājis daudz jaunvārdu, to vidū saistītus ar literatūrzinātni: dzeja, dzejolis, luga, tēlot u.c. Ar savu darbību Kronvalds aktivizēja latviešu inteliģenci, pamatoja latviešu nacionālo ideju un piešķīra reālu attīstības perspektīvu tautas kustībai.
Personiska informācija1837. gada 15. aprīlis: Krotes pagasta Lejasmiķos, drēbnieka, vēlāk pusmuižas rentnieka un modernieka, ģimenē dzimst Atis Kronvalds.
1860. gada novembris: kopā ar savu audzēkni Kronvalds dodas uz Berlīni, kur pusgadu studē medicīnu universitātē. Berlīnē valodnieks iepazīstas ar Eiropas tautu nacionālās atbrīvošanās centieniem, te aizsākās viņa draudzība ar latviešu publicistu un skolotāju Andreju Spāģi.
1861: pēc atgriešanās Kurzemē Kronvalds strādā par mājskolotāju Durbes ziemeļu (vācu) draudzes mācītāja E. Proktora ģimenē. Šajā laikā viņš padziļina savas zināšanas latviešu valodā, pedagoģijā, pulcē ap sevi apkārtnes skolotājus, rosinot tos darboties latviešu tautas izglītības laukā.
1862: Kronvalds laikrakstam ''Latviešu avīzes'' iesūta savus pirmos rakstus – tie netiek publicēti. Savukārt rakstu priekšlasījumi Latviešu literārās (draugu) biedrības sanāksmē izraisa plašu rezonansi. Ar Rūdola Šulca atbalstu Kronvalds kļūst par organizācijas biedru un, saasinoties baltvācu kritikai pret ''Pēterburgas Avīzēm'', pārtrauc saistības ar laikraksta ''Latviešu Avīzes'' aprindām.
1863: vācu valodas
mācību grāmatas "Mazā vācieša pirmais solis" ievadā Kronvalds norāda uz vācu valodas lielo nozīmi izglītībā, uzsvērdams, ka grāmata domāta latviešiem, kas labi apguvuši savu mātes valodu. Iepazinies ar jaunlatviešu idejām, Kronvalds tām simpatizē, taču savas darbības sākumposmā atzīst, ka latviešu tautas problēmas var atrisināt ar baltvācu palīdzību.
1865–1868: līdzās mācībām Tērbatas Universitātes pedagoģiskajos kursos Kronvalda Atis saraksta grāmatu "Der Unterricht in der Heimatskunde", kurā pamato nepieciešamību veidot skolēnos priekšstatu par tēvzemi, sniegt zināšanas par tās dabu un iedzīvotājiem.
1868: Atis Kronvalds apprecas ar Karolīni Rolofu (1836–1913), ar kuras vārdu laikrakstā ''Baltijas Vēstnesis'' tiek publicēts raksts "Cienīgam "Garam"" – viena no pirmajām publikācijām par sieviešu un vīriešu tiesību vienlīdzību, sieviešu garīgo atmodu un individuālo brīvību.
No 1869: publikācijās laikrakstam "Baltijas Vēstnesis" atklājas valodnieka uzskati par nacionālo jautājumu, tautiskās pašapziņas modināšanu, skolotāju konferencēm, jaunās paaudzes audzināšanu mājās un skolā. Rakstos aizstāvētas latviešu valodas tiesības, jaunu pedagoģisko pārkārtojumu ieviešana audzināšanā, vēršanās pret pārvācošanas tendencēm.
1869 un 1870: Kronvalds piedalās Vidzemes skolotāju konferencēs Turaidā.
1870–1873: Kronvalda vadībā tiek atjaunota Valdemāra aizsāktā Tērbatas latviešu vakaru tradīcija. Būdams šo sapulču vadītājs, viņš referē par valodniecību un literatūru, mudina izkopt latviešu valodu un modināt latviešu pašapziņu.
1872: Atbildot uz rakstu laikrakstā "Zeitung fur Stadt und Land", Kronvalds saraksta brošūru "Nationale Bestrebungen", tajā atspēkodams vācu laikrakstā izteikto apgalvojumu, ka nav pamata, uz kura varētu attīstīties latviešu kultūra – nav latviešu izglītības un mācītu latviešu. Par nacionālās kultūras pamatu Kronvalds izvirza valodu un latviešu skolas, to attīstīšanu un veicināšanu uzskata par galveno uzdevumu.
1873: paralēli skolotāja darbam Vecpiebalgas draudzes skolā Kronvalds piedalās pagasta sabiedriskajā dzīvē, kopā ar Reini Kaudzīti raksta vēstures mācību grāmatu, nodarbojas ar valodniecību; turpina jaunlatviešu sākto valodas tīrīšanas un bagātināšanas darbu, cīnās pret ģermānismiem un darina jaunus vārdus, to vidū daudzus, kas attiecas uz literatūrzinātni: dzeja, dzejolis, luga, tēlot u.c.Savās runās 1. vispārējo dziesmu svētku laikā, oponējot Jānim Cimzem un Augustam Bīlenšteinam, Kronvalds pauž, ka latviešu kultūras uzplaukuma pamatā nav vācu skolas un muižnieku labvēlība, bet pašas latviešu tautas garīgie spēki, kas pēc 600 gadu apspiestības izlauzušies brīvībā.
1873–1874: vada 1. un 2. vispārējo skolotāju konferenci Rīgā. Piedalās Cēsu apriņķa 2. un 3. skolotāju sapulcē. Cēsu dziesmu svētku laikā (1874) notur skolotājiem kursus mācību metodikā.
1874–1875: Ata Kronvalda neatlaidīgais darbs latviešu valodas aktualizēšanā veicina latviešu valodas kā mācību valodas ieviešanu tautskolās. Ap šo laiku aktīvi iesaistās Vecpiebalgas sabiedriskajā dzīvē – Vecpiebalgas teātra izrādēs, kā arī Labdarības biedrības teātra komisijas darbā.
Profesionālā darbība

Mācību grāmatas un apceres

1863: ''Grāmata, kas māca latviešiem viegli un ātri vāciski lasīt, rakstīt un runāt'' (Liepāja, G.L. Zimmermann)
1863: ''Mazā vācieša pirmais solis'' (Liepāja, G. D. Meyer)
1867: "Der Unterricht in der Heimatskunde". Latviešu tulkojumā "Dzimtenes mācība", 1922.
1873: ''Solons: sengrieķu reformators un likuma devējs''. Sākotnēji iekļauts ''Sēta, daba, pasaule'' 4. sējumā, bet patstāvīgi izdots 1925. gadā Latvijas Kultūrveicināšanas biedrības apgādībā.

Brošūras un raksti presē

1872: ''Nationale Bestrebungen'' (Tartu, Druck von Mattiesen; latviski – ''Tautiskie centieni'', žurnāls ''Austrums'', 1887)

Rakstu krājumi

1873: ''Sēta, daba, pasaule'', 4. sējums. Turpinot Jura Alunāna darbu, Kronvalds sastāda jaunu sējumu un sacer tā priekšvārdu.

Autora kopotie raksti un izlases

1925: ''Kronvalda Atta kopoti raksti un runas'' (Līgotņu Jēkaba sakārtojums; Latvijas Kultūrveicināšanas biedrība)
1934: ''Kronvalda Ata vēstules'' (Latvijas Kultūrveicināšanas biedrība)
1936–1937:
''Kopoti raksti, 1. sējums'' (Alfrēda Gobas sakārtojums; Valters un Rapa)
''Kopoti raksti'', 2. sējums (Valters un Rapa)
1939: ''Kronvaldu Atis: dzīve, darbu izlase'' (Artura Baumaņa sakārtojums; Zemnieka Domas)
1984: ''Rītausmas raksti: latviešu literatūras darbinieki 19.gs. 40.–70. gados'' (Zvaigzne ABC)
1987: ''Tagadnei'''(Liesma)
1988: valodnieka piemiņai tiek nodibināta Ata Kronvalda balva, ko ik gadu pasniedz Latvijas izcilākajiem skolotājiem, zinātniekiem, speciālistiem, pedagogiem un studentiem par ievērojamu ieguldījumu talantīgāko skolēnu apzināšanā un izglītošanā, skolēnu zinātniski pētnieciskās darbības organizēšanā un vadīšanā.
1993: tiek nodibināts Ata Kronvalda fonds – sabiedriska organizācija ar uzdevumu celt sabiedrībā cieņu pret zināšanām, sekmēt jauniešu radošo spēju attīstību un veicināt skolotāju, zinātnieku un speciālistu iesaistīšanos Latvijas talantīgāko jauniešu izglītošanā.
Citātu galerija

Par Ata Kronvalda jaundarināto leksiku

Jaunlatviešu laiks nāca ar jaunām atziņām un skaidri apzinātiem principiem vārdu krājuma bagātināšanā. To savos rakstos vairākkārt uzsvēris arī Atis Kronvalds. Latviešu valoda nav nabaga. Tā gan ir maz kopta, tomēr tā līdzīga "treknai auglīgai zemei, kas palaista un bez kopšanas būdama, ušņas un dadžus izaudzina, bet kas, ar prātu kopta, svarīgus zelta kviešus simtkārtīgos augļos atmet". Kaut arī valoda ir bagāta, tomēr jaunām lietām, protams, ne vienmēr ir jau gatavi vārdi. Galvenais leksikas bagātināšanas avots – jaunu vārdu darināšana un veco vārdu lietošana jaunā nozīmē, ieskaitot arī apvidvārdus un lietuviešu kā tuvākās radu valodas vārdus, bet sava vieta ir arī svešo vārdu "pieņemšanai", t.i., aizgūšanai. Piemēram, lai nosauktu dažādās skolas, var izmantot jau ierasto vārdu ''skola'', pieliekot tam vajadzīgo raksturotāju: ''pagasta skola'', ''draudzes skola'', var darināt jaunu vārdu: ''augstskola'', bet var arī pieņemt svešu vārdu: ''seminārija'' ('kur mācītājus māca'), ''universitiete'' ('kur gariniekus, dakterus, tiesas vīrus u.c. māca'). Atzīstot svešu vārdu aizgūšanu kā vienu no valodas bagātināšanas paņēmieniem, A.Kronvalds vairākkārt brīdina: "bet mums tik jāsargās, ka mēs tādā aplamībā nekrītam, kā citur noticis, ka svešiniekus sāka vairāk cienīt, godāt un mīlēt nekā paša bērnus".
Atzīstot, ka vispusīgi izglītotam kultūras darbiniekam nedrīkst būt sveša valodniecības teorija, Atis Kronvalds mudina latviešu inteliģenci runāt un rakstīt latviski. Viņš arī pats daudz raksta un darina jaunus latviskus vārdus. Ata Kronvalda pūrā ir vairāki simti jaunu latvisku vārdu. Daļa no tiem ir apvidvārdi, piemēram, ''apvārsnis'', ''balva'', ''jauda'', ''nolūks''; ''īpats'', ''tvirts'', ''vijīgs''; ''kautrēties'', ''sacerēt''. Kronvalda ieteikumos mainīta nozīme vārdiem ''arods'', ''josla'', ''loma'', ''luga'', ''māksla'', ''oma'', ''spraislis'', ''veids''.

Valentīna Skujiņa. Par jaunvārdu modeļiem pirms gadsimta un mūsdienās. Rīga, Latvijas Vēstnesis, nr. 93, 10.04.1997.

Par Ata Kronvalda rakstu ''Karš miera laikos'' (1870)

Zīmīgs un arī patlaban mums ļoti aktuāls ir kāds Kronvalda raksts (1870) "Karš miera laikos", kurā apcerēta dažādu tautu vēsture un saskatīts, ka tajās ir bijušas ''kalpināšanas partija'' un ''brīvības'' jeb ''vaļības partija'', starp kurām tad notiek šis “karš miera laikā". Te secināts, ka "Vaļības partijas cīnīšanās un sekmes liecina, ka viņas virsrocība no seniem laikiem līdz mūsu dienām augtin augusi un pēc gadu simteņiem arvien pilnīgākos spēkos pieņēmusies." Atsaucoties uz A.Bīlenšteina izteikumu, ka latviešu tauta tagad ceļas mantā pēc klausības laikiem un brīvībā pēc dzimtbūšanas laikiem, Atis Kronvalds saka: "Bet ja nu mūsu tauta patiesi ceļas mantā un vaļībā (brīvībā - AB.), gaismā un tautībā, tad saprotams, ka arī latviešiem jāuzņem miera laiku cīnīšanās; jo nedz mantas un vaļības, nedz gaismas un tautības novēlēšana un atļaušana vien iespēj tautu augstākā godā pacelt. Nu mums vajag pašiem ar sviedriem vaigā visas vaļības laiku dārgās rotas sev izkaroties, izpelnīties, jo tās mums nespēj neviens cilvēks kā tādu miesīgu mantu dāvināt."
Ar milzīgu patriotisku kaismi Kronvalds metas šajā "miera laiku karā", turpinot un izvēršot Jura Alunāna, Krišjāņa Valdemāra, Friča Brīvzemnieka un citu jaunlatviešu programmu. Viņš izraugās sev par devīzi spēcīgos vārdus “Mosties, celies, strādā!" un ceļas pats un modina citus. Latviešu dziedāšanas svētkus apcerot, viņš raksta: "...laika gars, kas arī mūs modinājis, paģēr, lai cilvēks cilvēku, draudze draudzi, tauta tautu cieņā godā turēdamas, cits no cita to mācās un pieņem, kas labs un paturams. Bet viņi arī liecinās, ka tagadējo laiku gars prasa, lai ikkatrs cilvēks, ikkatra draudze, ikkatra tauta izrāda savas pašas īpatību. Jo tagadējo laiku, gaismas laiku, likums ir šis: vispārīgas kultūras derīgiem elementiem pa valstu valstīm izplatoties, pieaug un spēcinājas katra cilvēka, katras tautas īpatnība sev un citam par svētību un laimību." Te redzam arī Kronvalda plašo redzesloku, neiegrimšanu lokālā šaurībā, un tas vēlāk izpaužas arī viņa valodnieciskajā darbībā.

Aina Blinkena. Par pienākumu pret savu tēvu valodu. Rīga, Latvijas Vēstnesis, nr. 93., 10.04.1997.
SaiknesKarolīne Lizete Kronvalde (1836–1913) - Sieva
Hermanis Katerfelds (1797–1876) - Audžutēvs
Milda Katrīne Sliede (1872–1960) - Meita
Nodarbesskolotājs
valodnieks
publicists
sabiedriskais darbinieks
Dzimšanas laiks/vieta15.04.1837
Krotes pagasts
Bunkas pagasts, Dienvidkurzemes novads
Dzimis Krotes pagasta ''Lejasmiķos''.
Dzīvesvieta21.06.1873
Vecpiebalga
Vecpiebalga, Vecpiebalgas pagasts, Cēsu novads
Ar ģimeni pārceļas uz Vecpiebalgu.
Izglītība
Krote
Krote, Bunkas pagasts, Dienvidkurzemes novads

Mācās pie Krotes ķestera.



Mazlāņu pagastskola
Mazlāņi
Mazlāņi, Vecpils pagasts, Dienvidkurzemes novads


Špringera privātskola
Durbe
Durbe, Dienvidkurzemes novads

Mācās pie Kēnigsbergas skolotāju semināra absolventa Kārļa Heinriha Špringera (1811–1899).


1854 – 1857
Liepājas apriņķa skola
Liepāja
Liepāja

Mācās Liepājas Augstākajā apriņķa skolā, vēlākajā Liepājas Nikolaja ģimnāzijā. Kronvalds mācības pārtrauc finanšu trūkuma dēļ.


1858

Nokārto pārbaudījumus, iegūstot tiesības strādāt par privātskolotāju un pasniegt reliģijas tiesības, rēķināšanu, latīņu, vācu, kā arī krievu valodu.


1860
Berlīnes Humboltu universitāte
Berlīne
Berlin, Germany

Pusgadu studē medicīnu Berlīnes Universitātē (1828. gadā iestāde tiek pārdēvēta par Berlīnes Humboltu universitāti).


1865 – 1868
Tērbatas Universitāte
Ülikooli 18, Tartu
Ülikooli 18, Tartu, Estonia

Absolvē Tērbatas Universitātes pedagoģiskos kursus. Pēc pārbaudījumiem latīņu, vācu, krievu valodā, matemātikā, vēsturē, ģeogrāfijā, fizikā un reliģijā iegūst apriņķa skolotāja tiesības.

Darbavieta1858 – 1860
Darbēnu muiža
Darbėnai, Darbėnų seniūnija, Kretingos rajono savivaldybė, Klaipėdos apskritis, Lietuva

Strādā par mājskolotāju vācu ārsta Fefera ģimenē Darbēnu muižā Kauņas guberņā.


1861 – 1865
Durbe
Durbe, Dienvidkurzemes novads

Atgriezies no Vācijas, Kronvalds strāda par mājskolotāju Durbes ziemeļu (vācu) draudzes mācītāja Edmunda Proktora ģimenē.


1867 – 1873
Tērbatas apriņķa skola
Tartu
Tartu, Tartu County, Estonia

Strādā par palīgskolotāju un vācu valodas skolotāju Tērbatas apriņķa skolā.


1867 – 1873
Tērbatas skolotāju seminārs
Tartu
Tartu, Tartu County, Estonia

Strādā par pastāvīgu skolotāju Tērbatas skolotāju seminārā.


1868 – 1869
Mēnešraksts "Draugs un Biedris"
Rīga
Rīga
Ir laikraksta līdzstrādnieks, publicē dažus dzejoļus, rakstus, kas veltīti poētikas jautājumiem un aicinājumus iesūtīt tautasdziesmas.

1869
Laikraksts "Baltijas Vēstnesis" (1868–1906, 1917–1920)
Rīga
Rīga

No 1869. gada laikrakstā publicē rakstus par nacionālajiem jautājumiem, tautiskās pašapziņas modināšanu, skolotāju konferencēm, jaunās paaudzes audzināšanu mājās un skolā.


1873 – 1875
Vecpiebalgas draudzes skola
Vecpiebalga
Vecpiebalga, Vecpiebalgas pagasts, Cēsu novads

Līdz mūža beigām strādā par draudzes skolas augstākās klases skolotāju, mācīdams latviešu, vācu, latīņu valodu, vēsturi, ģeometriju un dabaszinātnes.

Dalība organizācijās1862
Latviešu literārā biedrība / Latviešu draugu biedrība

Biedrībā uzņemts ar baltvācu žurnālista, literāta Rūdolfa Šulca atbalstu.

Miršanas laiks/vieta16.02.1875
Vecpiebalga
Vecpiebalga, Vecpiebalgas pagasts, Cēsu novads
Apglabāts
Vecpiebalgas Vidus kapi
Gaismas iela, Vecpiebalga, Vecpiebalgas pagasts, Cēsu novads

Apglabāts Vecpiebalgas Vidus kapos.

Piemiņas vietas
Krotes pagasts
Bunkas pagasts, Dienvidkurzemes novads
Vietā, kur atradušās Ata Kronvalda dzimtās mājas ''Lejasmiķi'', novietota piemiņas plāksne ar paša valodnieka, publicista vārdiem: “Katram tā vieta svēta, kur piedzimis, audzis.” Pie mājas aug bērzu birzs ar 167 bērziem, ko 2004. gadā stādīja Krotes un Durbes skolas skolēni, kuru skolas nes Ata Kronvalda vārdu.

1893
Vecpiebalgas Vidus kapi
Gaismas iela, Vecpiebalga, Vecpiebalgas pagasts, Cēsu novads

Kronvalda atdusas vietā, blakus skolotāja Jēkaba Pilsātnieka (1838–1879) kapam, atrodas Augusta Franca Folca projektēts kapa piemineklis, ko 1893. gadā uzstādījusi Rīgas Latviešu biedrība. Piemineklī iecirsti vārdi: ''Tēvzeme un brīvība – vissvētākie dārgumi virs zemes,'' kurus Kārlis Skalbe izraugās par pamatu uzrakstam, kas pēc 40 gadiem rotās Brīvības pieminekli: ''Tēvzemei un brīvībai''.


1938
Siguldas Jaunā pils
Siguldas Jaunā pils, 16, Pils iela, Sigulda, Siguldas novads, Vidzeme, LV-2150, Latvija

Siguldas Jaunās pils laukumu rotā Teodora Zaļkalna projektētais Ata Kronvalda piemiņas piemineklis. Tas ticis uzstādīts par godu valodniekam un viņa referātam par valodas tiesībām Vidzemes skolotāju konferencē Turaidas ''Šveices mājā'' 1869. gadā. Sākotnēji piemineklis atradies Baltās pils, toreizējās Siguldas ģimnāzijas, tuvumā.


1987
Durbes luterāņu baznīca
Skolas iela 1, Durbe, Dienvidkurzemes novads, LV-3440

Atzīmējot Ata Kronvalda 150. gadadienu, Durbes luterāņu baznīcas priekšā, pretī tagadējai Durbes pilsētas domei, tiek atklāts valodniekam veltīts piemineklis, pēc tēlnieces Ilgas Zandbergas meta.

Kartes leģenda















Tiek rādīti ieraksti 1-21 no 21.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Krotes pagasts
(Bunkas pagasts, Dienvidkurzemes novads)
15.04.1837Dzimšanas laiks/vietaPagasts
2Vecpiebalga
(Vecpiebalga, Vecpiebalgas pagasts, Cēsu novads)
21.06.1873DzīvesvietaCiems
3Vecpiebalga
(Vecpiebalga, Vecpiebalgas pagasts, Cēsu novads)
16.02.1875Miršanas laiks/vietaCiems
4Vecpiebalgas Vidus kapi
(Gaismas iela, Vecpiebalga, Vecpiebalgas pagasts, Cēsu novads)
(Nav norādīts)ApglabātsKapsēta
5Krote
(Krote, Bunkas pagasts, Dienvidkurzemes novads)
(Nav norādīts)IzglītībaCiems
6Ülikooli 18, Tartu
(Ülikooli 18, Tartu, Estonia)
1865 - 1868IzglītībaĒka, māja
7Mazlāņi
(Mazlāņi, Vecpils pagasts, Dienvidkurzemes novads)
(Nav norādīts)IzglītībaCiems
8Durbe
(Durbe, Dienvidkurzemes novads)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
9Liepāja
(Liepāja)
1854 - 1857IzglītībaPilsēta
10Berlīne
(Berlin, Germany)
1860IzglītībaPilsēta
11Darbēnu muiža
(Darbėnai, Darbėnų seniūnija, Kretingos rajono savivaldybė, Klaipėdos apskritis, Lietuva)
1858 - 1860DarbavietaMuiža
12Durbe
(Durbe, Dienvidkurzemes novads)
1861 - 1865DarbavietaPilsēta
13Tartu
(Tartu, Tartu County, Estonia)
1867 - 1873DarbavietaPilsēta
14Tartu
(Tartu, Tartu County, Estonia)
1867 - 1873DarbavietaPilsēta
15Rīga
(Rīga)
1868 - 1869DarbavietaPilsēta
16Rīga
(Rīga)
1869DarbavietaPilsēta
17Vecpiebalga
(Vecpiebalga, Vecpiebalgas pagasts, Cēsu novads)
1873 - 1875DarbavietaCiems
18Vecpiebalgas Vidus kapi
(Gaismas iela, Vecpiebalga, Vecpiebalgas pagasts, Cēsu novads)
1893Piemiņas vietasKapsēta
19Siguldas Jaunā pils
(Siguldas Jaunā pils, 16, Pils iela, Sigulda, Siguldas novads, Vidzeme, LV-2150, Latvija)
1938Piemiņas vietasPils
20Krotes pagasts
(Bunkas pagasts, Dienvidkurzemes novads)
(Nav norādīts)Piemiņas vietasPagasts
21Durbes luterāņu baznīca
(Skolas iela 1, Durbe, Dienvidkurzemes novads, LV-3440)
1987Piemiņas vietasBaznīca
2022. gada 15. aprīlī tika atzīmēta publicista, skolotāja un valodnieka Ata Kronvalda 185. gadadiena. Godinot Kronvalda veikumu latviešu valodas aktualizēšanā un nacionālās pašapziņas audzināšanā, kādā no trimdas latviešu laikraksta “Latvju Vārds’’ slejām vēstīts: “Kronvalds bija patiess ideālists, dedzīgs tautiskās apziņas modinātājs, lielisks orators, latviskās gara dzīves kopējs. (..) Savu ticības apliecinājumu Kronvalds izsacījis vārdos: “Man nav svētākas valodas par latviešu valodu, man nav mīļākas tautas par latviešu tautu, nekas man tik dziļi nerūp kā viņas zelšana un uzplaukšana.’’’’ (Latvju Vārds, nr. 7, 16.02.1950)

Pedagogs, sabiedriskais darbinieks, publicists un valodnieks Atis Kronvalds dzimis 1837. gada 15. aprīlī drēbnieka, vēlāk pusmuižas rentnieka un modernieka, ģimenē, Krotes pagasta “Lejasmiķu” mājās. Sešu bērnu ģimenē Atis ir otrais bērns. Līdztekus laikabiedriem Krišjānim Baronam un Krišjānim Valdemāram, Kronvalds ir viens no retajiem latviešiem, kam ir iespēja iegūt augstas kvalitātes izglītību, tiesa gan – vācu valodā. Savus pirmos soļus izglītībā Kronvalds min pie Krotes ķestera, tad Mazlāņu pagastskolā. Kādu laiku skolojas arī pie Kēnigsbergas skolotāju semināra absolventa Kārļa Henriha Špringera, bet laikposmā no 1854. līdz 1857. gada – Liepājas apriņķa skolā, ko nespēj absolvēt materiālo apstākļu dēļ. Gadu vēlāk, izturēdams pārbaudījumus privātskolotāja arodam, Kronvalds gūst atļauju pasniegt reliģijas tiesības, rēķināšanu, latīņu, vācu un krievu valodu, ko tūlīt izmanto Darbēnu muižā, mājskolotāja darbā pie vācu ārsta Fefera (1858–1860). Atgriezies no Berlīnes, kur 1860. gadā sava audzēkņa pavadībā pusgadu nodevies medicīnas studijām, pie viena iepazīdams Rietumeiropas tautiskās atmodas strāvojumus un latviešu publicistu Andreju Spāģi, Kronvalds studijas uz laiku pārtrauc, tā vietā pāriedams par mājskolotāju Durbes ziemeļu (vācu) draudzes mācītāja Edmunda Proktora ģimenē (1861–1865). Visbeidzot, laikā no 1865. līdz 1868. gadam studē Tērbatas Universitātē, kur absolvē pedagoģiskos kursus. Turpat, veiksmīgi nokārtojot pārbaudījumus virknē priekšmetu – latīņu, vācu, krievu valodā, matemātikā, vēsturē, ģeogrāfijā, fizikā un reliģijā –, Kronvalds kļūst par pilntiesīgu apriņķa skolotāju. Skolotāja profesijai viņš nododas visu savu atlikušo mūžu, darbodamies vienlaicīgi par palīgskolotāju un vācu valodas skolotāju Tērbatas apriņķa skolā, kā arī pastāvīgu skolotāju Tērbatas skolotāju seminārā (1867–1873). Dzīves izskaņā par valodnieka darbavietu kļūst Vecpiebalgas draudzes skola (1873–1875).

Strādādams pie Durbes baznīcas mācītāja Edmunda Proktora, Atis Kronvalds sāk izteiktāk pievērsties latviešu valodai un pedagoģijai. Te arī manāmi valodnieka pirmie centieni rosināt apkaimes skolotājus darboties latviešu tautas izglītības un nacionālās pašapziņas laukā. Tam seko arī pirmais mēģinājums savus uzskatus darīt zināmus plašākām tautas masām, proti, 1862. gadā topošais publicists laikrakstam “Latviešu Avīzes” iesūta savus pirmos rakstus. Lai gan tie publicēti netiek, rakstnieks tos nolasa kādā no Latviešu literārās (draugu) biedrībās sanāksmēm, izsaucot plašu rezonansi biedrības locekļu vidū. Ar toreizējā biedrības vadītāja, vācbaltiešu žurnālista Rūdolfa Šulca labvēlību Kronvalds tiek uzņemts par organizācijas biedru. Vienlaicīgi, pieņemoties spēkā vācbaltu kritikai pret “Pēterburgas Avīzēm”, valodnieks pārtrauc sakarus ar “Latviešu Avīzes” aprindām. Gadu vēlāk klajā nāk Kronvalda sastādīta vācu valodas mācību grāmata “Maza vācieša pirmais solis”, kuras ievadā autors norāda uz vācu valodas pieaugošo lomu izglītībā, līdzās akcentēdams kvalitatīvu mātes valodas pārziņu kā priekšnoteikumu pilnvērtīgai vācu valodas apguvei. Iepazinies ar jaunlatviešu idejām, savas darbības sākumposmā uzskata, ka latviešu tautas problēmas nevar risināt bez baltvācu palīdzības. Savā nākamajā grāmatā “Der Unterricht in der Heimatskunde” (1867) jeb “Dzimtenes mācība”, kas Bebru Jura tulkojumā iznāk vien 1922. gadā, rakstnieks tiecas pievērst skolotājus savas tēvzemes etnogrāfijas izziņai un tālākai pasniegšanai. Gadu vēlāk publicists kļūst par mēnešraksta “Draugs un Biedris” līdzstrādnieku (1868–1869), kurā nereti ar pseidonīmu Kalna cīrulis iesniedz dzejoļus, poētikai veltītus rakstus un aicinājumus iesūtīt tautasdziesmas. Savukārt stāšanās laulībā ar mājskolotāju Karolīni Lizeti Kronvaldi, dz. Rolofa, (1836–1913) veicina raksta “Cienīgam garam” publicēšanu laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” (1869). Publikācija, ko Kronvalds paraksta ar sievas vārdu, ir viena no pirmajām, kas risina dzimumu līdztiesības, sieviešu garīgās atmodas un individuālās brīvības jautājumus. Bez tam, šis raksts aizsāk autora ciešāku sadarbību ar attiecīgo laikrakstu, kurā no 1869. gada bieži lasāmi Kronvalda teksti par nacionālo jautājumu, tautiskās pašapziņas modināšanu, skolotāju konferencēm, kā arī jaunās paaudzes audzināšanu mājās un skolā, kuros autors dedzīgi iestājas par latviešu valodas tiesībām un jaunu pedagoģisko metožu ieviešanu audzināšanā, paralēli vērsdamies pret ģermanizācijas tendencēm.

Kronvalda pretestība pārvācošanas iezīmēm visizteiktāk atspoguļojas valodnieka darbībā. Jaunlatvieša darināto jaunvārdu mantojums mērāms vairākos simtos vārdu, kuru vidū ievērojama daļa saistāma ar literatūrzinātni – “dzeja”, “dzejolis”, “luga”, “tēlot” u.c. Atvasinādams no jau esošiem apvidvārdiem, senprūšu un lietuviešu kā tuvākās radu tautas valodas, Kronvalds ievieš tādus vārdus kā “daile”, “māksla”, “būtība”, “rietumi”, “tēvija”, “satversme” un “pilsonis”. Toties ne visi valodnieka darinātie neoloģismi seko līdzi laikam. Latviešu sarunvalodā nav ieviesušies vārdi – “divatrons” (teātris), “garinieks” (mācītājs), “glītonis” (gleznotājs), “klaudži” (līdzskaņi), “pilsietis” (pilsētnieks), “urbulis” (urbis), “vēstulēšanās” (korespondence) un “ziņotīgi” (zinātniski).

Sākot ar 19. gs. 60. gadu beigām manāma arvien regulārāka Ata Kronvalda iesaiste latviešu sabiedriskās dzīves norisēs. Divus gadus pēc kārtas publicists piedalās Vidzemes skolotāju konferencēs Turaidā (1869; 1870), taču vēlāk, laikposmā no 1873.–1874. gadam, vada vispārējās skolotāju konferences Rīgā un apmeklē Cēsu apriņķa skolotāju sapulces. Tērbatas posma (1865–1873) izskaņā tieši Kronvalda vadībā izdodas atjaunot Tērbatas latviešu vakaru tradīciju, ko savulaik ieviesis Krišjānis Valdemārs. Vakaru ietvaros valodnieks uzstājies ar referātiem par valodniecību un literatūru. 1872. gadā, nosodīdams vācbaltiešu laikrakstā “Zeitung fur Stadt und Land” paustos apgalvojumus par izglītotu un mācītu latviešu trūkumu, Kronvalds savā brošūrā “Nationale Bestrebungen” (“Dzimtenes mācība”, 1922) apgalvo, ka pastāv kultūrvēsturisks pamats, uz kā attīstīties latviešu kultūrai, to pamatodams ar latviešu valodu un skolām, kuru veicināšanu uzskatīja par galveno uzdevumu.
1873. gadā Kronvalds atsakās no labi apmaksātās pozīcijas Tērbatā un ar ģimeni pārceļas uz Vecpiebalgu, kur aizvada sava mūža nogali. Dzīves norietā, līdzās darbam Vecpiebalgas draudzes skolā, Atis Kronvalds kopā ar Reini Kaudzīti pievēršas vēstures mācību grāmatas sacerei. Monumentāls šī laika darbs rakstnieka personīgajā bibliogrāfijā ir traktāts par sengrieķu reformatoru Solonu (1873), tomēr par nozīmīgāko autora veikumu publicistikas jomā tolaik atzīstams rakstu krājuma “Sēta, daba, pasaule” 4. sējums, ko rakstnieks sastāda un apdarina ar priekšvārdu, turpinot priekšgājēja Jura Alunāna darbu. Zīmīga ir Kronvalda loma I vispārējos dziesmu svētkos, kuru gaitā, pretodamies Jānim Cimzem un Augustam Bīlenšteinam, valodnieks teic runu, pauzdams, ka latviešu kultūras uzplaukuma pamatā nav vācu skolas un muižnieku labvēlība, bet gan pašas latviešu tautas garīgie spēki, kas pēc 600 gadu apspiestības izlauzušies brīvībā. No vienas puses, Kronvalda uzskati izsauc naidu no vācbaltiešu un veclatviešu vidus, no otras – neatlaidīgais darbs skolotāju konferencēs, publicistikā un valodniecībā sekmē likuma par latviešu valodas kā mācību priekšmeta ieviešanu tautskolās pieņemšanu 1875. gadā.

Tā paša gada 16. februārī Atis Kronvalds dodas mūžībā no sirdstriekas, ko izraisījusi pārslodze, un atdusas Vecpiebalgas Vidus kapos līdzās skolotājam Jēkabam Pilsātniekam (1838–1879). Vācbaltu tēlnieka Augusta Franca Folca projektētajā kapa piemineklī, ko 1893. gadā uzstāda Rīgas Latviešu biedrības pārstāvji, iecirsti vārdi: ''Tēvzeme un brīvība – vissvētākie dārgumi virs zemes,” kurus vēlāk pārņems Kārlis Skalbe, izstrādājot Brīvības pieminekļa devīzi – “Tēvzemei un brīvībai”. Līdzīgi sabiedriskā darbinieka piemiņu uztur Teodora Zaļkalna izveidotais Ata Kronvalda piemineklis Siguldas Jaunās pils dārzā (1938) un Durbes luterāņu baznīcas pagalmā novietotā valodnieka biste, kas tapusi pēc tēlnieces Ilgas Zandbergas meta (1987). Vienlaikus vērts atzīmēt, ka autora pēcnāves laikā – kā brīvvalsts, tā arī padomju gados – bijusi jaušama izteikta interese par Kronvalda Ata tekstu sistematizēšanu un aktualizēšanu, ko apliecina vairākkārtēja autora tekstu pārpublicēšana kopoto rakstu sējumos gan Līgotņu Jēkaba (1925), gan arī Alfrēda Gobas (2 sējumi, 1936–37), Artura Baumaņa (1939) un Jāzepa Rudzīša (izlase “Tagadnei”, 1987) sakārtojumā. 1934. gadā lasītāju rīcībā nonāk arī Kronvalda Ata vēstuļu izlase, toties pārdesmit gadus vēlāk autora raksti tiek iekļauti 19. gadsimta latviešu literatūras darbinieku antoloģijā “Rītausmas raksti” (1984).

Mūsdienās valodnieka vērtību pārmantojamību nodrošina 1993. gadā dibinātais Ata Kronvalda fonds, kura galvenais mērķis ir lolot sabiedrībā cieņu pret zināšanām, stimulēt jauniešu radošos spēju attīstību un veicināt skolotāju, zinātnieku un speciālistu iesaistīšanos Latvijas talantīgāko jauniešu izglītošanā. Paralēli tam kopš 1988. gada Latvijas izcilākajiem pedagogiem, zinātniekiem un studentiem ik gadu par ieguldījumu talantīgāko skolēnu apzināšanā un izglītošanā, skolēnu zinātniski pētnieciskās darbības organizēšanā un vadīšanā tiek pasniegta Ata Kronvalda balva.

Informāciju apkopoja Eriks Dekoneks.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.